Sākumā var šķist, ka Alvis Hermanis, iestudējot Mišela Velbeka ironisko antiutopiju "Pakļaušanās", kas vēsta par musulmaņu varas pārņemto Franciju 2022. gadā, ir tikai nomainījis mediju, caur kuru pēc iespējas plašākai sabiedrības daļai paust savas nepārejošās bažas par Eiropas drīzo sabrukumu. Skatoties Jaunā Rīgas teātra iestudējumu, šis pieņēmums daļēji apstiprinās, taču viss nav tik vienkārši.
Vērtējums:
Izrādes scenogrāfija ir konceptuāla – tās centrālais elements ir brūns, labākus laikus pieredzējis dīvāns, ap ko grozās visa darbība, savukārt skatuves rāmi veido arka, uz kuras lielāko izrādes daļu zib un mainās krāšņi austrumu ornamenti. Priekšplānu ieņem austrumu deju kopas meitenes, kas, žilbinoši smaidot, ik pa brīdim pārtrauc darbību ar kādu vēderdeju priekšnesumu, ko diezgan apātiski novēro dīvānā "ieaugušie" izrādes varoņi. Vēstījums skaidrs – lai gan mazā Eiropas modeļa, ko redzam uz skatuves, kodols joprojām ir gadsimtu gaitā iekoptais, ērtais, bet savu laiku nokalpojušais Rietumu dzīves modelis, to lēnām, bet uzstājīgi ieskauj daudz dzīvīgākā Austrumu kultūra, kas nevis domā, laiski atzvēlusies izgulētajā dīvānā, bet dara.
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
