Zili pelēkais kods. Gunāra Priedes 'Zilā' Nacionālajā teātrī

Vērtējums:

Sākotnēji var šķist netipiski, ka jauns režisors izvēlas iestudēt tieši Gunāru Priedi – vienu no pazīstamākajiem padomju laika latviešu dramaturgiem, kurš savulaik aizsācis jaunu posmu latviešu rakstniecībā, pievēršoties ikdienas cilvēkam un viņa dzīvei un pēc iespējas mēģinot atspoguļot arī ideoloģijas atstāto zīmogu. Tomēr konkrētās lugas izvēle ir saprotama. "Zilā" vēsta par jaunu cilvēku un viņa izniekotu, visdrīzāk jau pazaudētu dzīvi, likteņa pagrieziena punktiem, sevis meklējumiem, satikšanos gan pašam ar sevi un savām kļūdām, gan savām saknēm. Režisors un galvenais varonis ir vienaudži, un Toms Treinis intervijās atklāj, ka luga šķitusi būtiska un aktuāla, jo liek domāt par identitātes jautājumu, balstoties latviešu pagātnē.

Kā būtisks senču pagātnes simbols funkcionē zilā govs, kas kā suga pamazām izmirst. 2010. gadā govs tēlu izmantoja arī Alvis Hermanis JRT izrādē "Melnais piens", piedāvājot hipotēzi, ka īstā Latvija būs aizgājusi pagātnē, kad pēdējā latviešu vecmāmiņa būs atdevusi savu govi. Lugā "Zilā" kā latviskās dzīves ziņas nesējas un glabātājas funkcionē tautas dziesmas, pie kurām autors aicina atgriezties, jo tā latviešu tauta, kuras tradīcijas un viedu zināšanu mantojums slēpjas folklorā, citādi aizies nebūtībā līdz ar pēdējo latvieti, kurš zina tautas dziesmas.

Vismaz intuitīvi tautas mentalitātei raksturīgs kods slēpjas arī zili pelēkajā krāsu gammā, ko izrādē apspēlējis scenogrāfs Kristaps Kramiņš un kostīmu māksliniece Gerda Šadurska. No vienas puses, tie ir šķietami vēsi, neitrāli, atturīgi toņi, tomēr arī aiz latviešiem nereti piedēvētā pelēkā gruzd zemdegas, kas kādā brīdī neizbēgami uzliesmo. Lugas varoņiem pamazām atklājot arvien vairāk par sevi, savu pieredzi, kļūst saprotami viņu šī brīža lēmumi, jūtas, pārdzīvojumi. Jura izraisītā katastrofa ir kā kontrapunkts, kas pamazām izraisa spontānu, negaidītu un visticamāk negribētu varoņu atklāsmju ķēdes reakciju, visbeidzot novedot līdz traģiskam finālam.

Toms Treinis veiksmīgi sastrādājies ar radošo komandu – Daigu Gaismiņu, Juri Hiršu, Kasparu Aniņu un Ilvu Centeri (otrā sastāvā Juri un Lindu spēlē Kārlis Reijers un Sanita Pušpure), kas labi darbojas reālpsiholoģiskā teātra spēles stilā. Varoņi atklājas pamazām, aktieriem dzīvi reaģējot uz jaunu informāciju un noturot lugas notikuma intrigu, ja skatītājs ar Gunāra Priedes "Zilo" sastopas pirmoreiz.

Daigas Gaismiņas Rasma ir vitāla, stipra sieviete, kas, neskatoties uz notikušo traģēdiju, lūkojas nākotnē ar interesi par dzīvi. Kad Rasma iepazīstas ar Vidvudu, sākotnēji nedaudz rūpju nomākto, bet nosvērto intonāciju, ar kādu Rasma sarunājas ar dēlu Juri, nomaina dzīves prieks, vēlme dziedāt un runāt par šķietamiem sīkumiem, pirmajās ainās rūpīgi savāktajiem matiem atrisot sievišķīgās lokās, rūpes nomainot smaidam. Taču līdzās spēkam un emocionālai noturībai Rasmai piemīt arī ziemeļnieciskai mentalitātei raksturīgs bīstams pašlepnums – labāk aiziet ar augsti paceltu galvu, nekā jautāt, uzklausīt, noskaidrot –, kas noved pie laimīgās laulības traģēdijas muļķīga pārpratuma dēļ. Saprotot, kā ar vienu pārsteidzīgu lēmumu sagruvusi visa viņas ģimene, Rasma paštaisnumā kā aizsargreakcijā pārmet dēlam vienaldzību un intereses un gribas trūkumu veidot savu dzīvi. Iespējams, pirmoreiz dēls mātē patiešām nopietni ieklausās. Juris pierāda, ka spēj piecelties un pārvarēt sevi, taču tas nav, lai dzīvotu... Kaspara Aniņa Juris, kurš pēc autoavārijas ir fiziski ierobežots un tāpēc spiests apstāties, palikt aci pret aci ar sevi kā cilvēku, psiholoģiski un emocionāli strauji izaug. Tikai šī personība vairs nevar sadzīvot ar sirdsapziņas slogu.

Ilvas Centeres Linda, kas sākotnēji šķiet vien vieglprātīga, koķeta meitene, ir, iespējams, visnobriedušākā un drosmīgākā no visiem lugas varoņiem, jo nekaunas atzīt pieļautās kļūdas un nebaidās būt godīga pret citiem. Jaunā sieviete pretstatā Rasmai spēj pārkāpt pāri aizvainojumam vai emocionāli izteiktiem netaisniem apvainojumiem mīlestības dēļ. Lai arī Jura Hirša Vidvuds dzīvi uztver šķietami viegli, līdzās sirsnīgi komiskajam koķetumam vīrietim piemīt pietiekami liela pašironijas deva. Kā nenovēršams fakts viegli izskan Vidvuda vārdi par trešo paaudzi, kas izputina iepriekšējo darba sviedrus, spējot atzīt arī vecāku pieļautās kļūdas.

"Zilo" līdzās Rūdolfa Blaumaņa "Indrāniem" un "Pazudušajam dēlam" var ievietot latviešu ģimenes traģēdiju krājumā. Gan Gunāram Priedem, gan Tomam Treinim bijis būtiski, ka stāsts ir par Latvijas cilvēkiem, pievēršoties ne tikai paaudžu problēmām un nespējai saprasties savā starpā, bet arī latviskā koda un mentalitātes jautājumam. "Patiesībā jau šobrīd Latvija zūd .. . (..) Varbūt tomēr ir risinājums?" vēsta izrādes pieteikums. Iestudējums "Zilā" atgādina par ieklausīšanos vienam otrā, par sarunāšanos, par uzklausīšanu, par vēlmi izzināt un saprast, pirms nosodīt, pārmest, pa spēju piedot. Iespējams, tas ir pirmais solis, lai neizzustu un nepazustu.