Tuvojoties "Spēlmaņu nakts" ceremonijai, šogad pētām teātra un izrādes būvēšanas procesus, ielūkojoties tur, kur ikdienā skatītājs netiek ielaists. Mūsu trešā pietura ir Jaunais Rīgas teātris (JRT), kur ielūkojāmies grimētavā un sarunā ar grima un parūku meistari Sarmīti Balodi centāmies izdibināt, kā tad aktieri tiek sagatavoti izrādēm.
Pēdējās divas redzētās JRT izrādes iespiedušās gana spilgtā atmiņā gan savdabīgā režisoru darba, gan scenogrāfijas, gan arīdzan aktieru vizuālā tēla dēļ. Runa ir par Alvja Hermaņa atkārtoto "Marķīzes de Sadas" iestudējumu un Ulda Tīrona "Pēdējo Ļeņina eglīti". Un šoreiz tieši aktieru vizuālais tēls ir iemesls, kāpēc uzprasījāmies Sarmītei Balodei, lai ielaiž mūs savā "valstībā" kaut ar acs kaktiņu apskatīties, kur, kas un kā aktierus "apstrādā" tā, ka pēc tam knapi var pazīt.
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!