Valmieras vasaras teātra festivāls tiešām ir svētki. Ja šobrīd jau šķiet, ka esmu sasniegusi pietiekamu vecumu, lai mūzikas festivālu atmosfēra un telšu pilsētiņas ballītes šķistu par daudz, tad teātra festivāls nudien ir perfekts aizstājējs. Tas ir ceļojums, izraušanās no Rīgas, kā arī programma ir tik dažāda un intensīva, ka dienas ir piepildītas. Protams, tas nozīmē arī grūtas izvēles, jo vairāk par trim izrādēm dienā tomēr ir pārāk daudz. Pārpildītās smadzenes jau sāk piemirst to, kas ir redzēts no rīta, un izrāde tomēr nav kārtējais koncerts, ko noklausies, iedzer aliņu, un slīdi uz nākamo. Tas gan nenozīmē, ka izrāžu starplaikos aliņa iedzeršana nebūtu iespējama.
Pirmajā festivāla dienā ierodamies pļavā pie Valmieras dzīvnieku patversmes. Ierodamies uz izrādi bērniem, tāpēc kādu laiku neērti mīņājamies un pat apspriežam, vai nevajadzēja "aizlienēt" kādu bērnu, lai nejustos tik neiederīgas. Ieņemot vietas, dzirdam, ka daži jaunie skatītāji uz izrādi "Traktopera" nāk jau otrreiz – arī šogad (tā piedzīvoja savu pirmizrādi pagājušā gada festivāla programmā). Kāds puika uzstāj, ka noteikti jāsēž pirmajā rindā, lai visu labi varētu redzēt, kā arī zinoši informē blakussēdētājus, no kurām pusēm ieradīsies pasākuma gaidītākie viesi – traktori.
Muzikālā izrāde asprātīgā un atraktīvā veidā stāsta par neiespējamu sapni – māju bez logiem un sienām. Tas, kas kārtējo reizi pārsteidz, ir Andra Kalnozola spēja it kā vienkāršā stāstā ielikt nepārvaramo, eksistenciālo, cilvēcisko vientulību. Arhitekta cīņa ar šo neiespējamo projektu tehnikas ielenkumā (ko eleganti iemieso traktoru balets) atgādina Sīzifa nebeidzamo un bezjēdzīgo darbu. Toma Auniņa mūzika mainās no deviņdesmito gadu datorspēļu skaņu celiņa līdz apcerīgām un smeldzīgām operas ārijām. Trīs varoņi, kuri cīnās par neiespējama mērķa sasniegšanu liela smilšu kalna pakājē, liek domāt par neizdzēšamu vientulības sajūtu. To vēl vairāk pastiprina "Traktoperas" fināla dziesma, kuras vārdi "Neatcerēsies mani neviens" aizplīvo kopā ar vēju un smiltīm.
Jā, varbūt bērnu auditorija šo vientulības sajūtu tik skaudri neuztver, bet tā ar neviltotu sajūsmu vēro traktoru trikus, kā arī aktieru atraktīvo darbošanos – viņi brīžiem ir kā roboti, brīžiem kā lelles, brīžiem izspēlē etīdes ar objektu lellēm. Pēc nepilnu stundu ilgās izrādes, kuras laikā esam priecājušās kā bērni, dodamies tālāk, vienprātīgi nolemjot, ka ar šo ir uzstādīta augsta latiņa.
Dodamies uz britu komponista Olivera Kristofa Līsa (Oliver Christophe Leith) un režisora, kā arī libreta autora, Viestura Meikšāna laikmetīgās operas "Nezināmais nezināmais" pirmizrādi. Šī refleksija par klimata pārmaiņām pasaulē, kā arī cilvēka un dabas attiecībām, protams, ir vizuāli un konceptuāli elegants darbs. Arī šeit darbs ar telpu ir noteicošais – ar oriģināliem paņēmieniem daba ienāk telpā, kā arī tā dubultojas ekrānos. Tehnoloģiju laikmeta vientulība un patiesības neiespējamība, šķiet, ir galvenie vadmotīvi. Solisti Jolanta Strikaite, Armands Siliņš un Edgars Auniņš izpilda sarežģīto muzikālo materiālu gan ar atdevi, gan apskaužamu skatuvisko harizmu.
Taču jāatzīst, ka izrādes tēma brīžiem tiek skaidrota no pārākuma pozīcijas. Jā, ņemot vērā Donalda Trampa lēmumu izstāties no ANO Parīzes klimata līguma vai vietējās valdības ignoranci pret tādiem sīkumiem kā gaisa tīrība Rīgā, vides aizsardzības un klimata izmaiņu jautājumi kļūst arvien satraucošāki. Un "Nezināmais nezināmais", manuprāt, spēcīgi iemieso t.s. woke[1] mākslu - tas ir ļoti sociāli aktīvs, arī pašironisks, brīžiem cinisks, postmoderns un visaptverošs darbs. Tai pat laikā par spīti tehniski un vizuāli aizraujošajam noformējumam, viegluma trūkums un pārliekā nopietnība vienā brīdī nogurdina. Un šis arī man kļūst par festivāla vadmotīvu – mēģinājumi apvienot koncepciju, ideju un vēstījumu ar formas un paņēmienu izvēlēm. Kā to izdarīt, lai nekļūtu didaktisks un neatgrūstu skatītāju no sev svarīgas idejas paušanas?
Dienas pēdējā izrāde ir Mārtiņa Eihes "Meža meitas", kas no Valmieras teātra ir pārcēlusies uz mežu. Kad izlasīju Sanitas Reinsones grāmatu, vēl ilgi neatlaida šausmu sajūta par to, kas ir bijis jāpiedzīvo cilvēkiem, kuriem dzīve tikko sākusies. Skatītāji ir sasēdināti uz dēļu soliem un mēģina atrast kādu vietu, kur skatu uz aktrisēm nenosedz koku stumbri. Mums tas neizdodas, bet šoreiz tas arī nešķiet svarīgi. Izrādes galvenais lielums ir dokumentālo stāstu pašvērtība. Neesmu redzējusi izrādi teātrī uzbūvētajā "bunkura" telpā, un šobrīd ir grūti iztēloties to jebkur citur, kā šajā mežā, kurā pakāpeniski pazūd pēdējie saules stari. Apgrūtinātā redzamība traucē tikai sākumā, jo ar laiku šī kļūst par meditatīvu, rēgainu kopīgu pieredzi. Čaukst sūnas un zari zem aktrišu kājām, tumšajā mežā viņas pazūd un parādās, dzied un dalās savā pieredzē. Redzēt vairs nav primārā vajadzība. Pēc izrādes no meža laukā izdejam klusumā. Pie mašīnas apskatos, vai pie kājām nav piesūkušās ērces. Tādas, redz, salīdzinājumam manas "dzīves lielās problēmas".
Atgriežamies Valmierā agri no rīta festivāla pēdējā dienā un sauļojamies saulītē, gaidot teātra trupas "Kvadrifons" un režisores Alisijas Gugelinas (Alicia Geugelin) muzikālo izrādi "Pavasaris". Stāsts ir jau pazīstams gan 19. gadsimtam pārsteidzoši mūsdienīgās Frenka Vēdekinda lugas, gan Dankana Šeika un Stīvena Seikera Brodvejas mūzikla "Pavasara atmoda" dēļ. Izrādes koncepcija atgādina Teātra "NO99" izrādi "NO36 Sapņotāji", kurā arī jauniešu grupa izdzīvoja savas iekšējās cīņas un patiesības meklējumus, paralēli skatītājiem sniedzot arī metāla mūzikas koncertu.
"Pavasarī" četri varoņi – Anna, Nils, Raimonds un Krišs – spēlē grupā, un skatītāji tiek ieaicināti viņu mēģinājumu telpā. Jau uzreiz tiek radīta intimitātes sajūta, jo esam ielaisti vietā, kur jaunieši var būt viņi paši, kur "svešie un pieaugušie" netiek ielaisti. Tā ir vieta, kur var ģērbties, kā ienāk prātā, var runāt par seksu, par mīlestību, spēlēt mūziku ("pagaidām tikai kaverus") un izdzīvot dzīvi izmainošus notikumus. Lugas pamata sižeta līnijas līdz zināmam mirklim ir saglabātas, bet visi četri aktieri dalās savos stāstos lokalizētā vīzē un saviem vārdiem. Tiek minētas gan jauniešiem, gan tādiem ex-jauniešiem kā mēs pazīstamas vietas, dziedātas pazīstamas dziesmas asprātīgos aranžējumos. Un arī šeit cauri strāvo eksistenciālās vientulības sajūta. Pusaudžu gadu pārspīlētā "mani neviens nesaprot" ir tik atpazīstama un sataustāma. Jo, lai arī visi četri draugi vienojas kopīgās dziesmās un izklaidēs, pēc tam katrs paliek viens. Gan ieņemot savu vietu telpā, gan arī daloties savos stāstos ar skatītājiem, kad gaismas stars izgaismo runātāju, bet pārējie paliek pustumsā. Viņi šos stāstus dzird, bet nevar tos izdzīvot tik spēcīgi, kā pats runātājs. Draugi var tevi saprast, būt empātiski, bet viņi nevar just tieši to pašu, ko tu.
Kāda draudzene vēlāk saka, ka baidījusies nākt iespējamās didaktikas dēļ, kas mēdz figurēt jauniešiem domātajās izrādēs. Taču "Pavasaris" parādīja, ka patiesums un atraktīvs spēles stils var izpurināt laukā no materiāla visu didaktiku. Protams, ka "Pavasara atmoda" savā būtībā ir cautionary tale[2], taču arī pamācīt un izglītot var aizraujoši un smieklīgi. Vēlāk vakarā dzirdu, kā kāds jaunietis stāsta, ka uz izrādi gājis divas reizes pēc kārtas. Tā, redz.
Bet, runājot par didaktiku, tālāk aizstaigājam līdz neesošam psihoterapeita kabinetam, lai noskatītos Ingas Tropas izrādi "Inuaki reptilis manī". Pārsteidzoši detalizēti ir iekārtots pilnīgi apdzīvots, neliels dzīvoklis, kurā mitinās un arī pieņem pacientus Ingas Alsiņas-Lasmanes atveidotā psihoterapeite. Rodas patiesi dokumentāla sajūta - it kā mēs pa atslēgas caurumu vērotu šīs sievietes dzīvi, kā arī vēl vienu ļoti personisku pieredzi – pusaudzes Maijas (Maija Arvena Ozoliņa) terapijas seansus. Taču ezotēriskā ievirze, kas iepludināta šajā pa pusei zinātniskās fantastikas žanram piederīgās izrādes stāstā, mulsina un, jāatzīst, arī nogurdina. Bezgaisa telpā tā iemidzina un atmodina tikai izrādes baisajā beigu posmā.
Pēc izrādes ilgi diskutējam, vai Maijas jeb inuaka (būtne no citas, daudz attīstītākas planētas) runātais ir domāts patiesi vai ironiski. Jo aktierspēle liecina par patiesumu un šķiet, ka tiešām mēģināts radīt sajūtu par šādu ideālu pasauli, kurā iespējams nonākt, attīstot apziņu. Ezotēriskās vēsmas padara telpu tikai smacīgāku, un iznākam laukā sasvīduši un apjukuši. Iespējams, nogurdina arī salīdzinoši minimālā skatuviskā darbība, jo lielākā izrādes daļa balstīta tekstā. Bet mums tekstam patiesi noticēt nesanāk.
Festivālu noslēdzam ar Kārļa Krūmiņa iestudējo Žana Pola Sartra lugu "Mušas", kas ir eksistenciālisma dramaturģijas klasika. Norises vieta ir senais lopu laidars, kas ir vizuāli iespaidīga spēles telpa. Interesanti tās izmantojumu ir salīdzināt ar Mārtiņa Eihes izrādi "Spēlēju dancoju", kas festivālā tika rādīta 2016. gadā. "Mušu" gadījumā šķiet, ka tā jau plašais laidars ir izpleties vēl tālāk. Tā vārti un mūris kalpo par mazās, nožēlojamās pilsētiņas vārtiem un mūri. Izrādes varoņi tos arī apdzīvo, izmantojot visus pieejamos spēles laukuma līmeņus.
Šis viennozīmīgi ir grandiozs fināls jau tā iespaidīgam festivālam. Par spīti neizbēgamajai Sartra eksistenciālisma didaktikai un skaidri virzītajam vēstījumam, kam jāapstiprina filozofa idejas, iestudējums ir apbrīnojami enerģisks, asprātīgs, un divas stundas palido garām nemanot. Stāsts par to, cik viegli ir kontrolēt cilvēku, kurš nav brīvs, šobrīd šķiet baisi aktuāls. Mitoloģiskais un morāli ētiskais līmenis nav zaudēts, pievienojot iestudējumam humoru un ironiju. Drīzāk – tam ir vieglāk ļauties un arī noticēt.
Protams, ka teātris kā jebkura māksla ir kas ļoti subjektīvs. Jā, ir tehniski un amatnieciski parametri, pēc kuriem iespējams noteikt, vai izrāde ir profesionāli izstrādāta. Taču pēc šīs profesionalitātes un "tīrības" nav iespējams noteikt konkrētā iestudējuma emocionālo iedarbību. To var novērtēt katrs pats sevī. Bet, manuprāt, viens no galvenajiem nosacījumiem ir vieglums un spēle. (Lūdzams, nejaukt vārdu "vieglums" ar populistikajiem saukļiem, ka tautai vajag tikai komēdijas, kurās nedomāt un kuru laikā atpūsties pēc darba.) Teātris ir spēle, un Valmieras vasaras teātra festivāls ir pierādījums tam, ka šī spēlēšanās mīlestība nav zudusi. Teātris iziet ārpus ierastajām skatuves-zāles attiecībām un ļauj atcerēties to, kāpēc šis medijs joprojām nav izzudis un joprojām spēj izraisīt sajūsmu, pārdomas, apmulsumu, bet pāri visam – dzīvi apliecinošu prieku.
[1] Urban dictionary skaidro woke ar diviem šādiem piemēriem: "Nonākt woke stāvoklī ir kā būt matriksā un izvēlēties sarkano tableti. Tev rodas piepeša sapratne par to, kas tiešām notiek un atklāj, ka tev nav bijusi taisnība par lielāko daļu, ko pirms tam esi uzskatījis par patiesību". Vai "Uzskatāma intelektuāla pārākuma stāvoklis, ko kāds iegūst, lasot "The Huffington Post"."
[2] pamācošs stāsts
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
