Divas grāmatas, ko klajā laidusi izdevniecība "Neputns", papildina viena otru – pirmā ir izcils mākslas darbs, ko "ņemt rokās ar baltiem cimdiem" ar bilžu stāstiem par 43 izcilām izrādēm, otra – vienkārša un pirmajā acu uzmetienā necila lasāmviela – Alvja Hermaņa "Dienasgrāmata" – tāda, ko iebāzt žaketes kabatā un nebaidīties nosmulēt ar taukainiem pirkstiem.
Abu grāmatu prezentācijas pasākumā viņš lasa dienasgrāmatas fragmentu – tas ir Hermaniski skaidrs un pazīstams. Viņš sēņo, kopā ar bērniem iet pie lauku kaimiņiem apraudzīt nule dzimušo teliņu un norūpējies secina – būs sarežģīta sezona.
"Tieši tāpēc es rakstīju dienasgrāmatu, lai cilvēki nedomātu, ka esmu kāds politiskais komentētājs, kā mans tēvs. To varbūt visi nezina, ka mākslinieki īstenībā neinteresējas par mākslu, bet par dzīvi. Par mākslu interesējas kritiķi, varbūt skatītāji, bet paši mākslinieki, kā reiz ne par ko citu, kā dzīvi neinteresējas. Māksla, teātris – tas ir tikai instruments, veids kā iepazīt dzīvi un izzināt sevi. Tāpēc, katra nākamā izrāde patiesībā risina personiskas problēmas," neslēpj Alvis Hermanis.
"Es jau no sākuma zinu, ka to lasīs man sveši cilvēki. Kāpēc man tas vajadzīgs? Labs jautājums. Es, piemēram, negribētu, ka grāmatu par mani un manu darbu raksta kāds cits. Jo neesmu pārliecināts, ka jel kurš cits, izņemot mani, ir spējīgs saprast – ar ko es īsti nodarbojos un kas aiz visa tā stāv. Es pats pamēģināšu to uzrakstīt."
Viņš teātri sauc par varenu lietu – dzīves programmēšanu, tikai ar citām matērijām. Kas būs nākotnē? Ja vienas durvis aizveras, tad citas atveras. Tāpēc būs ļoti interesanti, jau tagad ir interesanti…
Otra grāmata – varens un fundamentāls spilgtāko izrāžu albums – ietver ne tikai JRT labāko iestudējumu foto un aprakstus. Tur sniegts ieskats arī Hermaņa darbos Vācijā, Austrijā, Itālijā un citur Eiropā. Grāmatā ir uzskatāmi redzams, kā mainījusies Hermaņa teātra estētika un līdz ar to arī viss pārējais, arī JRT.
"Pašā sākumā bija "Marķīze de Sada", un viss bija tik ļoti barokāls, stilizēts un dekadentisks, tālāk aizgāja "Latviešu stāsti", kad mēs mēģinājām kopēt dokumentalitāti, …tā vienā laidā –vienas durvis aizvērās un tika atvērtas kādas citas, vienmēr kādi pagrieziena punkti, pēc kuriem tika iets pilnīgi citā virzienā," stāsta Alvis Hermanis. Sarmīte Ēlerte, kura īpaši izrāžu bilžu albumam intervējusi režisoru un atlasījusi laikraksta "Diena" kritiķa Normunda Naumaņa rakstu izvilkumus, Hermani sauc par režisoru – daudzveidi.
"Man liela mīkla ir mākslinieki, kuri visu mūžu kaut kādā vienā stilā strādā. Arī teātrī tādi, starp citu, ir – tas pats Roberts Vilsons. Savukārt JRT vienmēr ir meklējis jaunas teātra valodas – darīt to, ko mēs nemākam. Šis attīstības process jaunajā albumā ir iegrāmatots, bildēs viss ir redzams," saka Hermanis.
"Albums ietver gandrīz 25 gadus, un var redzēt, kā iets ir visos iespējamos virzienos. Labi, ka šī grāmata sakrīt ar mūsu slaveno remontu un arī tas JRT vēsturē būs zīmīgs nogrieznis," norāda režisors. Viņš uzsver – nekas cits, kā šis albums pēc mums arī nepaliks. Kā piemēru viņš min kādreizējo Jaunatnes teātris un režisora Ādolfa Šapiro laiku – tik vien ir cik cilvēku atmiņas, kas bija klāt un to pieredzēja. Ir, protams, grāmatas, tomēr aprakstošie teksti ir subjektīvi, svarīgs ir tieši bilžu faktors.
Publiski presē izskanējuši Alvja Hermaņa mājieni par jaunām vēsmām, kas skars JRT pēc Lāčplēša ielas ēkas remonta atgriežoties atpakaļ. "Dienasgrāmatā" Hermanis lieto vārdus "radikālas pārmaiņas".
Par to režisors runā aplinkus – saka, labāk neteiktu neko, lai neizpaustu to, ko zina. Tomēr sarunas gaitā ar pasākuma apmeklētājiem atklājas – līdz ar JRT ēkas restaurāciju Hermanis plāno aizvien mazāk iestudēt ārzemēs un vairāk darboties savā teātrī.
"Ceru, ka remonts neievilksies tik ilgi, ka pārmaiņas izpaudīsies tā, ka puse aktieru aizies pensijā. Ambīcija ir, ka saremontē ne tikai māju, bet tas ir labs iemesls sākt kaut ko no jauna. Droši vien ir daudzi ievērojuši, ka mēs vairījāmies no klasikas, Mēs taisījām izrādes no nekā. Man šķiet, ka šajā lauciņā sēnes, ja ne gluži nav nolasītas, tad… jāņem vērā, ka mūsu spēka kodolam ir gadi, neesam mēs te nekādi hipsteri. Mēs varētu ķerties pie nopietnākām un dziļākām lietām. Mani ļoti iedvesmo Eiropas vēsture, kultūras vēsture kā koncepts, Eiropas dramaturģija. Mēs Latvijā daudz zinām krievu klasiku, bet slikti orientējamies Eiropas kultūrā. Tā būs cita teātra valoda. Eiropas klasiskajā kultūrā ir bezgala daudz neizpētītu lietu, ar kurām būtu interesanti strādāt," saka Alvis Hermanis.
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
