Jaunā Rīgas teātra (JRT) sezona atklāta ar labi iestudētu un gudru komēdiju par cilvēkiem... labākajos gados. Tikpat labi var teikt, ka tā ir vidējās paaudzes drāma vai vienkārši mūslaiku cilvēku traģēdija, un arī nebūs melots. Katrā ziņā režisors Alvis Hermanis ar Treisija Letsa (Tracy Letts) lugas "Linda Vista" starpniecību piedāvā iespēju visai plašā emocionālā amplitūdā gan garšīgi pasmieties par sevi, gan izbaudīt JRT vidējās paaudzes lielisko aktiermeistarību. Turklāt šajā aktieru kompānijā Andris Keišs "staro" kā īsta zvaigzne.
Vērtējums:
Gaidot iestudējumu, īpaši neiedziļinājos, kas slēpjas zem amerikāņu dramaturga lugas "Linda Vista" nosaukuma, jo abi vārdi – gan Linda, gan Vista – uzreiz radīja konkrētas asociācijas. Iepriekš gan, zinot, ka iestudējums gatavojas risināt vidējās paaudzes jautājumus, uzmanību vairāk piesaistīja "vistas" minējums. Neraugoties uz to, ka Linda Vista izrādījās vienkārši Sandjego pilsētas rajons (Kalifornijā), pēc noskatīšanās "dzīvnieku tēma" tomēr nepameta mani, jo izrādē redzētā kompānija atgādināja Kristofera Robina draugu saimi. Tās centrā – kaut kas stipri līdzīgs "vecam, dumjam lācim" Andra Keiša interpretācijā – Diks Vīlers. Turpat līdzās arī bailīgais Sivēns jeb Jāņa Skuteļa Pols, visu zinošā Pūce jeb Baibas Brokas Žila, pesimists Ēzelītis Ī-ā jeb Gundara Āboliņa Maikls, mazulītis Rū jeb Grietas Aminatas Diarras Minnija, plānotājs Trusītis jeb Elitas Kļaviņas Mārgareta. Vienīgi Sandras Kļaviņas Anetei neko no A. A. Milna varoņiem neizdevās piemeklēt.
Varētu iebilst, ka tik subjektīvs fokuss nav diez ko auglīgs, lai vērtētu iestudējumu, tomēr arī šī aizmaldīšanās pasaku tēlos liecina, cik Letsa piedāvātais attiecību modelis jeb rāmis patiesībā ir universāls, tātad – padevīgs arī visdažādākajām interpretācijām. Pieņemu, ka Letsa varoņu drāmu tīri labi varētu risināt pat nopietnā melodrāmas intonācijā – arī tad mēs iegūtu gana rūgtu komentāru par sevi šajā pasaulē. Jaunais Rīgas teātris lugu izvēlējies ietērpt drīzāk komiksa košajā un skaidrajā valodā. Iespējams, šī ideja attīstīta no galvenā varoņa nodarbes. Vīlers savulaik bijis fotogrāfs, bet tad dzīve un paša pasaules uzskati kaut kā sagrozījušies tā, ka sapratis – nav jēgas turpināt dokumentālā žurnālista ceļu –, jo apzinājies savas (ne)talanta/iespēju robežas.
Man patīk, ka iestudējums nedod ļoti skaidru atbildi par šī varoņa talanta mērogu, uzmanību primāri fokusējot uz viņu kā cilvēku. Kā vīrieti pusmūžā, kurš īsti nav pārliecināts – kur ir viņa īstā vieta, kam viņš varētu būt vajadzīgs, kā dzīvot, lai "ierakstītos" šajā dzīvē... Jo šis laikmets vienkārši piedāvā nenormāli daudz izvēļu, starp kurām, baidos, nav, piemēram, "gribu mierīgi novecot".
Attīstot galvenā varoņa nodarbes tēmu, kā arī ilustrējot darbības vidi un konkrētās ainas tēmu, tiek visai zibenīgi nomainīti "širmji" jeb spēles telpas sienas. Scenogrāfa Artūra Virtmaņa noformējumā jaušams grafiti mākslas un komiksa saplūdinājums, turklāt šajos "sienu" zīmējumos ir visai skaidri atpazīstami iestudējuma aktieri. Vispārinot varētu apjaust, ka īstu mākslas fotogrāfiju (pat ja dokumentālu), kas radīta ar īstu fotokameru, jaunais laikmets "noslaucījis" ar šķietami izplūdušu un stilizētu pasaules tvērumu.
Arī visi šī stāsta varoņi vairāk vai mazāk šķiet tikai maskas. Kad tie iepazīti, šķiet – apkārt Andra Keiša Vīleram ir vienas vienīgas lelles jeb cilvēki, no kuriem katrs dzīvo tikai kaut kādā savā burbulī. Ar saviem skeletiem, fobijām, bērnības traumām un priekšstatiem, kā visam ir jābūt/vajadzētu būt (kā jādzīvo, kā jāveido attiecības, kā jāuztver lietas, kā jāmīl partneris).
Uz šī fona izrādes lielāko daļu nav iespējams nejust līdzi Andra Keiša Vīleram, kurš ir tik pievilcīgs ar savu atbruņojošo pašironiju un garšīgajiem smiekliem, ka šķiet – šo "veco, dumjo lāci" tik paņemt klēpī un samīļot. Taču patiesībā aiz asprātīgo dialogu kaskādēm un neticamā kārtā mums tik labi uztveramajiem amerikāņu jociņiem (lielisks Ievas Lešinskas tulkojums) ir ne tikai iemīļotais aktieris Andris Keišs, bet arī stāsts par ikvienu no mums, vidējās paaudzes robežās nonākušo, šajā 21. gadsimta karnevālā. Bez iespējas pretendēt uz kādu "viedāku" esamību vai pat nejaušas uzkāpšanas uz priekšstatu un ilūziju grābekļiem. Tātad ne tikai Andra Keiša Vīlers, bet arī es pati, visticamāk, esmu tāda maska, kurai nav īpaši daudz iespēju dzīvot un domāt kaut kā citādi, nekā sabiedrība un laikmets iegrozījis.
Izrāde ir ļoti dinamiska, izsmieties var uz nebēdu, taču vēl vairākas dienas pēc tam no ļoti personīgām pārdomām īsti vaļā netieku. Vai tu gribētu būt mūžam jauns? Pat dungojot vienu un to pašu izrādes tituldziesmu –"Alphaville" "Forever Young", katram var būt cita atbilde.
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
