Izrādes apskats: YOLO – 'Iemīlējās muļķis muļķītē' Daugavpils teātrī  (3)

Vērtējums:

Mūsdienu krievu dramaturga Sergeja Rubes luga "Žuljeta" (arī "Kā muļķis iemīlējās muļķītē", no kā atvasināts izrādes nosaukums) vēsta par jaunu, ārkārtīgi naivu, bet patiesi sirsnīgu meiteni vārdā Džuljeta un jau dzīves apbružātu, nedaudz cinisku izbijušu cirka mākslinieku Rahmanovu, kurš ar amatieriskiem šoviņiem ceļo no pilsētas uz pilsētu, pa naktīm vel pagūstot izmānīt pa kādam naudas makam. Abus šķietami nesaderīgos cilvēkus liktenis samet kopā, mainot gan viņus pašus, gan viņu likteņus. Tiesa gan – iestudējuma nosaukums ir mānīgs un šis nav stāsts par romantiskām jūtām, drīzāk savdabīgu draudzību un cilvēciski siltu pieķeršanos, ko raisa Džuljetas un Rohmanova galējā vientulība, pamestības sajūta un mīlestības trūkums.

Lugas un izrādes darbība risinās Krievijas mazpilsētās. Provinces tēls apspēlēts arī izrādes stilistikā – gan Annas Heinrihsones 90. gadu modes tendencēs ieturētajos kostīmos, gan raksturlomu atveidotāju aktierspēlē, gan vienā no režisora izvēlētajiem muzikālajiem vadmotīviem – Verkas Serdjučkas "Все будет хорошо". Iestudējumā, jo sevišķi pirmajā cēlienā, apzināti atstāti arī komēdijai raksturīgi pārspīlējumi un skatuves naivitātes – Rohmanova uzstāšanās arsenālā ir visiem zināmie nodrillētie triki ar krāsainiem lakatiņiem un pēkšņi pazudušām lietām, cilindrs un spoži gliteri apģērbā. Aktieru ansamblis sulīgās epizodiskās lomiņas spēlē ar azartu, brīžiem pat, iespējams, pārlieku aizraujoties.

Izrāde dažbrīd estētiski un stilistiski raisa asociācijas ar TV humora šovu "Greizais spogulis". Atzīšos, man šie raidījumi nekad nav likušies diži smieklīgi un interesanti, bet zinu gana daudzus, kam ir. Līdzīgi ar Daugavpils teātra izrādi. Lai arī man neizdodas iestudējumam emocionāli (ne komisko, ne dramatisko norišu aspektā) tā īsti pieslēgties, nevar noliegt – kopumā publika skatuves norises ņem pretī ar dzīvu interesi un atsaucību. Visticamāk tas ir vienmēr subjektīvais gaumes un arī paaudžu jautājums.

Ja dramaturga piedāvātie un aktieru izspēlētie joki mani atstāj vienaldzīgu, tad scenogrāfa Kristiāna Brektes kopumā neitrālajā skatuves telpā atstāto māksliniekam raksturīgo (nesenajā Brektes izstādē "Arsenālā" publiku sagaidīja izgaismots ABCDEJDIRST) neona uzrakstu YOLO (You only live once) uztveru uzreiz. Interesanti, ka YOLO kļūst par vienīgo iestudējuma īsti laikmetīgo zīmi. Gan pietiekami atsvešinātā un ironiskā gaismā par mūsu laika valodu, dzīves filozofiju utt., gan tomēr paradoksālā kārtā nopietni pēc jēgas sasaucoties ar "Iemīlējās muļķis muļķītē" vēstījumu. Dzīvojam tikai vienreiz – kā šo iespēju izmantosim?

Eksistenciāli filozofiskā līnija ir dramaturģiski nepārliecinoša gan pēkšņā izrādes noskaņas kontrasta, gan koncentrētības un ritma trūkuma dēļ, padarot arī Andra Buļa Rohmanova beigu monologu no režijas viedokļa visai plakātisku. Izrādes atradums viennozīmīgi ir Zanda Mankopa, tiekot galā ar tiešām sarežģītu lomu. Aktrise panāk, ka, neskatoties uz Džuljetas līdz absurdam neticamo vientiesību un sirsnību, brīžam kaitinošo muļķību, viņas varonei var noticēt kā reālam, dzīvam cilvēkam, pamazām iemantojot skatītāju simpātijas. Kārļa Lāča sacerēto dziesmiņu par lidošanu, ko aktrise izpilda nedaudz šķībi, varu nodungot arī vēl nedēļu pēc izrādes.