Viesturs Kairišs: Latvijas valsts un latgaliešu valoda ir vienots jautājums  (346)

Kādi ir Latgalei būtiskie jautājumi, kas uz Jums attiecas?

Valoda, kultūra. Vispār, es esmu simtprocentīgs latgalietis, neskatoties, ka mans tēvs ir Rīgā dzimis. Bērnībā esmu dzīvojis laukos un runājis latgaliešu valodā. Man tas ļoti patika un tā bija daļa no manas dzīves. Mani uztrauc tas, ka nevaru runāt latgaliski ikdienā, veikalos, ar cilvēkiem, mani uztrauc, ka latgaliešu valoda tiek tā uzmanīgi, jā, tagad tā tiek mazliet balstīta, tomēr tā tiek izzudināta. Mani uztrauc, ka nav uzrakstu latgaliešu valodā. Manuprāt, tā ir pretvalstiska rīcība, ka liek latgaliešu valodu tulkot latviski, tā neapzināti, bet varbūt arī apzināti, norādot uz latgaliešu valodas otršķirīgumu vai nevērtīgumu.

Vēl tāds aspekts, kas aktuāls pēdējos gados, tā ir valsts drošība. Daudzi svešu valstu spēki mūs cenšas ietekmēt, liek domāt, un šobrīd kvazi viltīgā veidā ir sanācis, ka latgalieši bezmaz vainīgi pie kaut kāda seperātisma. Tas tik globāls pārpratums pašiem par savu tautu. Vai bailes no seperātisma neizraisa seperātismu? Un, man liekas, par šo tēmu nevajag vairīties runāt.

Aizspriedumi rodas pret atšķirīgo.

Latvijā ir ļoti ksenofobiska sabiedrība, pret visu – svešādo, savādo, nepareizo, tas jau mums ir vēsturiski. Jau padomju laikos, kad cilvēks runāja krievu valodā, par viņu nesmējās, viņu cienīja, ja runāja latgaliski, par viņu smējās. Tas nekur nav pazudis, mēs padomju valsti jau nekur neesam zaudējuši. Domāšana, reāli, padomju. Kas ir mūsu valsts oficiālā ideoloģija? Latgales kongress stāv vienā virknē, piemēram, ar skeitbordistu augstvērtīgāko skrējienu pa Latviju. Tas viss ir forši, bet vienlaicīgi tā ir traģēdija – nespēja saprast, kas ir saturs, kas svarīgi un kas ir valstiski svarīgi. Man liekas, ka valstij ir svarīgi lojāli latgalieši, latgalieši, kuri cīnās par Latgales kultūru un ar to stiprina Latviju, stiprina latviskumu Latvijā, kas ir latgaliskums. Skaidra definīcija.

Kādus mērķus Latgales kongress sasniegs?

Es kongresā piedalos ar visu sirdi, bet būtiski, lai to darītu arī paši Latgalē dzīvojošie latgalieši. Un, lai tur cilvēki teiktu, ko domā, lai nebūtu tikai šī mūžīgi infantilā svinēšana. Vai mums ir ko svinēt? Jā – ir. Tad jāsaprot, ka ir jāsvin tas, ka mēs esam apvienoti Latvijā, ka mums ir šī valsts, kas ir ļoti labs risinājums, pateicoties latgaliešiem.

Es pretojos žēlošanās un sūdzēšanās, apvainošanās retorikai, nevajag meklēt vainīgos, bet ir jārunā par nākotni, kas ir jāmaina un kā jārīkojas. Tieši tāpēc es liktu uzsvaru uz ambiciozu Kongresa rezolūciju, kas vienlaicīgi stiprinātu to, ka mēs esam viena nācija, seperātismu šajā jautājumā vispār atceltu, jo tas ir nelabvēļu izdomājums. Latgalieši ir vieni no galvenajiem neatkarības balstiem.

Latgaliešu kultūras balvas "Boņuks" pasniegšanas ceremonijā uzsvērāt, ka svarīgākais, lai latgaliešu valodā runātu vēl pēc 100 gadiem.

Latvijas valsts un latgaliešu valoda ir vienots jautājums. Ja latgaliešu valodā pēc simts gadiem nerunās, tad diez vai valsts pastāvēs. Man ir viens fundamentāls jautājums – vai šī latgaliešu asimilēšana, kas bija nacionālajā politikā Kārļa Ulmaņa laikā, vai tā nosargāja Latvijas neatkarību Otrā pasaules karā, vai tas pasargāja no pārkrievošanās? Nē, pierādījās, ka tā ir bezjēdzīga un nepareiza. Nav pareizi padarīt visus vienādus, jo vienādāks tu esi, jo uzvarāmāks. Jo man liekas, ka dažādībā slēpjas iekšēja kustība, kinētika, kaut kādi enerģijas likumi.

Vai sabiedrībai nepieciešamas vienotas vērtības?

Es neesmu pārliecināts, vai tās idejas ir labas par vienotām vērtībām, tie ir tādi Ulmaņa laika sapņi. Es nesen braukāju pa Krievijas provinci un mani šokēja tie Ļeņina pieminekļi ikvienā pilsētā. Un tāda kādreiz bija arī Latvija. Rīgā galvenā iela bija Ņevska, tad Hitlera, tā bija Staļina, tad Ļeņina iela. Un tad, kad mēs ieguvām neatkarību, tā ir mūsu Brīvības iela. Te ir tā atšķirība. Mēs tajā virsotnē neliekam kādu figūru, Ņevski vai Staļinu, pilnīgi vienalga, mēs liekam Brīvību, tā ir mūsu augstākā vērtība. Un tā joprojām ir saglabājusies. Nezinu, vai tā var kaut ko vienot. Es par citiem nedomāju, man pietiek ar sevi. Es varu vienoties zem šīs vērtības.