Pērs Gints Nacionālajā teātrī - 7
Foto: Kristaps Kalns
Režisora Viestura Kairiša un scenogrāfa Reiņa Dzudzilo radošā tandēma jaunāko kopdarbu "Pērs Gints" var uztvert kā nosacītu turpinājumu režisora pagājušās sezonas veiksmīgajam "Uguns un nakts" iestudējumam, kura oriģinalitāte un skaidri uztaustītā aktualitāte ļāva notraust pamatīgo putekļu un aizspriedumu kārtu no Raiņa lugas, pierādot, ka tā nebūt nav senila obligātā literatūra, bet pie asredzīgas interpretācijas var kļūt arī par laikmetīgu sabiedrības un tās līderu portretējumu.

Ar šādu mērķi – caur klasiska, visiem zināma dramaturģiska darba revidāciju izgaismot mūsdienu sabiedrības būtību – šķiet, tapis arī "Pērs Gints".

To, ka Kairiša jaunāko iestudējumu ar "Uguni un nakti" saista idejiska radniecība, signalizē jau pats izrādes sākums – skanot Edvarda Grīga ikoniskajai svītai "Rīts", virs skatuves paceļas milzīgs, elpu aizraujošs Norvēģijas dabasskats, uz kura fona redzams puskails Uldis Anže. Viņa ķermenis lokās un raustās dīvainās spazmās, radot iespaidu, ka no tā kaut kas neaizturami laužas ārā (radošā enerģija? nekontrolējams dzīvības spēks?). Skats nepārprotami atgādina Lāčplēša parādīšanos "Ugunī un naktī", kad Ulda Anžes smagnējā un komiski neveiklā kustību partitūra kalpoja kā norāde uz Lāčplēša garīgo negatavību, kuru viņš izrādes gaitā pārvar un, īstenojot Spīdolas vēlējumu: "Mainies uz augšu!", pārrada pats sevi jaunā kvalitātē.

Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!