Teātra nervs. Saruna ar aktieri, 'Spēlmaņu nakts' režisoru Mārtiņu Meieru  (16)

Režijas atblāzma ienāk arī mūsu sarunā. Meiers norāda – viņam nepatīk, ja tekstā izmanto deminutīvus un klišejiskus tiešās runas palīgteikumus, kas atklāj, ka sarunas biedrs, piemēram, smejas. Starp citu, ja runājam par smiekliem, aktieris smejas daudz. Taču, lai iet pēc režisora vēlēšanās – bez norādēm, kas mūsu sarunā izraisījis jautrību, bet kas – domīgus klusuma brīžus.

Vai šo var saukt par tavu debiju režijā?

Esmu jau iepriekš rīkojis pasākumus, bet šis noteikti ir vislielākais, ar vislielāko iesaistīto cilvēku skaitu. Citi saka, arī ar atbildību, bet es to vairāk uztveru kā iespēju svētkos labi pavadīt laiku. Sarīkot svētkus sev un citiem.

Iznāk, ka labi pavadīts laiks nozīmē smagi strādāt.

Tāds, lūk, tas paradokss.

Vispār tas nav vienkārši. Teātra vide, kā var nojaust, ir diezgan jūtīga un emocionāla. Ar lielu savstarpējo konkurenci un asumiem. "Spēlmaņu naktij" līdzi nāk sava aura, ar sarunām, spriedumiem un jautājumiem. Ir pat cilvēki, kuri jūtas aizskarti, ja nav bijusi nominācija, un neiet uz pasākumu, bet tas tikai liecina, ka šai balvai ir nozīme, teātra vidē vienaldzīgo nav. Grozi kā gribi, tas ir lielākais notikums sezonā.

Ja jau reiz par to sākām, tu pats esi bijis vairākas reizes nominēts "Spēlmaņu nakts" balvai dažādās kategorijās, tostarp šogad arī kā labākais aktieris otra plāna lomā. Tāpat tev reiz ir bijusi runa visiem "Spēlmaņu nakts" neveiksminiekiem (2011. gada "Spēlmaņu nakts" ceremonijā – aut.). Ko tad tev pašam nozīmē balvas saņemšana vai nesaņemšana?

Ikdienā neviens nedomā par apbalvojumiem. Tas nav prātā arī, taisot lomu vai spēlējot izrādi. Tad domā par savu darbu, kas ir jāizdara pēc iespējas precīzāk, ja vēl paveicas, tad arī talantīgāk...

Taču, ja ir pašam savs atskaites punkts, pēc kā vērtēt, ko esmu un neesmu izdarījis konkrētā laika posmā, tad šī balva ir tikai apstiprinājums vai noliegums, kuram vari piekrist vai arī nepiekrist. Taču balvas nemainīs manu cieņu un mīlestību pret profesiju. Jā, tās varbūt paspodrina ego, kas arī ne vienmēr nāk par labu, bet ilgtermiņā tās maina tikai publisko tēlu. Manu darba ētiku un prasības pret sevi es pats nosaku. Tādā ziņā atkarīgs no tā, vai man ir balva vai nav, es neesmu.

Kaut kas taču uzvelk, kaut kāds mazais nervs trīcēs, kad sauks labākos otrā plāna aktierus.

Tas nervs ir pirmo reizi, kā visiem pirmajā reizē un visās pirmajās reizēs. Pēc tam jau to uztver mierīgāk. Nevajag arī mistificēt pasākumu un sevi glorificēt. Mazliet vairāk pazemības..., jā, pazemību vajag. Es gan runāju tikai par sevi, katram ir savs veids, kā to uztvert.

Atgriežoties pie ceremonijas rīkošanas, Dailes teātra Lielās zāles skatuve ir viena no lielākajām Latvijā, no kuras ne vienmēr bez apžilbinoša šova var uzrunāt skatītājus tālākajos zāles stūros.

Tie ir tikai pāris metri, kas atšķir Dailes un Valmieras teātra skatuves. Protams, ir kaut kādas tehniskas lietas un praktiski apsvērumi, kādēļ šī telpa ir tāda un kādēļ ir reizes, kad to ir grūti piepildīt. Manā gadījumā nav runa par telpas lielumu centimetros vai metros, bet par atmosfēru, ko mēs radām. Savukārt atmosfēru var radīt gan milzīgā stadionā, gan mazā, mazā istabiņā. Mazā istabiņā jau vieglāk, protams. Taču tā ir tikai darīšanas un prasmes lieta. Turklāt nevienā citā pasākumā neredzēsi tik daudz teātra cilvēku sanākam vienuviet, tikai "Spēlmaņu naktī". Gaiss būs elektrizēts neatkarīgi no telpas lieluma.

Vai "Spēlmaņu nakts" varētu būt grūdiens arī vēlāk domāt par režijas darbiem?

Nevaru to dikti noliegt. Taču šobrīd es pilnīgi noteikti esmu aktieris. Būt izrādes režisoram – tā stipri cita pieeja.

"Spēlmaņu nakts" preses relīzē bija izmantots tavs citāts, kas ieskicē šā gada ceremonijas ideju. Tas sākas ar vārdiem: "Teātra telpa pārmaiņu brīžos ļoti koncentrētā veidā izstaro blīvu, pat bīstamu apliecinājumu cilvēka dvēseles nemieram." Šobrīd, tavuprāt, ir pārmaiņu laiks Latvijas teātros, vai tu runā par pārmaiņām vispār?

Tās ir pārmaiņas tieši šobrīd. Nav nekāds noslēpums, ka šī sezona tīri mākslinieciskā ziņā tiek saukta par mērenu. Vismaz tādas ir izskanējušas oficiālās versijas. Savukārt teātra iekšējās būves un struktūras lietās ir notikušas grandiozas pārmaiņas. Pat runājot par elementārām redzamām lietām, tādām kā Jaunā Rīgas teātra ēkas pārbūve. Mums Valmierā ir jauna mākslinieciskā vadītāja Indra Roga, ir arī notikušas lielas izmaiņas gandrīz visu teātru sastāvos, savu vietu nopietni ir apliecinājuši neatkarīgie teātri, Daugavpils teātrim šogad ir ļoti daudz nomināciju, kas ir brīnišķīgi, teātros nāk iekšā jaunie aktieri. Dzīve, kas rit teātrī, ir nemiera pilna, un, kad notiek šādas seismiskas pārbīdīšanās, tas mēdz būt asiņaini un sāpīgi, bet tas apliecina teātra procesu un attur no stagnācijas.

Tad tu piekristu Alvja Hermaņa, kura teātra trupas pārmaiņas izskanēja visskaļāk, teiktajam, ka aktieriem ir jābūt gataviem brīvajam tirgum, jānonāk konkurences apstākļos?

Ir jau arī citi teicieni, ko var likt pretī. Piemēram: "Es nomiršu kopā ar savu teātri!" Tas tikai apliecina, ka jebkuram citātam var pateikt kaut ko pretī.

Hermanis gan pats arī savā "Dienasgrāmatā" raksta, ka, "lai aktieris sevi sauktu par profesionāli, viņam katru dienu jāiet uz darbu. [..] divdesmit vakarus mēnesī jāspēlē izrādes".

Jebkurš kategorisks apgalvojums aicina domāt par pretējo. Jā, brīvajam tirgum, protams, ir jābūt gataviem. Taču mums, latviešu aktieriem, ir mazliet nesaprotama sistēma, kāda ir Eiropā, piemēram, Anglijā, kad tu katru dienu, nepārtraukti ej uz atlasēm, sevi piedāvā un esi laimīgs par vismazāko lomu. Psiholoģiski mums pat ir ērtāka situācija, jo ir konkrēta darbavieta, kurā mēs varam strādāt un sevi radoši attīstīt. Es saprotu brīvo darba tirgu, bet mūsu sistēma ir tikusi arī slavēta, jo tad viens cilvēks konkrētā vietā ar savu trupu var attīstīties. Nevis katru reizi iet kopā ar svešiniekiem taisīt jaunu izrādi. Es esmu par štata principu teātrī. Turklāt, ja ir radošais līderis un grupa, kas pie viņa turas, tad vēsturē vienmēr tie ir bijuši avangarda un jaunu ceļu atradēji.

Savukārt process, kas notiek arī pie mums, kad, piemēram, Guna Zariņa no JRT spēlē Nacionālajā teātrī vai Dailes teātra Ieva Segliņa ir izrādē Krievu teātrī... Šī rotācija man ļoti patīk un ir interesanta, taču tā ir laba arī tāpēc, ka Latvijā mēs daudzmaz zinām viens otru.

Ja pilnībā izjauktu štata principu Latvijas teātros, tad kur visi šie cilvēki strādās? Ko Latvijā var darīt aktieris, ja filmu, neskatoties uz to, ka šobrīd to top daudz, tik un tā ir salīdzinoši maz, seriāli Latvijā... jā, finansiāli varbūt nodrošina, bet nedod radošo gandarījumu. Klausījos raidījumu par kādu ukraiņu seriālu, kritiķi to apsprieda. Vai mums tā ir bijis – kvalitatīvs TV seriāls, par ko kritiķiem spriest mākslas un kultūras procesu kategorijās?

Es varu tikai fantazēt, bet, ja salauž štata teātru principu, tad varbūt ir jāiekustina visa sistēma – gan kino, ja tā var saukt, industrija, gan televīzija. Ārzemēs, ja, piemēram, esi kādā seriālā, tevi noalgo uz šo laiku, kamēr filmējies. Tu esi procesā un strādā, tas nav piebraucamais darbs.

Tomēr spēj sevi iedomāties tai nežēlīgajā situācijā, kad pirms sezonas sākuma esi izsaukts uz individuālām pārrunām?

Protams! Es saprotu, ka tas ir nežēlīgi. Esmu runājis ar aktieriem, kuri savā dzīvē ir pārdzīvojuši piecas šādas tīrīšanas. Tas nav nekas jauns. Arī Jaunajā Rīgas teātrī tas ir bijis iepriekš, arī Dailes teātrī – pilnīgi visos. Taču viena lieta ir, ja nāk jauns spēks un sakuļ vētru, bet cita, kad pašreizējais spēks, nezinādams, kur likties, tīra savu pagalmu. Taču, ja mani pasauktu un es redzētu, ka konkrētajam teātrim neesmu vajadzīgs, es savu dzīvi nebojātu. Priekš kam man veģetēt? Dūriens ir nežēlīgs, bet svarīga ir pašcieņa.

Nesen komponists Jēkabs Nīmanis intervijā teica, ka bieži "Spēlmaņu nakts" nominanti paši nemaz nezina savu konkurentu veikumu, bieži vien laika trūkuma dēļ nav to redzējuši.

Visu gan es arī neesmu redzējis.

Varbūt tomēr tev ir kādi favorīti izceļami no pagājušajā sezonā redzētā?

Ļoti gribētu redzēt, kas notiek Daugavpils teātrī, tomēr laika ziņā par tikšanu uz turieni es varu tikai sapņot. Šķiet, starp favorītiem ir Liepājas teātra "Precības". Mani tiešām ļoti pārsteidz Liepājas trupas spēja vienoties vienā dziesmā vai, šajā gadījumā, dejā. Tas ir vislielākais prieks, kad uz skatuves redzi vienu ansambli, bez katra deķa stūra vilkšanas uz savu pusi. Ir bauda to skatīties.

Tu esi filmējies pirmajā simtgades programmas filmā "Vectēvs, kas bīstamāks par datoru" pie Vara Braslas, un pie viņa tev ir arī līdz šim novērtētākā loma teātrī (par galveno lomu Braslas izrādē "Klaidoņa lūgšana" saņemta nominācija "Gada aktieris 2012./2013. gada sezonā" – aut.). Iepriekš intervijā "Dienai" esi teicis, ka savulaik pēc pirmās filmēšanās pieredzes esi sapratis, ka uz kino sevi lauzīsi tikai tad, ja būs labs kontakts ar režisoru. Vai var teikt, ka šo valodu ar Vari Braslu esi atradis?

Es saprotu, kā un ko Varis Brasla domā. Pat ne vārds "saprotu", drīzāk es viņam ļoti uzticos. Viņš pēc rakstura ir ļoti jūtīgs, un viņš kaut kā intuitīvi zina, kad mani nevajag traucēt. Viņš spēj redzēt, cik lielu zonu atstāt man kā aktierim, pašam uzaudzēt tēlu savā gaitā. Šis ritms mums ļoti sakrīt.

Kurus režisorus vēl vari saukt par saviem, ar kuriem ir kopēja valoda vai labi padodas "uzaudzēt tēlu"?

Ja godīgi, tādu siltumnīcas apstākļu jau nav ne ar vienu. Tā arī nekad nebūs, un nevajag arī. Piemēram, ar Reini (Suhanovu) mēs ļoti asi mēģinām, ar vārdu apmaiņām, taču mēs redzam, ka kaut kādus rezultātus tas nes. Ar katru režisoru ir sava pieeja, bet man ir svarīgi runāt savas paaudzes kontekstā un valodā. Tas tā skaļi skan, bet nekas jaunāks un citādāks pasaulē nav izdomāts. Ja es būtu kādas citas paaudzes režisora protežē, līdz galam kā aktieris neuzplauktu, jo man ir jārunā par savu paaudzi, par šo laiku. Vecākas paaudzes režisors var man iedot gudrību, kā darīt darbu profesionāli precīzāk, bet vislabāk mēs saprotamies ar saviem vienaudžiem.

Tu biji klāt pie Valmieras teātra jaunā kursa uzņemšanas Kultūras akadēmijā. Vai var jau manīt, ar kādu valodu ienāks šī paaudze?

Tas, ko es pirmo iedomājos, – agrāk bija ļoti svarīga autoritāte. Kāds, kuram paklausīt un pat akli ticēt. Jaunā paaudze pati savā galvā šķiro, kam ticēt un kam ne.

Kas bija tavas autoritātes, kad tu gāji uz iestājeksāmeniem?

Jēziņ, kurš to vairs atceras! Jā, autoritātes bija, un sajūta – viņi zina, bet es ne. Tomēr es teātra vidi iepriekš nemaz tik ļoti nepazinu. Dažiem bija radies priekšstats, ka esmu kārtīgais puika, kurš gājis uz teātriem un pirmajā rindā uzvalkā sēdējis. Nē, tā nav. Es nezināju, ko iestājeksāmenos no manis gaida, kādam man būt, lai pierādītu, ka esmu uzmanības vērts.

Tagad esi sapratis, kāpēc biji uzmanības vērts?

Nē, līdz šim brīdim ne.

Šobrīd ir tava desmitā sezona teātrī. Kā pa šo laiku ir mainījušies vai zuduši tavi ideāli un sapratne par savu vietu teātrī?

Jā, protams. Ideāliem un ilūzijām ir jāpazūd, un jo ātrāk, jo labāk. Tad var sākt normāli strādāt. Tieši paškritika ir tā, kas visvairāk tiek stiprināta. Godīgi sakot, to arī visvairāk gribēju.

Pirms dažiem gadiem intervijā esi teicis, ka tev joprojām ir sajūta, ka pat video izrādēs ir kā citplanētietis, kas teātrī ienācis uz laiku. Vai šobrīd, kad izrādes kļūst multimediālas, tiek atklāti aizvien jauni spēles laukumi un mainās skatītāja loma, domā tāpat? Vai varbūt vari prognozēt teātra nākotni?

Visskaistākais teātrī ir un paliks dzīvs cilvēks gan uz skatuves, gan skatītāju zālē. Tas ir iemesls, kādēļ cilvēki vispār nāk uz teātri. Tehnika nevar cilvēkam nosūtīt intuīciju vai iedot plašāku izpratni vairākās dimensijās. Tehnika var būt kā detaļa, kas paver kādu jaunu stāsta šķautni, bet tas tik un tā vienmēr atduras pret dzīvu cilvēku. Citādi – kāda jēga? Cilvēks nāk skatīties uz sevi, ne jau uz robotu. Veids, kā lasa grāmatas, mainās – vai no ruļļa, vai šķirstot lapaspuses, vai tagad no planšetēm, bet tik un tā lasa. Teātrī arī visādi procesi var būt, bet galu galā centrā vienmēr būs cilvēks, bet, kad nebūs cilvēka, nebūs arī teātra.