Starp mītu un vēsturi. Nacionālā teātra izrādes 'Klūgu mūks' recenzija  (42)

Vērtējums:

Jūtams, ka gan Ingai Ābelei, romānu rakstot, gan Indrai Rogai, to iestudējot, interesantākas šķitušas tieši vispārcilvēciskās tēmas, laika un pasaules cikliskums. Romāns nav tikai individuālu varoņu, pat ne latgaliešu likteņu hronika, bet gan pārlaicīgs vēstījums par cilvēka mūžu, kura galvenās koordinātas – dzimšana, mīlestība, laime, sāpes, sapņi, jaunas dzīvības radīšana, nāve – paliek nemainīgas no laikmeta uz laikmetu, no vietas uz vietu.

Divu romāna tēlu pamatā ir vēsturiskas personības: Franča Sebalda prototips ir latgaliešu garīdznieks un valstsvīrs Francis Trasuns (1864–1926), savukārt Jezupa Sebalda jeb Mazā Jezupa līniju iedvesmojis godalgotā lidotāja un Latvijas armijas ģenerāļa Jāzepa Baško (1889–1946) dzīvesstāsts. Abi savā veidā tiecas pamest zemi un tuvoties debesīm – Francis, meklējot Dievu, savukārt Jezups – īstenojot tēva, Franča brāļa Jezupa, nepiepildīto sapni un kļūstot par lidotāju. Romānā attēlotajā laikā Latgale atrodas Vitebskas guberņā, un pats Francis piedzimst tikai trīs gadus pēc dzimtbūšanas atcelšanas 1861. gadā. Latgaļiem atkal ir iespēja pacelt acis uz debesīm, un arī Francis savu dzīvi velta ne tikai reliģijai, bet arī savas tautas izvešanai kultūras gaismā, tās tiesību aizstāvēšanai un dzīves apstākļu uzlabošanai. Taču tie nav tumši laiki, no kuriem cēlies Francis un pārējie romāna personāži, – tas ir dzīvesspara, mūžvecu zināšanu, auglības, mistikas un dzīvu, civilizācijas normu un apguruma neskartu jūtu laiks, ko Inga Ābele uzbur ne tikai ar apbrīnojami piesātinātiem un līdz sīkumam izstrādātiem tēliem un aprakstiem, bet arī valodu, kas piešķir tekstam gandrīz taustāmu faktūru.

Dramatizēt visos līmeņos bagātīgo romānu, neapšaubāmi, ir grūts uzdevums, un arī Indrai Rogai tas nav izdevies viendabīgi. Izrādes struktūra balstīta Lienes Sebres tēlotās jaunās un zinātkārās meitenes Māras un Lolitas Caukas vai Ilzes Rudolfas atveidotās muzeja vacītes (vecītes) Almas saspēlē. Māra vēlas izzināt savu senču likteņus, uzdod jautājumus un cītīgi pieraksta Almas vēstīto, kas paralēli atdzīvojas uz skatuves. Neapšaubāmi – šis paņēmiens uzreiz nosaka izrādes struktūru, kas veidota, lai ilustrētu notikumus, nevis piedāvātu izrādes veidotāju interpretāciju par tiem. Ir arī saprotami – daudzās romāna sižeta līnijas finālā satiekas vienā punktā un, kādu no tām izlaižot, beigu vienādojums nesanāk.

Ar tādu pašu mērķi – definēt spēles noteikumus – skatuves priekšplānā novietots uzraksts "Poētiskā telpa", ko režisore programmiņā definējusi kā stāvokli, kad "lietas un notikumi pārvietojas brīvā plūdumā". Ar vārdu "plūdums" gan labāk varētu raksturot izrādes pirmo daļu, kas, līdzīgi kā romānā, ir veiksmīgāka par otro, kur parādās vairāki zemūdens akmeņi. Robežu starp abām nosacītajām daļām iezīmē Kārļa Reijera Franča un Franča brāļa, Igora Šelegovska Jezupa, pieaugšana, kas notiek, mainoties arī aktieriem – Franci briedumā atveido Gundars Grasbergs, savukārt Jezupu – Ivars Kļavinskis. Pirmais kļūst par progresīvu, tautā iemīļotu, bet līdz ar to represijām un skaudībai pakļautu baznīckungu un politiķi, savukārt otrs atsakās no jaunības sapņiem un uzsāk rimtu ceļu uz mūža otru pusi, savu sapni par lidošanu nododot mantojumā dēlam – Ulda Siliņa Mazajam Jezupam.

Atšķirību starp abām daļām noteikusi ne tikai aktieru maiņa, bet arī romāna vēstījuma struktūra – mītiskai dimensijai tuvā pirmā daļa, kuras noskaņu var salīdzināt ar "Straumēniem", daudz labāk pakļaujas horeogrāfiskai, tēlainai un jutekliskai inscenēšanas formai, kas raksturīga Indrai Rogai, turpretī otrajā daļā vēstījumam jau nākas rēķināties ar vēsturisko konkrētību, pie kuras stingri pieturējusies Inga Ābele, vairākās romāna vietās izmantojot arī dokumentālus tekstus. Ir redzams, ka izrādes veidotājiem Franča Sebalda politiskās un sabiedriskās darbības pārradīšana skatuves valodā ir sagādājusi grūtības, un līdz ar to vairākas tieši šajā kontekstā izšķirīgas ainas šķiet samocītas un ilustratīvas – tā, piemēram, Franča pirmās "nepaklausības" aina, kurā viņš krīt nežēlastībā par to, ka protestējis pret katoļu bērnu sūtīšanu uz krievu baznīcu cara svētku dienās, skatuves dibenplānā notiek tik sasteigti un nemanāmi, ka gandrīz var paslīdēt garām, savukārt viena no svarīgākajiem notikumiem gan Franča dzīvesgājumā, gan Latvijas vēsturē – Latgales kongresa – dramatisms uz skatuves kļuvis dekoratīvs un līdz ar to pats notikums sižeta kontekstā – pat neobligāts.

Likumsakarīgi, ka izrādē priekšplānā izvirzās pilnasinīgākās romāna lappuses un varoņi – Lolitas Caukas Edarčanu baba, kas romānā tēlota kā raganīga dziedniece un čūsku vecene, savukārt izrādē ar paaudzēs pārmantotu viedumu un dažu labu spīvu novērojumu komentē savu pēcteču gaitas, Igora Šelegovska jaunais Jezups, kas piedzīvo pirmo kaisli, vilšanos, mīlestību un sapņu sāpīgo nesaderību ar realitāti, Agneses Cīrules Terēze, Franča neatļautā mīlestība, kuras likteni iezīmē upurēšanās un kuru var pielīdzināt aktrises lieliskajai Solveigai Nacionālā teātra "Pērā Gintā", Ulda Siliņa Mazais Jezups, kam, tā teikt, visa pasaule pie kājām, un Alises Danovskas Marija, kura bērnišķīgā dumpīgumā atriebjas dzīvei, pazudinot sevi.

Mazāka, bet spilgta loma ir Maijas Doveikas Īva Sebalda, Franča māte, kuras tēlā aktrises izcili piemērotā faktūra savienojas ar jutekliskas, dzīvesgudras, spēcīgas latgaļu sievietes rakstura zīmējumu. Dramatizējuma vajadzībām šoreiz pakļauti garīdznieku un Latgales sabiedrisko darbinieku tēli, kas izrādē parādās drīzāk kā ieskicēti tipāži, nevis pilnasinīgi varoņi, – Aināra Ančevska arhibīskaps Ildenfranss, Ģirta Liuznika Nikolajs Plānis, Mārtiņa Egliena Nikodems Rimberts, Raimonda Celma Francis Ķemme, Ulda Anžes Nicefors Vidzeli.

Lai arī formā vērienīgā izrāde izseko visām svarīgākajām sižeta līnijām, tomēr izvirzīt būtiskākus jautājumus un filozofiskas tēmas tai neizdodas. Skrienot no ainas uz ainu, izrāde paskrien garām iespējai dziļāk izpētīt tās galvenā un visintriģējošākā varoņa – Franča Sebalda – rakstura pretrunas, attiecības ar Dievu, misijas apziņu un savu cilvēciskumu. Šajos apstākļos Gundars Grasbergs, spēlējot smalkjūtīgi un niansēti, izdara labāko, ko var, taču acīmredzams ir nerealizētais potenciāls, ko šāda – augstākai idejai dzīvi un laimi ziedojuša – cilvēka tēls piedāvā. Īpaši laikmetīgā teātra un mūsdienu sabiedrības kontekstā.