Kad Bazils Holvards uzglezno skaistā, nevainīgā jaunekļa Doriana Greja portretu, tas satriec gan viņus abus, gan viņu cinisko draugu lordu Henriju Votonu. Uz audekla iemiesotais ideāls liek Dorianam vēlēties palikt mūžīgi jaunam, lai novecotu tikai portrets. Viņš iemantos visu pasauli, bet pazaudēs savu dvēseli. Viņu gaida mūžīga jaunība, bezgalīgas kaislības, noslēpumainas un izsmalcinātas baudas, neprātīgi prieki un vēl neprātīgāki netikumi. Turpretī portrets tagad nesīs viņa kauna un negoda nastu. Grēki saēd skaisto portretu kā tārpi mirušu miesu.
"Visgrūtākā ir fantasmagoriskā daļa. Viss tas, kas saistīts ar šo portreta un attiecīgi Doriana iekšējās pasaules transformāciju. Es ar to nedomāju tikai praktisko pusi. Tā ir ārkārtīgi spēcīga ideja, bet kā to materializēt teātrī, nekļūstot ilustratīvam? Portreta mistifikācija," sarunā pirms pirmizrādes ar publicistu un rakstnieku Arno Jundzi stāsta Laura Groza-Ķibere.
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
