Izrādes apskats: Islāma dzīvesziņas nākotnes vīzija. Hermaņa 'Pakļaušanās' JRT  (67)

Vērtējums:

Izrādes scenogrāfija ir konceptuāla – tās centrālais elements ir brūns, labākus laikus pieredzējis dīvāns, ap ko grozās visa darbība, savukārt skatuves rāmi veido arka, uz kuras lielāko izrādes daļu zib un mainās krāšņi austrumu ornamenti. Priekšplānu ieņem austrumu deju kopas meitenes, kas, žilbinoši smaidot, ik pa brīdim pārtrauc darbību ar kādu vēderdeju priekšnesumu, ko diezgan apātiski novēro dīvānā "ieaugušie" izrādes varoņi. Vēstījums skaidrs – lai gan mazā Eiropas modeļa, ko redzam uz skatuves, kodols joprojām ir gadsimtu gaitā iekoptais, ērtais, bet savu laiku nokalpojušais Rietumu dzīves modelis, to lēnām, bet uzstājīgi ieskauj daudz dzīvīgākā Austrumu kultūra, kas nevis domā, laiski atzvēlusies izgulētajā dīvānā, bet dara.

Romānu iestudēt nav viegli, un arī Alvis Hermanis nav ticis galā ar šo uzdevumu nevainojami – nerunājot par to, ka izrāde ir četrarpus stundas gara, šķiet, ka visa Velbeka darba "smagā artilērija" ir savilkta pirmajā cēlienā, kad vienu garumgaru monologu nomaina nākamais. Tos hipnotiski vienmuļā manierē "atrunā" diezgan bezpersoniskie un perifērie izrādes tēli, galvenā varoņa, universitātes pasniedzēja un 19. gadsimta literatūras pētnieka Fransuā, kolēģi un paziņas, ko iemieso Regīna Razuma, Ģirts Krūmiņš un Edgars Samītis (jautrākus brīžus sagādā Kaspara Znotiņa tēlotais kolēģis Stīvs, kura vārds arī pilnā mērā izsaka tēla skatuvisko izpausmju komismu).

Domāju, ka ne bez nodoma, viss Alvim Hermanim personīgi svarīgais politiskais vēstījums iekļauts izrādes pirmajā daļā – aktieru runātais teksts ir tik pieblīvēts ar ideoloģiski tendētu saturu (kādā brīdī rodas jautājums – cik lielā mērā arī šī Alvja Hermaņa izrāde uzskatāma par domubiedru darbu?), ka vienubrīd sāk likties, ka tūlīt karote, ar ko manī tiek stumtas iekšā drūmā un apokaliptiskā "patiesība" par musulmaņu invāziju, iesprūdīs rīklē un pārņem grūti pārvarama vēlme celties kājās un notīties, bet recenzijas un latviskās kautrības dēļ noturos.

Kāpēc šīs politiskās pasāžas (vismaz mani) nekaitina pašā Velbeka romānā? Jo Velbekam, kā šķiet, atšķirībā no Alvja Hermaņa, piemīt pašironija. Būdams diezgan egocentrisks autors, lielākajā daļā savu romānu galveno varoņu, ko raksturo līdzīga īpatnība – dzīves apnikums, kas tiek remdēts hedoniskā dzīvesveidā – viņš iekodējis arī pats sevi, savukārt apstākļi (šajā gadījumā islāma izraisīta Francijas apokalipse) kalpo kā fons, lai uzrādītu savu un sev līdzīgo intelektuāļu nespēju nopietni uztvert to realitāti, ko piedzīvo vairākums.

Turpretī Hermanis jau pirms izrādes nostājās pārākā pozīcijā, pasludinot: "Rietumu sabiedrība atrodas bedrē un turpina čakli rakt. Mūsu izrāde ir veltījums visiem racējiem." Šādi raugoties, var paslīdēt garām tas, ka Velbeks ir arī labs manipulators un bailes, kas šobrīd pārņēmušas Eiropu, daļēji izmanto, lai rotaļātos ar sabiedrības psiholoģiju – līdzīgi bērnam, kurš izdarījis nedarbu, ar ziņkāri vēro, kādas šausmas tas izraisa vecākos. Protams, mākslā aizliegumu nav un arī šo darbu var interpretēt dažādi, bet tomēr nopietnība, ar kādu Alvis Hermanis ķēries pie islamizācijas tēmas tajā, raisa smīnu.

Ja Velbeka romāna sabiedriskajam vēstījumam pārbraukts pa virsu, tad tā cilvēkizpētes daļai piešķirts papildu dziļums, galvenokārt pateicoties Viļa Daudziņa izcilajai aktierspēlei. Daudziņa atveidotais Fransuā nav Velbeka tēlotais emocionālais līķis, kurš jau atteicies no visām cerībām un spēj vairs tikai sausi reflektēt par dzīves satricinājumiem. Ārēji nošņurkušais Daudziņa Fransuā ir vienlaikus cinisks un ironisks, bet tai pašā laikā apburoši naivs un neveikls. Aktiera tēlojumā samana vaibstus no "Revidenta" Hļestakova – tas pats nedaudz nervozais, uz dīvāna sakumpušais stāvs un tieksme laisties lapās brīdī, kad jāuzņemas atbildība - vai nu tā būtu ciema priekšsēdētāja meitas apprecēšana ("Revidents"), vai arī Francijas un savas nākotnes laimes aizstāvēšana ("Pakļaušanās").

Taču Daudziņa Fransuā piemīt dzīvotspēja, tai tikai vajag grūdienu, un to viņam dod nevis beznosacījumu mīlestība, ko piesardzīgi sniedz Janas Čivželes Mirjama, bet gan Andra Keiša ieturētais, elegantais, bet tajā pašā laikā savu garīgo piepildījumu atradušais Sorbonnas universitātes rektors Redigers, kuram par "lēni trūdošu orgānu kopu" neļauj pārvērsties tieši islāmā rastā dzīves jēga. Šajā ziņā Alvis Hermanis ir līdzjūtīgs pret pasīvajiem eiropiešiem – viņi tādi nav aiz ļauna prāta, tikai pietrūkst garīgu vērtību un augstāka dzīves mērķa izjūtas. Izcila ir aina, kurā Fransuā sapņo par atrašanos kristiešu dievnamā – Vilis Daudziņš izmisīgi, kā glābiņu meklējot, vairākkārt liecas pie zemes dievmātes statujas priekšā, ko veido kaudzē sakrauti spilveni. Redzot, ka nedrošais spilvenu tornis sāk svērties, viņš steidzas tam klāt un mēģina to (pēdējo cerību) pasargāt no sagrūšanas.

Viļa Daudziņa varonis izraisa nevis neizpratni, bet gan līdzjūtību un gluži cilvēcisku vēlmi redzēt, ka šis no dzīves un paša nespēka nogurušais, mazais cilvēks tomēr izķepurosies. Sekojot aktiera izcilajam tēlojumam, nemanot sāku identificēties ar Fransuā, jo, kā retoriski jautā Kristīne Želve, "kurš gan no mums vismaz vienu savas dzīves vīkendu nav juties kā vientuļš, frustrēts, seksuāli norūpējies pusmūža baltais vīrietis, kas nezina, ko darīt ar savu dzīvi?"

Tāpēc arī pirmspēdējā aina, kurā Andra Keiša Redigers neviltotā, apgarotā pārliecībā stāsta par islāma garīgajām kvalitātēm, skanot pārpasaulīgam musulmaņu dziedājumam, tiešām pārņem zināms miers un sajūta, ka paveras izeja no dzīves bezjēdzības. Šī un fināla epizode, kurā Fransuā, atrazdamies burkās tērptu sieviešu vidū, iezīmē savu gaišās, islāma dzīvesziņas piepildītās nākotnes vīziju (bez ironijas), manuprāt, ir labākās epizodes izrādē, jo nojauc sākotnējo trulas moralizēšanas iespaidu un beidzot arī pilda vienu no Alvja Hermaņa mērķiem – likt skatītājam ielūkoties spogulī un arī aizdomāties par tur redzēto.