Foto: Publicitātes foto
Jāatzīst, ka doma par atrašanos izrādes laikā uz skatuves kopā ar aktieriem man nebūt nešķiet tā vilinošākā, jo, nedod Dievs, man liks kaut ko ērmoties, pēc pasūtījuma runāt vai – vēl šaušalīgāk – publiski dziedāt, taču šis laimīgā kārtā nebija tas gadījums. Tā vietā bija divu stundu ilgs intensīvs darbs, pēc kura vēl krietnu brīdi pulsēja smadzenes un par sevi lika manīt kakla muskuļi. Ejot mājās, galvā nemitīgi dunēja izrādē apspēlētais kliegtin kliedzošais virsraksts "Žīdu dēmonu izdzīšana" no Hitlera propagandas avīzes. Tas viss taču bija pavisam pa īstam. Un – ja tas bija iespējams toreiz, kāpēc lai nebūtu iespējams atkal?

Stāsts ir par dokumentālā teātra viesizrādi no Bādenes Valsts teātra Karlsrūē "Klupšanas akmeņi", kas 16. decembrī notika Dailes teātra Mazajā zālē.

Lai arī "Klupšanas akmeņi" vēsta par četru konkrētu ebreju likteņiem, kuri pagājušā gadsimta trīsdesmitajos gados strādāja Karlsrūes Valsts teātrī, taču tā nebūt nav tikai teātra mākslas formā ietverta vēsturiska liecība par cilvēces kļūdām un vienas nācijas kauna traipiem, bet gan metaforisks dialogs, pirmkārt, jau pašam ar sevi, liekot uzdot jautājumus arī par notiekošo uz mūsdienu starptautiskās politiskās skatuves, kad labējo spēku populisms, lai arī ne ar hitlerisku pompu, bet gana skaļi un periodiski tomēr piesaka savu esību.

HolokaustsĀdolfs Hitlers

Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!

Publikācijas saturs vai tās jebkāda apjoma daļa ir aizsargāts autortiesību objekts Autortiesību likuma izpratnē, un tā izmantošana bez izdevēja atļaujas ir aizliegta. Vairāk lasi šeit