Dezertēšana no Ļeņina komisijas un 20 iestudējumi sezonā. Teātra dižgaram Smiļģim – 130  (5)

Pašmāju teātrī svarīgā persona atstājusi nedzēšamas pēdas modernajā skatuves mākslā – viņš bijis viens no Dailes teātra dibinātājiem, kaismīgi iestājies par sava darba nozīmīgumu, izcēlies ar nepārspējamu fantāziju izrāžu režijā un ugunīgu trauksmainību aktierspēlē. Latviešu Homo ludens jeb spēlējošais cilvēks, kā Smiļģi raksturojis teātra kritiķis Kārlis Strauts, savas pāri pusgadsmitam ilgās karjeras laikā nospēlējis vairāk nekā 100 dažādu lomu – pārsvarā varoņus – vērienīgās, izteiksmīgās un emocionāli sakāpinātās izrādēs ar plašu idejisko lauku. Savukārt par jauna virziena teātri viņš nopietni domājis jau tad, kad vēl pats nebija iestudējis nevienu izrādi.

Šajā Smiļģa jubilejas gadā īpašs notikums ir līdz šim pilnīgākās mākslinieka biogrāfijas izveide. Lai arī par Eduardu Smiļģi ir publicēti pētnieciska rakstura darbi, atmiņu krājums, kā arī vairāki raksti presē, mākslinieka biogrāfijas precīzs un konsekvents pārskats tiek publiskots pirmo reizi.

Smiļģa dzīves izvērstu hronoloģiju ar nosaukumu "Ceļš pa dzīvi", balstoties pētījumos, izveidojusi Latvijas Kultūras akadēmijas (LKA) Eduarda Smiļģa Teātra muzeja eksperte un pētniece Rita Rotkale. Sarunā ar portālu "Delfi" Rotkale atklāj, ka jau nākamā gada martā tiks laista klajā viņas un Agras Straupenieces sarakstīta grāmata par Eduardu Smiļģi, bet ar Smiļģa biogrāfiju "Ceļš pa dzīvi" no 23. novembra ir iespējams iepazīties Teātra muzejā (Rīgā, Eduarda Smiļģa ielā 37-39).

Ritas Rotkales stāstījums par Smiļģa dzīvi un jaunizveidotās biogrāfijas pārlapošana padziļina izpratni par slavenā mākslinieka grūtībām pilno, iedvesmojošo un apbrīnojami ražīgo mūžu.

No melošana varas iestādēm un neparastas pieredzes Krievijas ziemeļos līdz "jauniņo dresēšanai" un skatuviskiem triumfiem – pieminot izcilo kultūras darbinieku, piedāvājam iepazīties ar būtiskiem un, iespējams, mazāk zināmiem Smiļģa dzīves mirkļiem, kas balstās gan dokumentos, gan nostāstos.

"Izšķirīgajos brīžos, kad izšķīrās cilvēku likteņi vai viņa sirdsapziņa, viņš uzvedās ārkārtīgi drosmīgi, pat pārdroši," par Eduarda Smiļģa diplomāta spējām stāsta Rita Rotkale. Viņa savos pētījumos uzgājusi vairākas vēstures liecības par to, kā aktieris un režisors riskējis, lai glābtu sava aroda biedrus un viņiem tuvos.

Rotkale kā piemēru min to, kā Smiļģis vācu laikā izpestījis Dailes teātra ritma-plastikas konsultantes Felicitas Ertneres brāli. Viņam bijusi piespriesta spaidu darbu veikšana, bet Smiļģis ar savu aktiera talantu esot "apbūris attiecīgās iestādes attiecīgo ierēdni, brīvi runādams vāciski un stāstīdams, cik daudz šis izsūtāmais cilvēks varētu dot latviešu tautai – vācu kultūru un tamlīdzīgi". Runājot ar ierēdni, Smiļģis citējis Johanu Volfgangu fon Gēti un Frīdrihu Šilleru, rezultātā panākot, ka Ertners no izsūtāmo saraksta tiek izsvītrots.

Vācu laikā tika apcietināta un deviņus mēnešus cietumā un koncentrācijas nometnē turēta arī latviešu skatītāju apbrīnotā aktrise un dziedātāja Elvīra Bramberga. Pamatojums bijis vienkāršs – dažus gadus pirms varas maiņas valstī, aptuveni 1938. gadā, kādā saietā pie viņas vīra – kreisi noskaņotā dzejnieka Pāvila Vīlipa – Elvīrai palūgts padziedāt. Tolaik, kas bijis īsi pēc Austrijas anšlusa jeb Austrijas Republikas aneksijas, viņa izvēlējusies dziedāt slaveno dziesmu "Nāc, paklausies, draudziņ, kā Vīnē dzied", mainīdama dziesmas otro rindiņu, dziedot – "Kā Hitlers tur cilvēkiem galvas griež". Vācu okupācijas laikā dziedātāju kāds no saieta dalībniekiem nosūdzējis, kas viņai, ļoti iespējams, nozīmējis nāvessodu. Mūsdienās atklātībā nonācis protokols vēsta, ka Eduards Smiļģis bijis vienīgais, kurš bezbailīgi vērsies pie varasiestādēm un liecinājis par labu Elvīrai Brambergai, apgalvojot, ka viņa nekad nav bijusi saistīta ar komunistiem.

Savukārt pēckara laikā, kad 1956. gadā Latvijā atgriezušies uz Sibīriju izūtītie, viņu vidū bijuši arī aktieri no tā dēvētās "franču grupas" – Arnolds Stubavs, Miervaldis Ozoliņš un citi. Viņiem likums aizliedzis kā dzīvesvietu pierakstīt Rīgu, taču Smiļģis viņus ātri uzņēmis atpakaļ teātrī, tā ļaudams māksliniekiem turpināt karjeras.

"Tādos brīžos viņš nebaidījās," uzskata Rotkale. "Viņam bija brīvā cilvēka domāšana."

Vairāku aktieru un laikabiedru atmiņās Smiļģis aprakstīts kā īpaši prasīgs, tomēr viņa uzstājība un principialitāte attiecībā uz teātra mākslu atstājusi būtisku iespaidu uz 20. gadsimta aktieriem, ieaudzinot viņos dziļu pietāti pret skatuvi. Lai arī pats tiešā veidā ar aktiermākslas studentiem nav strādājis, viņš rūpīgi sekojis līdzi viņu gaitām, piedalījies Dailes teātra aktierkursu audzēkņu darbu vērtēšanā un eksāmenos.

"Viņam bija ārkārtīgi ass skats. Viņš novērtēja – kurš derēs, kurš nederēs," stāsta Rotkale. Piemēram, par aktieri Hariju Liepiņu sākotnēji Smiļģis esot sacījis: "labs ābols, bet viņā ir tārps". Zināms gan, ka vēlāk Liepiņš nonācis vairāku nozīmīgu Smiļģa izrāžu galvenajās lomās.

Smiļģa skatuves ētika bijusi nelokāma. Aktieri un teātra darbinieki nedrīkstējuši uz skatuves doties bez maiņas apaviem. Ja kāds uz mēģinājumu ieradies bez skatuves kurpēm, nācies iet ar basām kājām. Aktrise Benita Ozoliņa pētniecei atklājusi, ka reiz aizmirsusi maiņas apavus. Tai reizē tas gan noticis nevis pirms mēģinājuma, bet pirms izrādes. Iznākumā Benita Ozoliņa kādā 1930. gada iestudējumā uz skatuves parādījusies ar zeķēm.

Zināms arī gadījums, kad kāda aktrise uz mēģinājumu ieradusies, rotājusies ar krellēm un auskariem. Smiļģis esot sacījis, lai "novāc tos stiklus un grabuļus. Domājiet, mums briljantu nav?"

Eduarda Smiļģa nesaudzīgā bardzība, iespējams, skaidrojama ar to, ka viņam pašam piemitušas teju pārdabiskas darba spējas, un to viņš vēlējies sagaidīt arī no citiem. "1920. gados viņš iestudēja pa desmit divdesmit izrādēm sezonā. Katra izrāde tika rādīta sešas septiņas reizes, toreiz citādi nevarēja. Visu laiku vajadzēja mainīties, vajadzēja pieradināt publiku, jo tas bija citāds teātris – ar dinamiku, kustību, lidojumu," Rotkale skaidro. "Un viņam pašam bija jāspēlē galvenās lomas, jo aktieri vēl nebija izauguši. Tā viņš viņus izaudzināja savā teātrī. Kopīgiem spēkiem viņi savu ansambli uzbūra."

Vairāki pētnieki uzsvēruši, ka svarīga Smiļģa ģēnija pazīme bijusi spēja intuitīvi uztvert sava laikmeta garīgos un intelektuālos virmojumus. Par no liecina ne vien fakts, ka savas karjeras laikā Smiļģis sava teātra rokrakstu ir konsekventi mainījis un attīstījis, bet arī tas, cik katrā desmitgadē veidotie darbi bijuši trāpīgi. Kā piemēru var minēt 1930. gados tapušo Šekspīra komēdijas "Liela brēka, maza vilna" inscenējumu. Darbību Smiļģis bija pārcēlis uz 20. gadsimta moderna karakuģa klāju un nosaucis inscinējumu par "Amors uz drednauta". Uz skatuves bija radīts priekšstats par reāla drednauta klāju, no kura skatītāju zāles virzienā stiepās milzu lielgabals. Teātra vēsturnieki atzīmē, ka tādējādi Smiļģis atspoguļojis globālās Šekspīra interpretācijas tendences.

Par būtisku Smiļģa lomu var nosaukt Henrika Ibsena Pēru Gintu – Smiļģis bijis pirmais latviešu Pērs Gints, kā arī pirmais Brands. Viņa pēdējā teātra loma kā aktierim bijusi Gētes Fausts, toties vēl 1934. gadā Dailes teātrī notiek Šekspīra traģēdijas "Jūlijs Cēzars" pirmizrāde Smiļģa inscenējumā un ar viņu titullomā. To uzlūko par vienu no tā laika Šekspīra interpretācijas virsotnēm, un Jūliju Cēzaru daudzi atzīst par Smiļģa labāko traģēdijas lomu.

Autoritārais režīms no šī iestudējuma esot gaidījis vadoņa kulta slavinājumu, kur Cēzars tiktu parādīts kā Romas glābējs. Kā vēsta zinātnieces Ritas Rotkales izveidotā Smiļģa biogrāfija, eksistē leģenda, ka Kārlis Ulmanis pats personīgi lasījis eksemplāru, svītrojis nevēlamās vietas un tikai pēc tam devis atļauju iestudēšanai. Lai arī pēc pirmizrādes sekojis ieteikums izrādi noņemt no repertuāra, tā tika atjaunota, kad Rīgā viesojies Stretfordas Memoriālā Šekspīra teātra patrons sers Arčibalds Flauers, kurš interesējies arī par klasiķa iestudējumiem Latvijā.

Savukārt 1937. gadā Smiļģis ar Otello lomu atzīmēja 30 skatuves darba gadu jubileju. Leģenda vēsta, ka no prezidenta Kārļa Ulmaņa Smiļģis kā dāvanu jubilejā saņēmis aploksni ar apliecinājumu par līdzšinējo Dailes teātra parādu dzēšanu.

Kara laikā un okupācijas varas pārraudzībā Smiļģim esot izdevies iespēju robežās saglabāt Dailes teātra ansambli un profesionālo kvalitāti, izvairīties no klaji varu slavinošas ievirzes repertuāra. Neapšaubāma pārdrošība bijusi 1944. gada nogalē sāktais darbs pie Raiņa "Uguns un nakts" iestudējuma. Kad par viņa iecerēm uzzinājis Mākslas un sabiedrisko lietu departaments, Smiļģim nācies pārtraukt lugas iestudēšanu. Tā vietā viņš spēris vēl riskantāku soli, kas gan viņam, gan visam Dailes teātrim varējis draudēt ar neaprēķināmām sekām, – tika sākta Frīdriha Šillera traģēdijas "Fiesko sazvērestība Dženovā" iestudēšana. Turklāt – tas bijis mazāk izplatīts lugas variants, kurā tautai tiek atdotas tiesības lemt pašai savu likteni, diktatūra ir gāzta un pār Dženovu atspīd brīvības saule. To, ka šāda izrāde oficiāli nonākusi līdz skatītājiem, teātra zinātnieki skaidro ar apstākli, ka tai brīdī – pasaules kara beigās – varas iestādēm bijuši citi, svarīgāki uzdevumi par vietējās kultūras pārraudzīšanu.

"Smiļģim teātris vienmēr bijis pirmajā vietā, tāpēc, lai saglabātu teātra darbību, viņš mēdza meklēt kompromisu un arī piekāpties. Taču viņam bija vajadzīga brīvība," bilst Rotkale, norādot, ka "brīvība viņam visu laiku netika dota. Gan Ulmaņa laikos, gan vācu okupācijas un Padomju gados Smiļģis saskāries ar lielu varas spiedienu, jo bija brīvs un neprognozējams mākslinieks. Bet viņš tomēr izturēja, viņš tomēr izspraucās."

1947. gadā režisors atgriezies pie Raiņa "Uguns un nakts", kura pirmizrāde notiek janvārī un ir veltīta Dailes teātra 25 gadu jubilejai. Izrāde saņēma variākus prestižus apbalvojumus, taču Rita Rotkale raksta, ka konkrētajā vēsturiskajā situācijā šā uzveduma nozīmi nav iespējams pārvērtēt. "Pēckara baiļu un neziņas apstākļos izskanējušie Raiņa Lāčplēša vārdi "Kad brīva un laimīga Latvija, tad mana gaita būs izbeigta" iesēja cerību sēklu, kas ļāva cilvēkiem dzīvot un saglabāt pašcieņu vistumšākajos laikos."

1950. gadu beigas un 1960. gadu sākums dēvējams par Smiļģa zelta brieduma periodu, kad top vairāki spoži inscenējumi – Frīdriha Šillera "Marija Stjuarte", Aspazijas "Vaidelote", kritikas vēsāk uzņemtais, bet publikas dievinātais Mārtiņa Zīverta "Minhauzena precības", Selmas Lāgerlevas "Gesta Berlings", Jaroslava Hašeka "Šveiks", kā arī satriecošs Viljama Šekspīra "Hamlets".

Tomēr par Meistara mākslas augstāko virsotni mēdz uzskatīt 1956. gadā pirmizrādi piedzīvojušo Raiņa "Spēlēju, dancoju!" inscenējumu. Vērienīgā inscenējuma spēcīgo iedarbību radījusi tās spēja sarežģīto Raiņa darbu pasniegt ar virtuozu vienkāršību. Smiļģa "Spēlēju, dancoju!" forma un mizanscēna tikusi pakļauta galvenajam – Tota izaugšanas ceļam. Vēl jāpiemin, ka pirmizrāde notikusi Smiļģa 70. jubilejas gadā.