Kas notika pēc solījuma? Nacionālā teātra izrādes 'Apsolu' apskats  (10)

Vērtējums:

Vispirms – daži vārdi par autoru. Izrādes programmiņā vēstīts, ka Andris Ūdris ir diplomēts programmētājs, kuru jau kopš skolas laikiem interesējusi teātra spēlēšana, bet ne tikai. Jau iepriekš viņa sarakstītās lugas uzvestas gan skolās, gan amatierteātros. Un nu viņa luga "Apsolu", kas sākotnēji tapusi Dramaturgu ģildes konkursam "10 minūtes slavas", bet 2016. gadā apbalvota starp trim labākajām, Daigas Kažociņas režijā uzvesta uz teātra Aktieru zāles skatuves.

Izrādes telpas centrā novietota kaste ar graudiem, kas atsevišķās epizodēs kalpo gan kā darba kabinets, gan zārks, un tieši pēdējais vairākkārt izrādes laikā raisa domas par to, kurš gan tajā tiks guldīts, jo tieši līķa aprakšana izrādes sākumā vieno trīs no varoņiem. Šī arī ir viena no lugas veiksmes atslēgām – uzturēt interesi visas izrādes garumā, brīžiem viltīgi un mānīgi norādot uz kādu no varoņiem kā iespējamo upuri. Pretēji klasiskiem darbiem, kuru iznākums lielai daļai skatītāju ir zināms, tādēļ viņus interesē galvenokārt inscenējums un režisora interpretācija par tēmu, "Apsolu" priekšrocība ir tā, ka tas ir oriģināldarbs, kura saturā šajā apskatā negribas ieslīgt par dziļu. Jāmin banālais – jo vairāk pirms izrādes būs nezināmā, jo lielāka interese, iespējams, būs to skatīties, kā tam trillera cienīgā darbā jābūt.

Taču, pārāk neieslīgstot detaļās, var analizēt tēmas, kādas autors izvēlējies iekļaut aptuveni pusotru stundu garajā izrādē. Kā jau to pasaka priekšā nosaukums, viena no tēmām ir solījums, līdz ar to – arī uzticība cilvēkam. Galvenais varonis Lauris, kuru atveido Raimonds Celms, ir 30 gadus vecs vecpuisis ar visām no tā izrietošajām sekām. Godīgs sieviešu mīlulis, kas reizē var un nevar pretoties kārdinājumam, pat ja tas reiz solīts. Aktiera dabiskais šarms un precīzā spēle dažādos lugas darbības laikos nerada šaubas par to, ka šāds trīsdesmitgadnieka dzīves modelis viņa varonim šķitis pareizs un ka arī no tā vīrietis var izaugt, apzinoties savas rīcības sekas un uz pagātni atskatoties ar vieglu ironiju.

Tieši tas – līdztekus autora radītajam sižetam – ir viens no aizraujošākajiem izrādes aspektiem – sekot līdzi Celma aktierspēlei. No pašpārliecinātās un šķietami bezrūpīgās pagātnes līdz skaudrajai tagadnei – to visu spēles telpas piedāvātajā pietuvinātajā formā vērot aktiera tēlojumā ir ārkārtīgi interesanti, turklāt pāreju no dažādiem laikiem, izmantojot precīzas detaļas kā atsauces, režisore pielietojusi meistarīgi, notikumus sapludinot, nevis pārraujot kā atsevišķas epizodes.

Darbam par labu, protams, nāk arī Aktieru zāles mazā telpa, kas, scenogrāfa Edgara Kļaviņa norobežota no visām četrām pusēm, izrādes virzības radīto spriedzi paspilgtina, nevis ļauj tai ātri noplakt. Brīžiem neērtais tuvplāns liek teju vai sajust ne tikai galvenā varoņa Laura, bet arī pārējo varoņu izjūtas konkrētajā situācijā. Līdzās Laurim lielāko daļu spēles laika atrodas arī Kristapa Ķeseļa (vai Igora Šelegovska) Ansis, Laura uzticamais, "neatraidāmais" brālis, un Mārtiņa Brūvera Rolands, tramīgs un reizē nosvērts. Līdzās kungiem spēlē arī divas dāmas, Anša sieva Ija (izrādē – Ilva Centere), kas ir visai skeptiski noskaņota pret Laura dzīvesveidu, kā arī Līgas Zeļģes Guna, varētu teikt – sievišķīga sieviete, kura tver, ko dzīve dod. Varoņu saistību krustpunkti un to cēloņi, nenoliedzami, liek domāt ne tikai par solījumiem, uzticību un godīgumu, bet arī katra paša vietu pasaulē. Dzīvot otram vai dzīvot sev?

Tāpat izrādē no dažādiem skatpunktiem parādīta draudzības nozīme. Draudzība starp vīrieti un sievieti, vienu brāli un otru, cilvēkiem. Tas arī raisa eksistenciālus jautājumus uz nozieguma fona. Cik daudz kāds ir gatavs izdarīt tā dēļ vien, ka ir piedzimis par brāli otram, un vai asinsradniecība pieļauj galēju rīkošanos, arī nogalināšanu? Vai var jaukties divu cilvēku savienībā savu vēlmju apmierināšanas dēļ? Vai draudzība a priori nozīmē solījumu došanu un to turēšanu? Vai solījuma izteikšanā cilvēks maz apzinās tā mērogu, un, ja jā, vai mirkļa kaislība ir solījuma laušanas vērta? Autors caur galvenā varoņa prizmu rāda, ka mēs visi esam tikai cilvēki ar savām vājībām un situācijām, kuras lielā mērā ietekmēt nav mūsu spēkos, taču rūpes par sekām var atstāt "sev nākotnē", dzīvojot mirklim tagadnē.

Izrādes noslēgums rosina domāt par to, kas notiek pēc solījuma laušanas. Vai izteiktie vārdi un to sekas kā rēgs seko līdzi cilvēkam? Vai ir iespējams būt godīgam un dzīvot, nevienu ne(ie)vainojot? Cik daudz mēs viens par otru zinām un esam gatavi līdzdarboties otra dzīvē, paļaujoties uz sacīto? Izrādes varoņu cilvēcība ir mūsdienās varbūt pat pārāk ierasta, lai uz šiem jautājumiem varētu sniegt vienkāršu atbildi. Lai arī varētu šķist, ka savtība un egoisms nav zudis, mēs – jā, sentimentāli skanēs – esam tikai cilvēki, kuri pieļauj kļūdas.

Jāteic, ka diemžēl asa sižeta filmas cienīgu spriedzi, kāda tā ir bijusi, piemēram, Lauras Grozas-Ķiberes režisētajā izrādē "Trilleris" Dailes teātrī, nepiedzīvoju, taču tas nemazināja aizrautību, ar kādu skatījos izrādi. Autors meistarīgi sapludinājis tagadni un pagātni, tajā precīzi iekļaujot varoņu raksturus, darbības laiku mijot un skatītājam liekot šaubīties par to, kuram no varoņiem galu galā tiek rakts kaps. "Apsolu" ir veiksmīgs, aizraujošs stāsts, kam izdevies atrast arī dziļāku slāni papildus apzināti veidotajai formai. Tas drīzāk līdzinās krimināldetektīvam, kura laikā jāatrod vainīgais, lai arī norāžu ir daudz. Vai to var izdoties saprast uzreiz? Nevar apsolīt.