Izrādes apskats: Jūs klausāties pamesto meiteņu hitu radio. 'Klavigo' Nacionālajā teātrī  (2)

Vērtējums:

Folkers Šmits, viesrežisors no Austrijas, izmantojis lugas fabulu, lai risinātu jautājumu par izšķiršanos starp mīlestību un karjeru un runātu par to, kā mūsdienās dzīves ārējais karkass – veiksmīga, laimīga cilvēka tēls citu acīs, tai skaitā sociālajos tīklos, – ņem virsroku pār īstām jūtām, dziļām, pilnvērtīgām savstarpējām attiecībām. No vienas puses, konkrētās izrādes kontekstā nav būtiski, ka Johana Volfganga Gētes luga "Klavigo" uzrakstīta vētras un dziņu laikmetā 1774. gadā, no otras puses, tieši lugas tapšanas laika un mūsdienu konteksts ir tas, kas liek ar pavisam citu attieksmi paskatīties uz Gētes risinātajiem notikumiem.

Klavigo, kurš vēl nesen Marijai solījis mīlestību un laulību, guvis cerēto profesionālajā jomā un ieņēmis jaunu statusu sabiedrībā, tagad pametis meiteni, jo mīlestība un ģimenes dzīve viņam varētu traucēt turpināt iesākto un sasniegt jaunas virsotnes. Marija izjūt ne tikai sāpes par zaudēto mīlestību, bet arī nodevību un pazemojumu, tāpēc iesaistīts tiek vecākais brālis, kuram jāatriebj māsas gods, liekot Klavigo atzīt sabiedrībai savu pāridarījumu vai atgriezties pie Marijas.

Režisors lugas darbību it kā ir un it kā nav pārnesis uz mūsdienām, un tieši šis "tā kā ir un tā kā nav" veido mulsumu: izrāde iecerēta kā ironiska parafrāze par mūsdienu sabiedrību vai par Gētes lugu? Nepamet sajūta, ka Folkers Šmits vadījies pēc principa – kā sanāks, tā arī būs. Bet sanācis ir rasols. Par to, ka izrādes darbība risinās mūsdienās, liecina gan modernās automašīnas uz skatuves un aktieru apģērbs, gan tehnoloģiju izmantojums. Zanes Dombrovskas varone, kas lomu sarakstā nosaukta par "Girl22" (visticamāk 22 kā kārtas numurs Mārtiņa Egliena atveidotā Karlosa sieviešu sarakstā un "girl" – jo kāda gan nozīme, kā šīs krūtis un dibenu sauc), vairākkārt filmē un fotogrāfē sevi un Karlosu, "iemūžinot" viņu bezrūpīgo, lielisko dzīvi citu acīm. Loma Zanei Dombrovskai ir režisora pierakstīta un, kā laikam būtu jāsaprot, prezentē mūsdienu sabiedrības tukšumu. Aktrisei piešķirtas plakātiskas frāzes par skaistumu, īstu attiecību bezjēdzīgumu un erotiska rakstura mizanscēnas klišejiskā mūsdienu kurtizānes ārējā veidolā. Stundu un 40 minūtes garai izrādei šis absolūti nav apskaužams uzdevums, ko aktrise var saņemt no režisora...

Tajā pašā laikā izrādē lielā mērā saglabāts Gētes teksts un notikumi. Rezultātā 21. gadsimta cilvēki sarunājas par galmu, karaļa arhivāra amata godu... Mūsdienu kontekstā grūti bez ironijas skatīties arī uz sakāpināto pārmetumu virkni Klavigo par to, ka pametis Mariju, tā ne tikai sāpinot, bet arī darot viņai kaunu, kur nu vēl iedomāties, ka Marijas brālis Bomaršē nopietni varētu izaicināt Klavigo uz dueli par dzīvību un nāvi. Par to, ka izrādē risinātie notikumi tiek rādīti ironiskā gaismā, vairākkārt liecina arī vizuālais risinājums (scenogrāfe un kostīmu māksliniece Tea Hofmane-Akstelma pārstāv režisora komandu, strādājot ārvalstīs). Ivaram Kļavinskim (Bomaršē) galvā uzlikta sirma, amizanta griezuma parūka, kas gribot negribot padara aktiera vizuālo tēlu muļķīgu. Mārtiņam Eglienam režisors uzdāvinājis mizanscēnu, kur ar atvērtu kreklu viņam jāizguļas uz mašīnas kapota, kamēr Zane Dombrovska "erotiski" uz viņa miesas izspiež ūdens švammi. Pompoza ir Marijas bēru aina: aktieri dramatiskas mūzikas pavadījumā no mašīnas izkrauj neskaitāmus mākslīgo ziedu grozus, bet aktrisei Marijai Bērziņai (Marija māsa Sofija) galvā uzlikts melns mežģīņu plīvurs, raisot asociācijas ar itāļu mafiozu ģimenītes sēru atraitni.

Izvēle skatīt Gētes lugu ironiskā, pat nedaudz parodiskā kārta, protams, pati par sevi nav neiespējama, bet šādam konceptam nepakļaujas abu galveno varoņu atveidotāju Kaspara Dumbura un Marijas Linartes aktierspēle. Vislielākā mīkla ir tieši Kaspara Dumbura darbs izrādē. Ainās, kur Klavigo ir bez Marijas, rodas iespaids, ka Kaspars Dumburs caur savu aktierspēli it kā ironiski komentē savu varoni un viņa rīcību: lepnumu par pirmajiem panākumiem, gļēvumu Marijas un viņas ģimenes priekšā. Jo sevišķi komisks Klavigo kļūst brīžos, kad aktieris komunicē ar publiku, piemēram, amizanti paklanoties un septiņreiz atvadoties, izmantojot gaužām sadzīviskas frāzes iepretim Gētes tekstam. Savukārt retajās ainās, kur Klavigo satiekas ar Mariju, aktieri principā spēlē reālspsiholoģiskā manierē, atklājot ticamas jūtas un pārdzīvojumus, nespēju izšķirties un pieņemt lēmumu.

Savukārt Marija Linarte visu izrādes laiku ar nopietnu atdevi spēlē mīlestības sāpju nomocītu jaunu, trauslu meiteni, ko paspilgtina aktrises vizuālais tēls – bālā āda, izspūrušie mati, trauslais, slaidais ķermenis, kas ietērpts platā džemperī. Ja neskaita sākumainu ar popmūzikas hitu "izraudāšanu" un teikumu, ka "mīlas mokas ir labs veids, kā nomest 3 kilogramus", Marijas tēls ne brīdi netiek atklāts ironiski vai komiski. Arī izrādes fināls risināts nopietni. Kad gan Marija, gan Klavigo ir miruši, viņi no jauna satiekas un apskaujas citā pasaulē, kur varbūt būs vieta patiesai mīlestībai. Taču jau atkal – Marijai Linartei ainā, kas pati par sevi nekādā mērā nebūtu uztverama ironiski, galvā uzlikts neizprotams milzīgs mākslīgo ziedu kronis...

Regnārs Vaivars ar savu jaunāko izrādi – "Divas māsas un draudzene" Ģertrūdes ielas teātrī – publiskajā telpā šobrīd aktīvi aicina visas pieviltās sievietes sadot vīriešiem – pāridarītājiem pa muti. Lūk, ja Marijas Linartes Marija būtu Kaspara Dumbura Klavigo vienkārši sadevusi pa muti, nevis aizgājusi bojā no nodevības sāpēm, es šim mūsdienās adaptētajam stāstam noticētu krietni vien vairāk. Bet varbūt par to arī izrādes stāsts? Par tādiem neticīgajiem Tomiem, kas ar 21. gadsimta skepses nodeldēto prātu nemaz bez ironiska smīna nespēj uztvert stāstu par mīlestību, kas sadedzina? Bet ne jau tikai es neticu. Šķiet, režisors Folkers Šmits ne tik.