Visādi citādi klusajās Cēsīs ir ārkārtīgi patīkami un pacilājoši ik reizi iekļauties publikas tērcītēs, kas, priecīgi čalojot, dodas uz pasākumiem gan Cēsu Mākslas festivāla, gan "LNSO vasarnīcas" ietvaros. "Vasarnīcas" atklāšanas koncerta programma Vidzemes koncertzālē "Cēsis" (25. augustā) solīja atkalsatikšanos ar Žorža Bizē un Rodiona Ščedrina "Karmenu". "Sinfonietta Rīga" izpildījumā baleta svītas opuss ļāva piedzīvot krāsainu izjūtu gammu, kas kontrastēja ar Milanas Komarovas horeogrāfisko risinājumu uz skatuves.
"Vasarnīcas" festivāla burtnīcā teikts, ka šis mūzikas festivāls ģimenei un draugiem ir "vieta, kurā klasika pasmaida". Festivāls tiešām dod iespēju mūziķiem īstenot visdažādākos formātus un savstarpējās tikšanās. Piemēram, otrajā festivāla dienā bija koncerts, kurā LNSO stīginstrumentālisti saspēlējās ar džeza kvartetu saksofonista Kārļa Vanaga vadībā.
Savukārt atklāšanas koncerta programmā populārajai "Karmenai" līdzās bija Krista Auznieka jaundarbs "Uguns un roze", kas koncerta pirmajā daļā klausītāju ausis ar īpašu melodiskumu un harmoniju neglāstīja. Drīzāk tas radīja asociatīvu ceļojumu bailīgi tumšās okeāna dzīlēs un neizbrienamu džungļu biežņā. Cita starpā partitūrā paredzētās klusuma pauzes radīja negaidīti spēcīgu pārsteigumu – diriģenta Normunda Šnē žests uz vairākām minūtēm it kā sastinga, teju paralizējot ne tikai "Sinfonetta Rīga" mūziķus, bet arī visu lielo skatītāju zāli. Neticami, bet neviens pat neieklepojās. Baidos, ka Auznieka skaņdarbs šādu efektu varbūt var panākt tikai vasaras sezonā, kad parasti visi iespējamie elpceļu vīrusi vēl nav aktivizējušies.
Lai arī pasākuma reklāmas materiāli "Karmenas" gadījumā solīja laikmetīgumu, jauniestudējuma galvenais ieguvums bija jaunākās dejotāju paaudzes satikšanās ar 20. gadsimta baleta zelta fondu. Pat ja Milanas Komarovas horeogrāfija ir jauna interpretācija, kustību partitūrā pamatā tomēr lietota klasiskās dejas vārdnīca, tikai ar dažiem nelieliem izņēmumiem oriģinālas vai modernās dejas kustību meklējumos. Ir mēģināts savienot nospriegotu ķermeni un atbrīvošanos, kam atkal seko dzelžaini kontrolēta auguma virzība konkrētos stāvokļos un pozās. Estētiskā ziņā lieliski izskatījās solistu – Kārļa Cīruļa (Hosē) un Artura Sokolova (Toreadors) – izteiksmīgie kailie torsi. Bija iespējams sekot šo varoņu iekšējā pārdzīvojuma dinamiskajām un intensīvajām kustībām, kas atspoguļojās muskuļu darbības gaismēnu spēlēs uz kailās miesas (gaismu mākslinieks Kārlis Kaupužs). Abu dejotāju solo numuros, kas veidoti, balstoties uz aktīviem griezieniem un lēcieniem, plašā amplitūdā izmantotas arī rokas, radot iespaidu, ka dejotāji ar savu esību (kustību) spēj piepildīt visu skatuves kārbu.
Paradoksālā kārtā mazāk jaudīgi bija grupu jeb ansambļa dejojumi, kuru laikā šķita, ka vēsts īsti netiek pāri rampai jeb orķestra bedrei un spēcīgajai mūzikai. Neuzminētas mīklas iespaidu radīja Alises Prudānes dejotais Liktenis. Iespējams, arī tāpēc, ka visi dejotāji bija tērpti melnā (izņemot Viktorijas Jansones Karmenas sarkano korseti), turklāt visiem, arī meitenēm, bija piegulošas bikses/legingi un korsetes. Nekādu noslēpumu, nekādu plandošu brunču un volānu vai augstpapēžu kurpju un puanšu.
Par dzimumu lomām vēl vairāk lika aizdomāties kustību valoda. Gan Viktorijas Jansones Karmena, gan Alises Prudānes Liktenis vairākkārt partnerus pagrūž ar augsti paceltu kāju. (Grūti gan iedomāties, ka baletā varētu arī otrādi: interesanti, kā skatītājs reaģētu, ja dejotājs vīrietis ar kāju grūstītu dejotāju sievieti?) Varbūt arī šeit slēpjas jaunās interpretācijas "laikmetīgums" – ignorēt dzimumus un ignorēt tradīciju, kas "Karmenu" liek uztvert kā kaislību un greizsirdības drāmu? Var jau būt, ka Viktorijas Jansones īgnā un nedaudz rupjā Karmena ir ļoti mūsdienīga sieviete. Tāda, kura iekvēlina vīriešus un tad liek tiem ciest, jo viņai neviens nav vajadzīgs. Starp vīrieti un sievieti šajā baletā īsti nav nekādas "ķīmijas" vai sasvstarpējas kaislības – varoņiem salīdzinoši maz paredzēts dejot ciešā partnerībā. Atmiņā drīzāk paliek ainas, kurās pat "mīlētāji" dejo sinhroni, skatoties prom vienā virzienā. Protams, arī sinhronā dejā partneris ir ļoti, ļoti jājūt. Tomēr atbildi uz jautājumu, par ko īsti stāsta jaunās horeogrāfes "Karmenas" interpretācija, vēl neesmu atradusi. Postmodernajā mākslā gan ne vienmēr ir jāsaņem atbildes. Varbūt tas vienkārši bija "Karmenas" smaids?
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
