Izrādes apskats: Mārča L. Kafka Jaunajā Rīgas teātrī  (7)

Vērtējums:

Toma Veličko Jozefs K. skatuves stāsta pirmajā trešdaļā diezgan ticami saglabā realitātes izjūtu un pat zināmu pašcieņu. Izskatās, ka viņš tiešām tic – apcietināšana un pret viņu iesāktā lieta ir pārpratums. Tikmēr skatītājam jau no pirmajām epizodēm ir nolasāma redzamās pasaules fantasmagorisko šausmu daba. Uzraugi – Ivara Krasta Villems un Reiņa Botera Francs – ir ar biedējošām sejas/galvas maskām, kas līdzinās netīru lupatu tinumam un atgādina no kapenēm izvilktu mūmiju galvas. Arī vairums ierēdņu un tiesas kalpotāju mūsu realitātē idejiski atgādina mūmijas. Mūmiju iespējams satīt tad, kad ķermenis ir dehidratējies. Līdzīgi ierēdniecības nomenklatūra pa īstam uzzied tad, kad cilvēki amatos zaudējuši veselā saprāta un empātijas iezīmes, respektīvi – cilvēcību. Pretstatos veidota arī "Mareunrol's" kostimērija: piemēram, iepretī glītajam Jozefa K. brūnajam samta uzvalciņam ir tizli, saņurcīti ierēdņu uzvalki un stipri nonēsātas lielizmēra kurpes.

Režisors kopā ar scenogrāfu Artūru Arni asprātīgi atrisinājis darbības vietas maiņu, izmantojot atvilktņu un durvju sienas. Spēles telpā var ienākt gan pa durvīm (tās pat var būt iebūvētas sienā horizontāli vai arī vismaz metru virs grīdas), gan caur atvilktnēm, kas savukārt ir labi zināma metafora procesiem, kad kādas lietas ir nepiedodami ilgi vai ļaunprātīgi aizmirstas. Turklāt – arī pašā spēles telpā iespējams "nolasīt" neomulīgus pretstatus: šis absurdais atvilktņu/durvju "būris" šķiet gana tīrs, pat sterils. Viss neglītais un ļaunais ir paslēpts vai nu atvilktnēs, vai zem grīdas (biedējoša ir šausmīgo melnmataino meiteņu ķiķināšana grīdas lūkā). Jā, un sapuvusi ir šīs pasaules jeb sistēmas būtība: pavadot teju četras stundas šādā atmosfērā, jūti, ka galva arī ir līdz maksimumam piesūkusies ar "smaku", un kaut kādu nelabu smirdoņu no skatuves, šķiet, sajūti pat fiziski.

Absurda būtība režisoram Mārcim Lācim nav sveša, arī iepriekšējos iestudējumos režisors labprāt pētījis dzīves dīvainības un cilvēku rīcības neizdibināmos paradoksus. Iespējams, šī brīvība attiecībā pret materiālu un estētiku ir palīdzējusi arī aktieriem Kafkas darbu izstāstīt kā spēlējoties. Vienlaikus iestudējums ne vismazākajā mērā nav izklaide, tomēr nav arī nepatīkami reāls dzīves tuvplāns.

Toms Veličko Jozefu K. veido atturīgi, ļaujot iekšēji pārdzīvotās šausmas skatītājam sadzirdēt skaņu partitūrā vai ieraudzīt izrādes partneru izspēlētajās reakcijās. Paradokss ir tāds, ka mēs redzam – varonim, visticamāk, nebūs izejas, tomēr Veličko Jozefs K. ir tieši tik mierīgs, lai cerība saglabātos. Tieši tik liela, kāda mīt katrā no mums, ticot, ka viss mūsu dzīvē kaut kā taču atrisināsies.

Trauksmi rada citi izrādes varoņi – nav iespējams mierīgi skatīties ne uz Andra Keiša atveidoto monstru Advokātu (aktieris garšīgi spēlējas arī ar balsi un intonācijām), ne trako mākslinieku Titorelli Reiņa Botera atveidojumā. Teju fiziski sajūtama ir sāpīga neērtība, redzot Klāva Meļļa grotesko grāciju, izliecoties no savas ierēdņa atvilktnes. Žēlums un riebums reizē pārņem, vērojot Ivara Krasta Bloku. Arī abās meitenēs – Ingas Tropas un Annas Neles Āboliņas varonēs – savienojies kaut kas sātanisks un galēji sievišķīgs. (Daļa no aktieransambļa atveido vairākas lomas.)

Man patīk, ka JRT repertuārā ir šāds šķietami mierīgs, stilistiski pārdomāts un nedaudz provokatīvs "Process", kurš lieku reizi atgādina, ka pasaulē nekas principiāli nemainās (t.i., progress nav iespējams, cilvēki kopumā nepaliek labāki, godīgāki, gudrāki, empātiskāki utt.). Ierēdņu armijas un piramīdas mēs paši vien veidojam un tad no tām netiekam vaļā, tieši tāpat kā Jozefs K. netiek ārā no "procesa". Tieši tāpat kā mēs netiekam prom no savas dzīves. Bet paši, līdz ko nonākam vismazākajā varas pozīcijā, uzreiz protam pātagot tos, kas ir mūsu pakļautībā. Ne jau vienmēr pilnībā apzināti. Šo fenomenu, šķiet, izrādē viena epizode ilustrē ļoti spilgti: pātaga teju pati gatava "strādāt", ja tikai ir kāds, kurš to paņem rokās, un Klāva Meļļa Pērējs šķiet dzimis, lai nonāktu šādas pātagas tuvumā.

Režisors ļoti skaidri un mierīgi uztver pasaules un mūsu šodienas realitātes bezjēdzīgo procesu. Arī viņš, iespējams, kādreiz ir bijis tik naivs kā Toma Veličko Jozefs K. izrādes pirmajā daļā. Taču izrādē kopumā režisora skats ir bez mazākajām ilūzijām. Tā ir pozīcija, kurā tu stāvi un noskaties, ar savu dzīves pieredzi apzinoties, ka no tevis maz kas ir atkarīgs.