Šoreiz neskan. Nastavševa iestudējuma 'Trīs māsas. Refleksija' recenzija  (14)

Vērtējums:

Izrādes reklāmas fotogrāfijās trīs māsu atveidotājas – Marija Bērziņa (Olga), Daiga Kažociņa (Maša) un Madara Botmane (Irina) – redzamas lidlaukā. Viņas bezmērķīgi staigā, stāv un sēž uz līdzpaņemtajiem koferiem, gaidot pacelšanos, vai arī bez panākumiem mēģina iegriezt nelielās lidmašīnas propelleru, kamēr uz šiem centieniem no pilota kabīnes noraugās Artura Krūzkopa barons Tuzenbahs. Zinot Antona Čehova lugu, vēstījums ir skaidrs – māsas neprot un nekad nav mācītas vadīt savu dzīvi: kaut ko vēlēties un tad aktīvi rīkoties, lai to sasniegtu. Šo funkciju allaž pildījis tēvs, kurš pirms gada ir nomiris, un nu māsas bezpalīdzīgi dreifē pa dzīvi bez mērķa un stingras rokas, kas norādītu virzienu (vienalga, pareizu vai maldīgu), un arī vīrieši, kas ieklīst viņu mazajā pasaulē, nespēj neko mainīt. Viņas sapņo par atgriešanos Maskavā, kur, pretstatā miegainajai provinces pilsētiņai, laika un apguruma neskarta, joprojām rit "īstā" dzīve, un alkaini pieķeras visam, kas liek asinīm kaut nedaudz sakustēties un rada ilūziju par jēgu, – iztēlotai mīlestībai, darbam, sapņiem par skaistāku nākotni. Taču vārdi tā arī nekad nepārvēršas darbos, un lugas varoņu dzīve turpina ritēt savu vienmuļo gaitu.

Luga "Trīs māsas" ir uzskatāma par vienu no lielākajiem profesionālajiem izaicinājumiem teātrī – kā režisoriem, tā aktieriem. Tā uzdod daudz jautājumu, bet sniedz maz atbilžu – kas īsti ir tas grūti definējamais, pēc kā māsas ilgojas? Ko viņām nozīmē Maskava? Kas viņas tur uz vietas? Iestudējot lugu mūsdienās, režisors var arī piedāvāt savas atbildes uz jautājumiem – vai dzīvojam lugā vairākkārt piesauktajā laimīgajā nākotnē? Kas ir laikmetīgā cilvēka sāpīgo ilgu un neapmierinātības avoti? Kas ir mūsu Maskava?

Citiem vārdiem sakot, "Trīs māsas" piedāvā plašu interpretāciju lauku un daudznozīmīgajam tekstam jēgu piešķir tā iestudētājs un aktieri, taču šķiet, ka Vladislavs Nastavševs nav varējis (vai nav vēlējies) sniegt savu versiju par Čehova varoņu drāmām. To, ka atklāt jau neskaitāmas reizes skatuviski interpretētu tekstu jaunā gaismā viņam ir pa spēkam, pierāda, piemēram, Valmieras teātra lieliskie iestudējumi – Šekspīra "Makbets" un Strindberga "Jūlijas jaunkundze". Taču jaunāko izrādi no šiem darbiem atšķir būtisks apstāklis – fiziskās darbības vietā, kas Nastavševa izrādēs runā spilgtāk par vārdiem un veido gandrīz vai neatkarīgu dramaturģiju, "Trīs māsās" tronī atrodas Čehova teksts, kamēr paša Nastavševa balss tikpat kā nav dzirdama. Par režisora komentāru varētu kļūt Leonīda Utjusova dziesma "Mani dārgie maskavieši", kas Nastavševa izpildījumā skan, mainoties cēlieniem, taču arī tā drīzāk kalpo melanholiskas noskaņas, nevis nozīmes radīšanai.

Likumsakarīgi, ka arī aktieriem šādā – tradicionālā – lugas iestudējumā trūkst vietas atvēzienam. Nastavševs izturējies pret Čehova tekstu un varoņiem ar lielu pietāti – Marijas Bērziņas Olga cieš, jo noveco un ir pārstrādājusies, Daigas Kažociņas Mašu smacē vienmuļā nelaimīgi precētas sievas dzīve, savukārt Madaras Botmanes Irinu izmisumā dzen labi nodrošinātas jaunas sievietes bezdarbīgā ikdiena. Šādus iemeslus deklarē Čehova varones, un režisors tos neizaicina. Ar jaunu pienesumu lomas traktējumā nenāk arī Artura Krūzkopa nedaudz kaitinošais, bet Irinu patiesi mīlošais barons Tuzenbahs, Kaspara Zvīguļa harismātiskais Veršiņins, kurš ik pa laikam uzbur kādu skaistu nākotnes vīziju, Kaspara Dumbura izaicinošais, nedaudz dzīvnieciskais Soļonijs, Mārča Maņjakova Andrejs, kuru paralizējušas uz sevi liktās cerības un paša nespēja tās piepildīt, un Zanes Jančevskas Nataša, kas iekārto savu dzīvi ar praktiskas un pārdomu neapgrūtinātas sievietes vērienu. Īsti skaidra nav arī Ģirta Jakovļeva Feraponta un Astrīdas Kairišas Anfisas loma izrādes koncepcijā. Sarežģītāki tēli izdevušies Egilam Melbārdim ārēji vienmēr omulīgā, taču nospiedoši aizbildnieciskā un emocionāli defektīvā Kuligina lomā un Jurim Hiršam Irinu slepeni mīlošā Čebutikina lomā.

Kā allaž Nastavševa izrādēs, pārdomāta ir scenogrāfija, kuras galvenais elements ir milzu izpletnis, kas, lai arī pussaplacis, ieskauj skatuvi kā milzu velve vai dievnama kupols. Otrajā cēlienā Olga pa vīlēm izārda izpletni, līdz tas, aizmirsts un nevajadzīgs, kā pērnais sniegs saguļ skatuves dibenplānā un, visbeidzot, tiek neceremoniāli sastūķēts Veršiņina somā un aiznests prom. Ar izpletni, kā zināms, pacelties un lidot nevar, tādējādi tas nolasāms kā jau iepriekš nolemtie izrādes varoņu sapņi. Otrs scenogrāfijas elements ir tukši nošu statīvi – dzīve kā mūzika, kas neskan, jo Čehova varoņiem nav ne nošu, ne mūzikas instrumentu jeb drosmes un prasmju dzīvot (asprātīga ir aina, kurā gluži kā trīs dievi Brehta "Krietnajā cilvēkā no Sečuānas" gaismas staru kūlī parādās trīs muzikanti, bet tiek nevērīgi aizsūtīti prom).Taču, lai gan interesanta un gaumīga, arī scenogrāfija tikai vēlreiz uzsver jau tā viegli nolasāmo vēstījumu.

Bez šaubām, Vladislavs Nastavševs ir profesionāls, talantīgs režisors, un arī "Trīs māsas" ir labi nostrādāts darbs, taču tas, visdrīzāk, viņa radošajā biogrāfijā neiekļausies kā patstāvīgs lielums. Domāju, ka šī izrāde ir daļa no radošiem meklējumiem – atsacīšanās no labi pazīstamiem un, iespējams, pēc režisora domām, sevi izsmēlušiem skatuviskiem paņēmieniem, lai sāktu atkal izejas punktā – tekstā. Tāpat iespējams, ka tas arī ir bijis mērķis – ļaut izcilajai Čehova lugai skanēt kā pašvērtībai, pieņemot, ka tas organiski, bez interpretācijām rezonē ar mūsdienu labi nodrošinātā, inteliģentā cilvēka nedefinētajām romantiskajām ilgām – viss taču it kā ir kārtībā, taču vienalga gribas bēgt prom neatskatoties.