Diktatori rodas no bailēm. Saruna ar režisoru Ādolfu Šapiro  (2)

Viņu ar Rīgu saista dziļas, bet arī sāpīgas attiecības – 1992. gadā tika likvidēts viņa vadītais teātris. Šapiro to joprojām sauc par teātra slepkavību. Viņš stāsta gan par to, vai mākslā ir jāievēro morāles normas, gan par tikšanos ar Mihailu Barišņikovu Rīgā. Vai māksliniekam ir jābūt lojālam savai valstij, vai ir pareizi lauzt tradīcijas un šokēt publiku. "Delfi" publicē interesantākās atziņas no Šapiro tikšanās ar publiku, kas notika pirmo reizi pēc 24 gadu pārtraukuma. Tikšanos rīkoja bijusī Jaunatnes teātra aktrise Olga Šepickaja.

Pēc Jaunatnes teātra slēgšanas 1992. gadā Ādolfs Šapiro Rīgā bijis vien epizodiski. Kā pats saka – "skumju vai svinīgu iemeslu dēļ". Rīgu viņš apmeklējis bijušā teātra direktora Staņislava Gudzuka un literārās daļas vadītājas Janīnas Brances bērēs, kā arī, lai saņemtu Triju Zvaigžņu ordeni par ieguldījumu Latvijas teātra mākslā Antona Čehova vārdā nosauktā Maskavas Dailes teātris (MHT) viesizrāžu laikā, kad Rīgā tika spēlēts Šapiro iestudētais Čehova "Ķiršu dārzs" ar Renātu Ļitvinovu galvenajā lomā. 2011. gadā Šapiro saņēma "Spēlmaņu nakts" balvu par mūža ieguldījumu Latvijas teātra mākslā.

Iepriekšējā Rīgas apmeklējuma reizē Šapiro atradis sevī spēkus ieiet bijušajā Jaunatnes teātra ēkā, kur šobrīd mitinās Jaunais Rīgas teātris. Ar dvēseles apjukumu palīdzēja tikt galā Mihails Barišņikovs, uz kura izrādi bijušais Jaunatnes teātra mākslinieciskais vadītājs ieradies. Pēc izrādes ieskatījies arī aizkulisēs, uzpīpējis ar Mišu – tādas pašas smēķējis Brodskis, kuru Šapiro arī iestudējis uz lielās skatuves. Varas fenomenam veltītās izrādes "DemokratiJA" ("ДемократиЯ") pamatā bija Josifa Brodska proza un tas izrādījās pēdējais Šapiro iestudējums uz Jaunatnes teātra skatuves.

Tikšanās Rīga ar talanta cienītājiem pamatīgi saviļņojusi režisoru un ir iemesls ieslīgt nostaļģijā par laiku, kad 25 gadus vecais Šapiro kādā agrā 1962. gada augusta rītā izkāpa uz perona Rīgas dzelzceļa stacijā.

Tobrīd jaunā režisora sasniegumu sarakstā jau bija ar troksni aizvērtā Harkovas teātra studija, kurā naktīs iestudēja Šatrova un Zorina lugas. Jau pēc diviem darba gadiem Rīgā Ādolfs Jakovļevičs nodibināja divas Jaunatnes teātra trupas – krievu un latviešu. Netraucēja pat partijas biedra kartes neesamība, kas Šapiro tā arī nekad nav bijusi.

Šapiro atceras, kā rūpīgi vācis savu komandu – divi, trīs cilvēki gadā. Cik pēc tam bija smags trieciens teātra likvidācija!

"Es nezinu, kurš to izlēma. Droši vien tas nebija tikai viens cilvēks. Šādus jautājumus izlemj klusos kabinetos, dažreiz – pirtīs. Priekšnieks ar savu "šaiku" sēž uz lāvas, saka – priekš kam mums tas teātris? Un kāds to uzķer, dzird, pieņem mērus...," rūgti joko režisors.

Tomēr Šapiro joprojām nav mainījis viedokli, par to kurš ir atbildīgs par Jaunatnes teātra likvidāciju. Tas, kurš uzliek pēdējo parakstu rīkojumam. "Kurš tas bija, mums ir labi zināms," režisors gan vārdu nenosauc, bet tas nav arī nekāds noslēpums. Rīkojumu parakstīja tā laika kultūras ministrs Raimonds Pauls. Pirms pusgada, Maskavas Dailes teātra preses konferencē uz "Delfi" jautājumu, vai Šapiro ir gatavs piedot Paulam, režisors atbildēja: "Pauls? Neatceros tādu..."

Šapiro arī neslēpj – joprojām ne visi Jaunatnes teātra bijušie kolēģi piedevuši, ka viņš aizbrauca un nepalika, neturpināja darbu "pagrīdē", vai nemeklēja kompromisus. Tomēr režisors saka – tā būtu sagrāve, ko viņš nevarēja atļauties.

Uz jautājumu, vai Šapiro paliktu savā teātrī šodien, ja nebūtu bijuši šie 90. gadu notikumi, režisors nešaubās: "Man nekad nebūtu spēka pamest savu teātri. Par to esmu pārliecināts. Jau strādājot Rīgā, man piedāvāja iestudēt Maskavas Dailes teātrī un Vahtangova teātrī. Piedāvāja palikt Maskavā, bet es par to pat nedomāju."

Taču šodien Šapiro pat nedomā par to, ka varētu iestudēt Rīgā. Kaut gan piedāvājumi esot bijuši ne viens vien – praktiski no visiem teātriem un arī operas.

"Lai iestudētu, ir jābūt brīvam, bet šeit brīvības vairs nebūs nekad. Iešu uz mēģinājumu, un katra ēka man kaut ko vai kādu atgādinās. Es domāšu par savējiem, manī nebūs viegluma. Turklāt, ja es pieņemšu kāda Latvijas teātra piedāvājumu un nebūs iesaistīti aktieri, ar kuriem strādāju iepriekš – tas nebūs pareizi. Ja savākšu atkal visu komandu – kādai jābūt lugai, kur visiem būtu pa lomai? Kā būs, ja strādāšu tikai ar krievu trupu, vai otrādāk – tikai ar latviešu? Tas viss ir ļoti sarežģīti."

Par mākslinieka lojalitāti

"Sāksim ar to, ka vispirms valstij ir jābūt lojālai pret mākslinieku. Ja tā būs, tad arī mākslinieks būs lojāls. Bet es par to neesmu pārāk daudz domājis – esmu vienkārši strādājis ar tēmām, kas mani satrauc, tā kā uzskatu pat pareizu."

"Protams, padomju gados Latvijā bija vieglāk nekā Krievijā. Tur sita dūri galdā un kliedza. Latvijā runāja maigi, viegli. Ar to visu tik un tā Pēteri Pētersonu atstādināja no Dailes teātra vadības. (1971. gadā – red.) Viņš bija brīnišķīgs režisors un izglītots cilvēks. Drīz pēc tam uzaicinājām iestudēt Jaunatnes teātrī. Man toreiz no augšas brīdināja – tas nav vēlams. Es precizēju – vai Pētersons ir zaudējis arī savu profesiju? Kaut kā savu izdabūjām cauri."

"Visā manas darbības periodā bija problēmas tikai ar vienu iestudējumu – Čehova "Ivanovu". Toreiz avīzē "Pravda" bija iznīcinoša recenzija virsrakstu pavēles formā "Cienīt klasiku!" Toreiz tas nozīmēja automātisku darba zaudēšanu. Tomēr laimīgas sakritības dēļ avīze iznāca uzreiz pēc tam, kad man bija iedota Latvijas komjaunatnes prēmija, tai skaitā arī par šo izrādi. Rezultātā mani izsauca Centrālās komitejas instruktors, piedāvāja aizbraukt uz trīs nedēļām uz BAMu (Baikala-Amūras dzelzceļa maģistrāles celtniecība – red.) Teica – kad atgriezīsieties, viss būs nokārtots."

"Mūsdienās ir tendence attēlot padomju gadus kā laiku, kad nebija izvēles. Tomēr tā nav taisnība. Tā cilvēki vēlas attaisnot paši savu konformismu. Izvēle ir vienmēr, kā tagad, tā toreiz."

Par klasisku tradīciju laušanu un šokēšanu

"Publikas šokēšana var būt sākotnējā mākslinieka iecere, lai pievērstu sev uzmanību. Taču šoks var būt arī daļa no skatītāja uztveres – kas vienam šķiet nepieņemams, citam – pilnīgi normāls."

"Savā laikā Staņislavskis pirmais nosēdināja aktierus uz skatuves ar muguru pret skatītājiem. Publikas aizvainojums bija milzīgs – viņi pameta zāli, uztvēra to kā klaju necieņu. Tikai Mazā teātra māksliniece Fedotova piecēlās un sāka aplaudēt pustukšā zālē. Tagad skatoties, kas vakar bija šoks, šodien ir nieks. Visi jau aizmirsuši, kas bija ar Majakovska dzejoļiem un kā spļāva uz impresionistu gleznām. Tagad ejam uz Luvru un apbrīnojam tās."

Par teātra nozīmi

"Teātris vajadzīgs, lai atstātu tādu iespaidu uz skatītāju, kas izved viņu dvēseles statiskā stāvokļa un slinkuma, rada dvēseles dinamiku, iekustina procesu. Iespaidi un atmiņas ir vienīgie, ko mums nevar atņemt pat ne cietuma vieninieka kamerā. Manā izrādē "Brālis Aļoša" ("Брат Алеша") saka: ja cilvēks saglabā daudz bērnības iespaidu, viņš ir glābts, uz visu dzīvi glābts."

"Teātris ienāk mūsu dzīvē līdz ar piedzimšanu – kad māte dzied šūpuļdziesmu un stāsta pasakas. Spēle ir daļa no mūsu dzīves, cilvēks ir tāda tēlojoša būtne. Vai bērniņš var izaugt bez teātra? Protams, var! Vai cilvēks var vispār iztikt bez teātra? Var! Ir daudz veidu kā attīstīties, iztiekot bez teātra, bet, manuprāt, tāda dzīve būs daudz nabadzīgāka."

Par diktatoriem un despotiem

Uz jautājumu, vai viņš joprojām ir tāds režisors-diktators, pat despots, kās viņš bija Jaunatnes teātra laikā, Šapiro stāsta: "Kad es sāku strādāt Rīgā, tad biju stingrs, jo... baidījos no aktieriem. Jebkuras diktatūras izpausmes rodas no bailēm. Visi diktatori ir lieli bailuļi, visi pārbijušies. Domā, ka jau rīt viņus piemeklēs Čaušesku liktenis (Nikolaje Čaušesku – Rumānijas valsts vadītājs, diktators, kuru 1989. gadā gāza un publiski izpildīja nāvessodu – red.).. Tāpēc arī viņi ir bīstami. Kad cilvēks ir pārbijies, viņš ir neprognozējams."

"Reiz biju korridā kopā ar cilvēku, kurš par šo tēmu ir sarakstījis enciklopēdiju. Redzēju arēnā bezbailīgus toreadorus, bet šis vēršu cīņu speciālists man norādīja, ka toreadori ļoti baidās no dzīvnieka, jo vērsis šoreiz patrāpījies bailīgs. Var paredzēt kādus ceļus ies drosmīgs dzīvnieks, bet bailīgais vispirms stāv kā sastindzis, bet nav skaidrs kad un kuru pusi tas rausies."

"Tā arī es baidījos no aktieriem un, lai tiktu ar viņiem galā, man reizēm bija jārīkojas patiešām nežēlīgi. Es liedzu sev to prieku, šos sev mīļos cilvēkus aicināt ciemos uz savām mājām. Sapratu, ja dzeršu ar viņiem kopā šņabi, mūsu attiecības mainīsies. Laikam jau, kad slēdza teātri, es kļuvu labāks cilvēks."

Par dziedātāju Annu Ņetrebko

Šapiro nesen iestudējis operu "Manona Lesko" ar pasaulē slaveno krievu soprānu Annu Ņetrebko galvenajā lomā. Par šo sadarbību viņš saka: "Šī satikšanās atstāja uz mani lielu iespaidu – viņa ir ne tikai diža dziedātāja, bet arī lieliska aktrise. Ar viņu strādāt bija viegli, kaut arī šis iestudējums prasīja lielu sasprindzināšanos – joprojām mostos ar "Manonas Lesko" ārijām galvā. Anna ir jautra, vitāla, visu var izdarīt. Var dziedāt guļot, ar muguru pret zāli, basām kājām...Viņa ir atradusi precīzu formu, kā uzvesties Rietumos. Viņa nestiepj sev virsū rietumu modi – viņa ir Karsnodaras "kazačka", un tādu sevi arī parāda publikai."

Par māņticību

"Kad man bija kādi deviņi vai desmitgadi, mēs dzīvojām laukos, bet tēvs pie mums no pilsētas atbrauca nedēļas nogalēs. Katru nedēļu mēs ar brāli gājām uz ceļa un viņu gaidījām. Reiz mēs sēdējām, gaidījumā un ceļam pārskrēja melns kaķis. Es pie sevis nodomāju – ja tētis atbrauks, neticēšu šādām zīmēm, ja neatbrauks – tad ticēšu. Viņš atbrauca. Kopš tā laika es neticu nekādām zīmēm."

Par kvēlāko vēlēšanos

"Es lūgtu, lai būtu situācija, ka man nekas nevienam nav jālūdz. Labāk es par šo tēmu pastāstīšu anekdoti/ "Noķēra vecītis zivtiņu. Apsolīja tā izpildīt jebkuru viņa vēlēšanos. Viņš gribēja kļūt bagāts un slavens. Aiziet mājās – tur priekšā pils. Likās gulēt. Nākamajā rīta sieva modina – celieties, erchercog Ferdinad, jūs Sarajevā gaida"

Par morāli un tikumību mākslā

"Par to nevajag domāt – lai ko tu darītu, kādu tas aizvainos. Morāli un tikumību nekādā gadījumā nedrīkst regulēt politika. Taču pasaule ir iekārtota tā, ka tā notiek. Piemēram, Krievijā ir pieņemts likums par ticīgo jūtu aizskaršanu. Nu kas tas tāds ir? Šī likuma robežas ir tādas, ka jebkurš advokāts tās var staipīt, kā vajag. Kas tas vispār ir – ticīgo jūtas? Un neticīgo jūtas? Vai tās tad arī nedrīkst aizskart? Un kur ir šī aizvainojuma robežas? Man tas nav skaidrs. Varbūt mani aizskar, kad restorānā pie blakus galdiņa divi cilvēki skūpstās? Manuprāt, ja es esmu ticīgs cilvēks, pat ievēroju likumu un morāles normas – pareizticīgo, jūdaistu vai musulmaņu – tad jau ar savu ticību esmu no visa aizsargāts."