"Cerību ezers aizsalis" ir režisora stāsts par mēģinājumu izrauties no radošā strupceļa caur personisko pieredzi – atmiņām par vecmāmiņu, atmiņām par pirmo mīlestību un draudzību.
Režisors Vladislavs Nastavševs: "Veidojot "Cerību ezers aizsalis", man bija skaidrs, ka tā būs izrāde par vecmāmiņu. Par Omi kā mūsu visu padomju pagātni. Viņa bija neapšaubāma vērtība manā dzīvē. Un mēģināt Omi "preparēt" ir ļoti grūti. Mēs bijām draugi, lai arī mums bija kaislīgas attiecības. Bet es nekad nedusmojos uz viņu un visu viņai piedevu. Viņa mani ļoti mīlēja un mēģināja pasargāt no dzīves reālijām. Sākot strādāt ar šo tēmu, uzaicināju vēl divus cilvēkus, ar kuriem es draudzējos, kamēr Ome vēl bija dzīva. Tā ir draudzene un draugs, kuri abi Omi atceras. It kā. Bet tagad abi mani draugi ir prom no Latvijas. Viens ir melnstrādnieks Anglijā, otra ir intelektuāla lauka pārstāve, kas arī ir ārzemēs. Šobrīd viņa domā par to, kā atgriezties. Tādā ziņā tas cerību ezers ir aizsalis – cilvēki pamet valsti. Bet, piemēram, es, mans tēls, ko atveido Kaspars Znotiņš, esmu te. Kaut kādā ziņā tas aizsalušais cerību ezers ir mūsu valsts. Un mans tēls riņķo apkārt pa to ledu. Un vienlaikus arī pa aizsalušo atmiņu ledu."
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!