Kad Bazils Holvards uzglezno skaistā, nevainīgā jaunekļa Doriana Greja portretu, tas satriec gan viņus abus, gan viņu cinisko draugu lordu Henriju Votonu. Uz audekla iemiesotais ideāls liek Dorianam vēlēties palikt mūžīgi jaunam, lai novecotu tikai portrets. Viņš iemantos visu pasauli, bet pazaudēs savu dvēseli. Viņu gaida mūžīga jaunība, bezgalīgas kaislības, noslēpumainas un izsmalcinātas baudas, neprātīgi prieki un vēl neprātīgāki netikumi. Turpretī portrets tagad nesīs viņa kauna un negoda nastu. Grēki saēd skaisto portretu kā tārpi mirušu miesu.
"Visgrūtākā ir fantasmagoriskā daļa. Viss tas, kas saistīts ar šo portreta un attiecīgi Doriana iekšējās pasaules transformāciju. Es ar to nedomāju tikai praktisko pusi. Tā ir ārkārtīgi spēcīga ideja, bet kā to materializēt teātrī, nekļūstot ilustratīvam? Portreta mistifikācija," sarunā pirms pirmizrādes ar publicistu un rakstnieku Arno Jundzi stāsta Laura Groza-Ķibere.
"Meklējām ar izrādes mākslinieku Mārtiņu Vilkārsi tam risinājumu, lai tas būtu pietiekami skatītāja fantāziju rosinošs un tālāk attīstošs. Vēl autors īsti neverbalizē daudz ko no Doriana baudu pieredzes, kas ir pietiekoši rosinoši. Jo attiecīgi ietver katra individualo darbu ar savu fantāziju. Kā pats Vailds saka – māksla neatspoguļo dzīvi, bet tās vērotāju. Mēs par to reflektējam, piesakot tēmu. Ļoti piesardzīgi izturamies pret iespēju mēģināt atrādīt to, kas pateikts starp rindām. Te ir katra skatītāja iespēja atvērt savu fantāziju. Lai tas notiktu, ir jāuzbūvē attiecīga vide un ticams tipāžs," sarunā skaidro režisore.
"Vailds britu kultūras kontekstā tiek uztverts kā tāds viegli neķītrs izklaidētājs, viņa paradoksi tiek uztverti kā asa, garšīga provokācija – par tiem var pasmieties, pastrīdēties, apšaubīt un tie arī, jā, spēj izklaidēt. Kāpēc es to saku? Tāpēc, ka darba procesā esam pievirzījušies diezgan tuvu tam Vaildam, kurā varēs arī pasmieties. Es pat varētu klasificēt, ka izrādes pirmā daļa vairāk būs tāda jutekliska rotaļa. Otrā cēlienā, kad uzzinām par pirmo upuri, sākas jau nedaudz nopietnāka saruna."
Iestudējumā Lordu Henriju Votonu atveidos Juris Žagars, bet Bazilu Holvardu – Intars Rešetins. Pārējās lomas atveidos baleta māksliniece Elza Leimane (Sibilla Veina) un aktieri Indra Briķe (Misis Veina), Lauris Dzelzītis (Džeimss Veins), Gints Andžāns (Alans Kempbels), Lilita Ozoliņa (Hercogiene), Sarmīte Rubule (Lēdija Agata), Ērika Eglija (Viktorija Votona), Lauris Subatnieks (Deivids Stouns), Mārtiņš Upenieks (Sers Tomass), Artūrs Dīcis (Sers Roberts Bentlijs), Dainis Gaidelis (Lords Erskins), Kaspars Zāle (Adrians Singltons), Pēteris Liepiņš (Īzaks) un Anete Krasovska (Hercogienes meita). Izrādēs piedalīsies arī baleta solisti Arturs Sokolovs vai Andris Pudāns (Romeo).
Radošajā komandā strādā scenogrāfs Mārtiņš Vilkārsis, kostīmu māksliniece Kristīne Pasternaka, komponists Kārlis Auzāns, horeogrāfe Inga Krasovska, baleta ainu horeogrāfe Elza Leimane, video mākslinieks – Artis Dzērve un gaismu mākslinieks Jevgeņijs Vinogradovs. Dramatizējumu veidojušas Evita Mamaja (arī tulkojuma autore) un Laura Groza-Ķibere.
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
