Elektriskā vecmāmiņa, burvju triki un režijas trūkumi. Izrādes 'Fantočīni noslēpums' recenzija
Foto: Matīss Markovskis
Izrāde "Fantočīni noslēpums" ir pirmreizēja vairākos aspektos – tās pamatā ir līdz šim uz Latvijas teātru skatuvēm neiestudēts un latviski netulkots Reja Bredberija stāsts, tā ir Maskavas teātra "Sovremeņņik" režisores Jekaterinas Polovcevas debija Valmierā, kā arī izrāde, kas atklāj jauno Valmieras teātra sezonu. Pēdējais apstāklis arī veido lielāko intrigu – kādus signālus par šīs sezonas Valmieras teātra virzienu "Fantočini noslēpums" sūta?

Vērtējums:2

Amerikāņu fantastikas autors Rejs Bredberijs stāsta "I Sing the Body Electric!" nosaukumu aizguvis no Volta Vitmena dzejoļa – jutekliska veltījuma ķermeņa noslēpumainajiem dzīvības procesiem. Agneses Rutkēvičas latviskotajā režisores dramatizējumā tas pārtapis "Augstajā dziesmā elektriskajam ķermenim" – reklāmas sauklī leļļu firmas "Fantočini Limited" unikālajam produktam – elektriskajai vecmāmiņai – ko, nespēdams vienlaikus apgādāt trīs savus bez mātes palikušos bērnus un sniegt tiem vajadzīgo mīļumu, pasūta izmisis atraitnis (Rihards Jakovels). Bredberija darbs ir gan smalka ironija par jauno tehnoloģiju laikmetu, gan uz šī laikmeta fona arvien nosacītākā jēdziena "cilvēciskums" pētījums. Vai kaut kas nemirstīgs un mehānisks var būt cilvēcisks? Bredberijs arī atbild uz šo jautājumu – jā, tas var būt pat cilvēciskāks nekā cilvēki.

Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!