Eņģeļa kritiens mistiskā mežā. 'Saules cirka' izrādes 'Varekai' aizkulišu noslēpumi  (3)

Dziļi mežā, vulkāna pakājē paslēpusies dīvaina, neparasta pasaule, kurā viss ir iespējams. "Varekai" stāstu radījis kanādiešu režisors Dominiks Šampaņs un tas ir autobiogrāfisks – reiz, strādājot ar vienu no saviem teātra projektiem, Šampaņs krita un guva smagus kāju lūzumus. Viņš nonāca tajā pašā situācijā, kurā šova sākumā ir baltais eņģelis – Ikars. Tāpat kā "Varekai" varoni arī Šampaņu kritiens nesalauza un par šo savu pieredzi režisors izveidoja iespaidīgu izrādi, kuras vēstījums – nav jābaidās lūgt un pieņemt palīdzību.

"Varekai" romu valodā nozīmē "lai kur tas arī būtu", un izrāde ir veltījums "klejotāja dvēselei".

Pirmzrādi "Varekai" piedzīvoja 2002. gada novembrī Monreālā un šā gada nogalē, decembrī Teksasā "Cirque du Soleil" fani un arī paši mākslinieki no šova atvadīsies. Šo 15 gadu laikā šovs apceļojis apkārt pasaulei, 29 valstīs un 175 pilsētās sniegtas vairāk nekā 4000 izrādes, un piedzīvota pārdzimšana, "Varekai" pārveidojot par arēnu šovu – līdz 2013. gadam to izrādīja "Saules cirka" teltī jeb "chapiteu", bet pēdējos trīs gadus "Varekai" var uzņemt arī tās pilsētas, kurās nav iespēju izvietot lielo telti, bet ir labas arēnas, kā, piemēram, Rīgā.

Kad "Varekai" viesojās Viļņā, portālam "Delfi" tika dota iespēja tikties ar māksliniekiem un ieskatīties šova aizkulisēs.

""Cirque du Soleil" es pievienojos kā dejotājs un esmu te jau apmēram 10 gadu," stāsta Fermando Miro. "Bērnībā nodarbojos ar sporta vingrošanu, bet lielāko savas karjeras daļu tomēr dejoju. Ar Teilori Sviftu sadarbojos divus gadus, bet šajos šovos cilvēki maksā naudu, lai redzētu viņu, un reti kurš pievērš uzmanību pārējiem. Šeit man ir viena no galvenajām lomām. Jā, arī pie Sviftas man bija jāveido tēls, bet te viss šovs ir kā viens galvenais aktieris. Cilvēki nāk skatīties visu izrādi, kostīmus, akrobātus, klaunus."

Tie, kuri "Varekai", iespējams, redzējuši vēl šapito versijā, ievēros, ka Ikars ir cits aktieris, un arī viņa numurs – "Ikara kritiens" – ir nedaudz atšķirīgs, jo Fernando Miro tajā ienesis savas detaļas. "Tā kā "oriģinālā" tomēr esmu dejotājs, es šim numuram piešķīru nedaudz vairāk dejas elementu un plastikas," viņš paskaidro. "Tas joprojām ir akrobātisks numurs, bet ar dejas "pieskaņu", jo Ikars ir ļoti elegants tēls, viņš ir eņģelis. Viņam pa skatuvi ir jālido nevis jāiet kā parastam cilvēkam. Šajā ziņā man ļoti palīdz mana dejošanas pieredze."

"Mana tēla prototips ir Ikars no grieķu mitoloģijas, kurš vēlējās aizlidot līdz saulei, bet tā izkausēja vasku viņa spārnos un Ikars iekrita jūrā. Mans stāsts ir atšķirīgs – Ikars iekrīt nevis jūrā, bet gan neparastā mežā, kas ir pilns ar dīvainiem radījumiem, maģiju un absurdām lietām," sava tēla raksturu atklāj mākslinieks. "Mans Ikars zaudē spārnus, spēju staigāt un kustēties, un viņam ir jāatrod spēks atkal piecelties un izcīnīt uzvaru pār sevi un nelaimi, atgūt dzīves jēgu. Ikarā ikviens var nedaudz ieraudzīt arī sevi, jo katram dzīve gadās emocionāli vai fiziski grūti brīži, ar ko jātiek galā. Tas ir ļoti iedvesmojošs stāsts, jo Ikars ar pārējo meža iedzīvotāju palīdzību atkal iemācās staigāt, iemācās būt par šīs meža sabiedrības locekli, par kuru viņam pirms tam nebija ne jausmas, un viņš, protams, iemīlas – mīlestība vienmēr visu atrisina. Ikars beigās paliek dzīvot šajā mežā… bet to es laikam nedrīkstēju jums atklāt (smejas)."

"Man ar Ikaru ir daudz kopīga, jo es esmu no tiem, kas allaž cenšas pacelties vēl nedaudz augstāk, izdarīt labāk nekā vakar," atzīstas Fernando. "Līdzīgi kā ar Ikaru, kuru tēvs brīdināja – nelido pārāk tuvu saulei, nelido pārāk tuvu saulei! Bet Ikars gribēja tieši to! Es viņam līdzinos, tāpēc man ir viegli spēlēt šo lomu. Jā, es arī katrā izrādē izeju cauri smagiem pārbaudījumiem, bet tas man patīk."

Viens no iespaidīgākajiem numuriem šovā "Varekai" ir gaisa akrobātu numurs siksnās. Kad pāri zālei, šķietami viegli vienā rokā turoties siksnā, lido diviem eksotiskiem putniem līdzīgie mākslinieki, skatītāji neviļus noelšas. Šajā priekšnesumā ieskanas kaut kas no seno maiju, kaut kas no indiāņu kultūras. Kopā ar oriģinālo, tikai šim šovam sarakstīto mūziku, iespaids ir hipnotizējošs.

Kā ar visiem "Saules cirka" māksliniekiem, arī šos akrobātus uz ielas jūs neatpazīsiet – aiz košā, iespaidīgā grima slēpjas divi ļoti sirsnīgi, vienkārši ukraiņu puiši, Kirils Ļjanojs un Dmitrijs Likovs. Arī viņi, tāpat kā lielākā daļa "Varekai" mākslinieku neuzstājas kopš izrādes pirmsākumiem, bet ir pievienojušies vēlāk. Kirils un Dmitrijs "Varekai" nomainījuši brāļus Endrjū un Kevinu Atertonus, paši kļūstot par dvīņiem.

"Mēs nemaz neesam brāļi," saka Dmitrijs, un Kirils iestarpina: "Pat no dažādām pilsētām! Grims mūs padara līdzīgus, un visi vienmēr jautā, vai mēs esam brāļi."

"Citi gan apgalvo, ka mēs bez grima esam vairāk līdzīgi nekā ar "meikapu", bet vienīgais, kas mūs vieno, ir sporta vingrošana, kur iepazināmies," stāsta Dmitrijs.

Šie mākslinieki "Saules cirkam" pievienojušies kā vairākums artistu, pēc profesionālo sporta gaitu beigām, lai turpinātu tās profesionālā mākslas jomā. Gan Dmitrijs, gan Kirils ir sporta meistari vingrošanā, taču cirka pasaule viņiem ir sagādājusi ne mazums grūtību un pārbaudījumu, ar kurām sportā nebija nācies saskarties. "Ar Dmitriju kopā uzstājamies jau septiņus gadus, kā pabeidzām sportot. Abi esam sporta meistari sporta vingrošanā. Kopā trenējāmies vienā zālē, tur viens otru arī atradām," stāsta Kirils. "Pāreja uz cirku nebija tik smaga no triku viedokļa cik no artistiskās, aktieriskās puses, emocijas, jūtu izpausmes – tas bija visgrūtākais. Sportā neko no tā nevajag –izgāji laukumā, pacēli roku, izdarīji savu numuru, vēlreiz pacēli roku un viss."

"Pirmoreiz "Cirque du Soleil" nokļuvām Lasvegasas šovā "Zarkana". Divu mēneša laikā izveidojām savu numuru un tur uz vietas mums mācīja ietērpties kostīmos, grimēties," turpina Kirils. "Visi mākslinieki grimējas paši, tikai pirmajā reizē parāda, kā tas jādara. Paši pirmoreiz krāsojāmies četras stundas (numurs ilgst sešas minūtes - aut.), tagad jau 60 līdz 80 minūtēs. Sākumā rokas trīcēja, līnijas šķības. Meitenēm vieglāk, viņas pieradušas krāsoties, rokas ietrenētas, puišiem grūtāk."

Savus personāžus puiši nodēvē par "noslēpumainiem putniem, kas palīdz Ikaram atdzimt, piecelties un turpināt meklēt iemīļoto". "Ikarā parādījusies grūtsirdība, skumjas, un mēs viņu uzmundrinām. Jau "Zarkana" uzstājāmies ar nopietnām sejām, un arī te neesam nekādi zvirbulīši, bet ērgļi," smejas Dmitrijs.

"Varekai" abi akrobāti pievienojās šā gada pavasarī un viņu pārziņā ir numurs, kas šovā ir kopš pašiem pirmsākumiem. "Pamats ir palicis, šo to mēs pievienojām no sevis," stāsta Kirils. "Numuru var sadalīt divās daļās – pirmā daļa ir oriģinālā, no brāļiem Atertoniem, otrajā jau ir mūsu pašu triki."

"Kad pievienojāmies "Zarkana", Atertoni no šova tieši devās prom un apmācīja mūs šim"Varekai" numuram, kurā brāļi bija nostrādājuši 15 gadus," piebilst Dmitrijs. "Viņi mūs apmācīja par pirmo daļu, lidojumus, un konsultēja par otro daļu, kas jau ir mūsu pašu numurs, pielāgojot to skatuvei un mūzikai."

Strādājot pārī un izpildot bīstamus trikus, abi akrobāti ir iemācījušies viens otram uzticēties un neļauj personiskām nesaskaņām un sadzīviskām lietām ienākt šovā. "Ir jāprot nodalīt darbu no dzīves," norāda Kirils, un Dmitrijs viņam piebalso: "Lai kas būtu noticis aizkulisēs, lai arī ko mēs nebūtu izrunājuši, uz skatuves vienmēr izejam, pilnībā uzticoties viens otram. Mēs taču viens par otru atbildam, par otra dzīvību, veselību."

Kirils ar Dmitriju kopumā piedalās četros numuros, neskaitot savu, un viņus var mēģināt atpazīt pēc grima, jo kostīmi tiek mainīti. "Kopējos numuros lielākoties notiek improvizācija. Nav tā, ka visās izrādēs tu dari vienu un to pašu – drīkstpaspēlēties," saka Kirils. "Jā, šajos numuros var arī pamuļķoties," piebalso Dmitrijs.

Emīlija ir vizuālās mākslas bakalaurs ar specializāciju scenāriju rakstīšanā. Viņa arī absolvējusi Ņujorkas Klaunu skolu. "Saules cirkam" viņa pievienojās 2014. gadā, četrus gadus pēc noskatīšanās saņemot uzaicinājumu pievienoties "Varekai" mežam. ""Varekai" esmu divus ar pusi gadus, un esmu apguvusi lielāko daļu joku. Taču šajā šovā aktieri diezgan bieži mainās un mēs izdomājam paši savus. Salīdzinot ar to, kā bija tad, kad es sāku, un kā būs pēdējā šovā decembrī –uff!" portālam "Delfi" atklāja komiķe.

Lai gan mēdz teikt, ka ar profesionāli jokotāji ikdienā esot skābi kā citroni, Emīlija arī bez grima un ārpus šova ir smejoša un jautra, un uz jautājumu, vai nekaitina, ka visi visu laiku un jebkurā situācijā gaida no viņas kādu joku, atsmej: "Nemaz! Jo es zinu, ka to no manis gaida!"

"Humors bieži vien man palīdzējis tikt galā ar dažādām situācijām. Reizēm man jautā – kā tu vari smieties par to vai to? Uz ko es atbildu – bet kā par to var nesmieties?!" saka Emīlija.

"Bērnībā man ļoti patika iet uz cirku, un tētis parasti mani veda uz pilsētu no laukiem, kad atbrauca cirks," par savu ceļu uz šo pasauli stāsta jaunā sieviete. "Un kopš pirmās reizes, vienmēr esmu gribējusi strādāt cirkā. Izglītību un grādu ieguvu vizuālajā mākslā, jo mana otra mīlestība ir filmas un kino, bet es uzskatu, ka abās šajās jomās ir viens kopsaucējs – stāsti. Pēc augstskolas uzreiz aizgāju strādāt cirkā, pa vidu darbojos reklāmā un strādāju arī par režisora asistenti. Kad man piezvanīja no "Cirque du Soleil", nedomājot piekritu. Jo šī bija loma, par ko es sapņoju kopš bērnības. Zināju katru priekšnesuma sekundi, jo neskaitāmas reizes biju to noskatījusies DVD. Kad noklausīšanā jautāja, vai es zinu Mūkijas Kornišas tēlu no "Varekai", atbildēju: o jā, zinu, zinu, zinu! Mani palūdza to nospēlēt un es vai no ādas izlīdu ārā, jo ļoti gribēju iekļūt šovā. Man piezvanīja! Pēc četriem gadiem…"

Lai arī no malas klaunu priekšnesumi izskatās kā muļķošanās, patiesībā tas ir smags un nežēlīgs darbs, jo viņu darbā nekas nav briesmīgāks par vēsu klusumu no auditorijas. Turklāt klauniem ir jābūt labiem psihologiem, lai izveidotos brīvs un abām pusēm jautrs dialogs ar publiku, bet toties viņi ir vienīgie, kuri striktajā "Saules cirka" mākslā var atļauties brīvi improvizēt. Akrobātiem viņu priekšnesumos tas nav dots, drošības apsvērumu dēļ.

"Jā, mums ir jāimprovizē, jo mēs tieši sadarbojamies ar skatītājiem," stāsta Emīlija. "Taču improvizē arī pārējie aktieri, jo nav divu vienādu šovu un nav divu vienādu auditoriju. Dzīvajā šovā mums ir jāreaģē gan vienam uz otru, gan uz skatītājiem. Mums visiem ir jāimprovizē, kad situācija to pieprasa. Klaunam ir jābūt elastīgam, reizēm fiziski, citreiz - mentāli, jo tev ir jāiet uz skatuves, absolūti nezinot, kas tevi sagaida, un tajā pašā laikā ar visaugstākajām prasībām. Tu nezini, kas notiks, bet tev ir jābūt pārliecībai, ka viss būs ok."

Vai bijis tā, ka jūs nezināt, ko darīt tālāk? "O, tas notiek nepārtraukti!" viņa ir vaļsirdīga. "Ar to ir jāprot tikt galā un tieši tad sākas improvizācija, jo neko vairs nevar atsaukt. Nevar pagriezt laiku atpakaļ un izlabot, skatītāji visu jau redzēja. Ir jāizdomā, kā turpināt, nav svarīgi, cik mulsinoši vai dīvaini tas ir."

Priekšnesumā "Clown Magic" uz skatuvi tiek aicināts kāds no skatītājiem, un šis ir gadījums, kad Emīlijai jāliek lietā psiholoģijas spējas, lai īsā acumirklī izvēlētos cilvēku, kurš varētu atraisīties un piespēlēt Emīlijai un viņas partnerim Stīvenam Bišopam. "Tu nekad nezini, kā šis cilvēks reaģēs," viņa saka. "Bet mēs jau esam iemanījušies "lasīt" cilvēks – ja kāds ir atgāzies pret atzveltni un sakrustojis rokas, viņu noteikti nevajag aicināt uz skatuvi, tāpat kā to, kas uzkrītoši grib tikt pasaukts. Man šis cilvēks ir jāsagatavo numuram, noskaidroju, kā viņu sauc, rūpējos par viņa drošību, paskaidroju, kas notiks, ka viņam nevajag ne par ko uztraukties. Nekādā gadījumā nedrīkst iedzīt cilvēku kompleksos, viņam ir jābūt relaksētam un jāgūst prieks."

"Bērni ir atšķirīga auditorija, tāpat kā pieaugušie ar bērniem. Noteikti neizvēlēsimies skatītāju, kas atnācis ar bērnu, jo tas mazo var pārbiedēt, un mēs būsim sliktie, bez variantiem," viņa piebilst. "Vislabāk man patīk izvēlēties kādu, kas nav pārāk aizrāvies ar šovu, un tad redzēt, kā numura beigās viņš jau kļūst par "laizu minelli", tad mums ir tāds "grand finale"!"

Ar "Varekai" viesojoties dažādās valstīs, Emīlija ir pieredzējusi dažādus skatītājus. "Jā, dažādās valstīs ir ļoti atšķirīga humora izjūta!" viņa apstiprina. "Ir auditorija, kas visa šova laikā neizdod nevienu skaņu, un tas arī ir ok, jo tie ir cilvēki, kas nevēlas traucēt šovu, pārtraukt to jebkā reaģējot, bet beigās viņi visi ir kājās, aplaudē un sarīko ovācijas. Mēs ar kolēģi redzam auditoriju vēl pirms šova, jo esam pirmie, ko skatītāji satiek, – izliekamies par vietu ierādītājiem. Redzam, kā skatītāji "transformējas", un tas ir ļoti aizraujoši. Šova nobeigums vienmēr parāda, vai skatītājiem patika, pat ja izrādes laikā viņi ir klusi un mierīgi. Man patīk šāda auditorija, kas beigās tevi pārsteidz. Nelielās arēnas ir ļoti jaukas, tajās ir vieglāk piekļūt cilvēkiem, saņemt pretreakciju. Esmu dzirdējusi, ka Rīga ir ļoti skaista pilsēta un viens no kolēģiem pat ieteica vienu restorānu!"

Kad piebilstu, ka Latvijas skatītāji mēdz būt ļoti rezervēti, un gadās arī tā – jo klusāka un it kā vēsāka auditorija, jo vairāk tai patīk pasākums, Emīlija saka: "O, ļoti labi, ka jūs man to pastāstījāt, to es varētu izmantot šovā!"

Jūs varat apmest salto? – "O nē, bet es zinu, kā to izrunā! Lai par to rūpējas vingrotāji. Manā pārziņā ir kritieni, lai viņi lido. Viņiem tas sanāk izcili!" mūsu sarunu noslēdz Emīlija.

"Mēs, klauni, esam diezgan īpaši, jo it kā neesam "Varekai" stāsta daļa," viņš atklāj."Sākam darbu vēl pirms šova sākuma kā vietu ierādītāji, un mūs jebkurā brīdī var nodzīt no skatuves, bet pamazām arī mēs iesaistāmies un izrādes beigās jau esam kopā ar visiem, esam daļa no "Varekai"."

Stīvens ir viens no nedaudzajiem māksliniekiem, kurš "Varekai" strādā vairāk nekā 10 gadus. Saprotamu iemeslu dēļ ne visiem akrobātiem izdodas tik ilgi noturēties izrādē, jo slodze un savainojumi tomēr dara savu. Klauni šai ziņā ir labākā situācijā, jo viņu uzdevums savā ziņā stāv pāri gadiem. Taču šādas tādas prasības ir arī viņiem. Stīvena Bišopa gadījumā tā ir nepieciešamība saglabāt īpaši slaidu augumu, lai varētu izpildīt vienu no centrālajiem priekšnesuma "Clown Magic" numuriem – izlīšanu caur tenisa raketi. "O nē, man nekad nav "izdevies" iesprūst," smejas Stīvens. "Mani gurni nav kļuvuši resnāki, un es neesmu neesmu pieņēmies apmēros, kopš sāku strādāt "Varekai" pirms 13 gadiem. Ak dievs, es zinu tik daudz cilvēku, kas ir mēģinājuši šo joku mājas ballītēs un iesprūduši!"

"Mans tēls grib būt izcils mags, bet tā kā viņš par asistenti var atļauties tikai šo blondīni, viņa priekšnesums kļūst par izmisumu," viņš stāsta. "Es šovam pievienojos trīs gadus pēc pirmizrādes, 2005. gada janvārī, un man ir bijušas vairākas partneres, līdz ar to mūsu numurs, "Clown Magic", mainās. Ar katru no partnerēm man ir citas attiecības, līdz ar to šis numurs vienmēr ir "svaigs". Turklāt tagad mūsu numurs mainās vēl straujāk, jo katru nedēļu esam citā valstī un man ir jārunā citā valodā. Mēs to varētu darīt angliski, taču vienmēr ir jautrāk vietējā valodā! Turklāt es vienmēr cenšos runāt pēc iespējas pareizāk, jo ir muļķīgi kropļot valodu."

Arī Stīvens ir ievērojis, ka skatītāju auditorija dažādās valstīs atšķiras. "Vācieši ļoti atšķiras no itāļiem un spāņiem. Vissmagākā auditorija ir francūži, bet beigās arī viņi, kas visa šova laikā ir ļoti rezervēti, ir ļoti atsaucīgi," stāsta klauns. "Ļoti smagi mums gāja Rumānijā, jo tur reti notiek šādi šovi un cilvēki pie tiem nav raduši, šai ziņā pretstats ir Vācija, kur dažādu šovu apmeklēšana ir gandrīz vai sports un vācu auditorija ir ļoti izglītota. Nepieredzējušai publikai ir jāspēlē daudz precīzāk, sabiedrībā, kur nepārzina komēdijas, joki jāpasniedz skaidrāk. Bet to var uzķert jau pēc pāris dienām. Spāņi ir ļoti aktīvi, viņi nebaidās reaģēt individuāli - daudzās valstīs publika reaģē kā grupa. Pārsteigums bija Prāga un Bratislava, tur skatītāju reakcija bija neticama!"

Un vēl visus šos 13 gadus, ko Bišops slīd cauri tenisa raketei, viņš izpilda gaužām sērīgu un sirdi plosošu dziesmu franču valodā "Ne me quitte pas", kuras beigās daudz skatītāji slauka smieklu asaras. "Šī ir lieliska dziesma, man tā nekad neapniks! Tai ir tik jaudīgs teksts, puisis dara visu savas meitenes dēļ, lai viņa viņu nepamestu. Viņš ir ar mieru kļūt ne tikai par meitenes, bet pat par viņas suņa ēnu!" dziesmas tekstu atstāsta Bišops.

Austrālijā dzimušais Stūvens Bišops, kura darbu un panākumu sarakstā ir kaskadiera darbs filmā par Skūbiju Dū, pēc izglītības ir zobu tehniķis un savā specialitātē viņš pat ir strādājis! "Pēdējoreiz zobus laboju laikam dažas dienas pirms mana pirmā šova," viņš atceras. "Taču tas, ko es tagad daru, ir daudz aizraujošāk, un ja tā padomā – es nekad nebūtu saņēmis ovācijas par zoba kanāla aizpildīšanu!"

Darmaņjaks šovam pievienojies tā dzīves otrajā daļā, kad jau bija veikta pāreja no cirka telts jeb šapito uz arēnas formātu, taču pieredzējušais menedžeris neuzskata, ka no tā izrāde būtu kaut ko zaudējusi. "Vienīgais, ko izrāde zaudēja, ir tikai telts, jo pats uzvedums, ideja un filozofija palika," viņš stāsta. "Uzvedums tiek pārveidots, pielāgojot jaunajai arēnas versijai – gaismojums, kostīmu krāsas, grims, horeogrāfija, bet izrādes ideja un saturs paliek tas pats."

"Kad tu ieej šapito, tu atkal kļūsti par bērnu, un puse cirka darba jau ir padarīta. Arēnā ir grūtāk, lai gan Rīgā ir laba, neliela arēna, kur skatītāji ir tuvu skatuvei un saikne ar māksliniekiem ir ciešāka," piebilst Darmaņjaks. "Māksliniekiem ar skatītājiem veidojas dialogs, kas ir kā pingpongs, jo vairāk vieni dod, jo vairāk otri atbild, un tā veidojas fizisks kontakts. Jo tālāk ir skatītājs, jo mums grūtāk. Esmu redzējis vairākas arēnas, kurās pēdējās rindās sēdošajiem vingrotāji ir pussprīdi lieli. To gan šovs var zaudēt, pārceļoties uz arēnām, šo klātbūtnes efektu."

Kurš numurs pašam visvairāk patīk šajā šovā? "Ak nē, jūs nemaz nedrīkstat man to jautāt!" smejas Bruno Daramņjaks. "Tas ir ļoti subjektīvi, jo es nāku no deju pasaules un viss, kas ietver kustības, mani uzrunā. Taču šis nav šovs man, tas ir viens veselums – iepriekšējais un nākamais numurs ir tikpat būtiski kā pašreizējais, jo tie viens otru sabalansē. Ja es pateiktu - man šis numurs nepatīk, ņemam to ārā, šovs uzreiz zaudēs balansu. Runa nav par to, kas man patīk vai nepatīk, izrāde ir jāskatās kopumā!"

"Es strādāju ar šo šovu, esmu runājis ar māksliniekiem par viņu lomām, bet mani vairāk interesē, ko ir sapratis skatītājs, kurš šo izrādi redz pirmoreiz," saka Darmaņjaks. "Ikars "Varekai" atrod sevi kā cilvēku, kurš atkal var staigāt. Šova sākumā viņš to nespēja un jutās pazemots kā cilvēks. Viss šovs ir viņa cīņa ar sevi, lai atkal ticētu cilvēkiem, atrastu mīlestību un kļūtu par "complete man"."

"Šovs ir radīts pirms 15 gadiem, un mūsu darbs ir to saglabāt "svaigu"," par "Varekai" saka Darmaņjaks. "Tas nav tik grūti, jo mums ir visaugstākā līmeņa artisti. Ja ir cilvēki, kas tik labi zina savu darbu no akrobātikas un mākslinieciskā līmeņa, ja viņi ir ļoti motivēti, tad piepilda šo izrādi un tā pieder viņiem. Viņi negrib izskatīties neveikli vai muļķīgi triju vai četru tūkstošu cilvēku priekšā, viņi vienmēr parādīs labāko. Grūtākais, strādājot kolektīvā, grupā, ir noturēt motivāciju, un to mūsu mākslinieki prot. Es ar to negribu teikt, ka mākslinieki nekad nenogurst, arī viņi ir cilvēki, taču katru reizi katrs no viņiem dara visu visaugstākajā līmenī. Tāpēc noturēt šova līmeni ir viegli."

"Tikpat svarīgi ir, lai neiestājas autopilots," viņš norāda. "Ja ir 10 šovi nedēļā astoņas nedēļas pēc kārtas, cilvēkiem ir vai jādod vai nu nelieli ierobežojumi vai brīvība, jāpievieno "sāli un piparus", lai sajustos dzīvi."

Reizēm grūtākais, kā novērojis šova mākslinieciskais direktors, ir nevis treniņi, vingrojumi vai izrādes, kas notiek pat divas reizes dienā, bet gan sadzīve. "Mēs esam kā neliels ciemats ar 100 cilvēkiem, kas allaž ir kopā. Mēs ceļojam kopā, strādājam kopā, ēdam kopā, tu atver viesnīcas numura durvis - bum! atkal priekšā kolēģi, un tas var būt smagi," viņš saka. "Mūsu darbinieki pārstāv dažādas kultūras, daudziem var pietrūkt ģimenes, tas iespaido. Taču brīdī, kad tu nonāc uz skatuves, viss pārējais pagaist. Mēs dzīvojam dēļ tā mirkļa."

Cirks ir prasīga un smaga māksla, kurā ilgs skatuves laiks netiek atvēlēts nedz šoviem, nedz māksliniekiem, arī no pirmā "Varekai" sastāva šodien šovā vairs nav palicis neviens artists, un arī pati izrāde drīzumā paliks tikai skatītāju atmiņās un DVD diskos. "Jā, pēc 15 gadiem "Varekai" atvadās," saka Darmaņjaks. "Sajūtas ir dažādas. Tu zini, no kā atvadies, bet nezini, kas sekos. Par aktieriem esmu drošs - viņi ir tik labi, ka nebūs problēmu atrast darbu. Pēc 15 gadiem katrs saprot un pieņem, ka šovus ir jāatjauno. Kostīmus par piemiņu mākslinieki nevarēs paņemt, jo tie ir "Cirque du Soleil" intelektuālais īpašums un paliks pie mums. Bet viņiem ir taču paliek fotogrāfijas (smejas)!"

Kā jau visi "Cirque du Soleil" iespaidīgie šovi, arī "Varekai" var lepoties ar iespaidīgu un interesantu statistiku.

Viss šova aprīkojums, no skatuves blokiem un skandām līdz kostīmu pērlītēm un zābakšņorēm tiek pārvadāts 21 kravas mašīnā, no kurām divas atvēlētas tikai tērpiem un tērpu darbnīcas tehnikai.

Interesantākie fakti par "Varekai":

– 4000. izrādi "Varekai" aizvadīja Mehiko 2013. gada oktobrī;

– "Varekai" viesojies visos kontinentos, izņemot Āfriku; šovu noskatījušies gandrīz 10 miljoni skatītāju;

– Priekšnesums "Water Meteors" no šova izņemts bērnu nodarbinātības ierobežojumu dēļ – cirka teltī to izpildīja visjaunākie mākslinieki;

- "Varekai" kolekcijā ir 130 dažādi kostīmi, kuru autore ir dizainere Eiko Išioka;

– Ikara iemīļotās Saderinātās kostīmu rotā 5300 "Swarovski" kristālu;

– Priekšnesuma uz slīdīgās virsmas artistu kostīmus klāj 80 lapiņas;

– Spalva, ko Ikars atdod kā savas mīlestības zīmi Saderinātajai, ir īsta strausa spalva;

– Kopumā pie arēnas griestiem tiek piestiprinātas 40 tonnas aprīkojuma – skandas, prožektori, skatuves elementi un akrobātu iekārtas;

– "Varekai" aprīkojums tiek pārvadāts 660 lielizmēra koferos, kam ir kopumā vairāk nekā 3500 ritenīšu;

– Mežs, kas ieskauj "Varekai" skatuvi, sastāv no 330 "kokiem", astoņi no tiem ir "akrobātiski" un izgatavoti no kompozītmateriāliem;

– "Varekai" komanda saziņai izmanto 35 rāciju kanālus;

– "Varekai" ik nedēļu izmanti vairāk nekā 45 kilogramus sausā ledus;

– Skatuves montāža aizņem apmēram 12 stundas, demontāža - četras. Skatuves uzbūvēšanai papildus tiek piesaistīti 60, bet novākšanai 100 cilvēku, kas strādā šova 23 tehnisko speciālistu vadībā.

– Skatuve stāv uz 500 riteņiem, kas vajadzīgi, lai skatuves blokus sabīdītu kopā;

– Baltie priekškari priekšnesumā "Krievu šūpoles" var izturēt 600 kg slodzi;

– Turnejā dodas ap 95 cilvēkiem, no kuriem 50 ir mākslinieki no 13 dažādām valstīm (ASV, Japāna, Kanāda, Krievija, Beļģija, Ukraina, Baltkrievija, Gruzija, Azerbaidžāna, Brazīlija, Puertoriko, Austrālija, Spānija).