Elektriskā vecmāmiņa, burvju triki un režijas trūkumi. Izrādes 'Fantočīni noslēpums' recenzija  (18)

Vērtējums:

Amerikāņu fantastikas autors Rejs Bredberijs stāsta "I Sing the Body Electric!" nosaukumu aizguvis no Volta Vitmena dzejoļa – jutekliska veltījuma ķermeņa noslēpumainajiem dzīvības procesiem. Agneses Rutkēvičas latviskotajā režisores dramatizējumā tas pārtapis "Augstajā dziesmā elektriskajam ķermenim" – reklāmas sauklī leļļu firmas "Fantočini Limited" unikālajam produktam – elektriskajai vecmāmiņai – ko, nespēdams vienlaikus apgādāt trīs savus bez mātes palikušos bērnus un sniegt tiem vajadzīgo mīļumu, pasūta izmisis atraitnis (Rihards Jakovels). Bredberija darbs ir gan smalka ironija par jauno tehnoloģiju laikmetu, gan uz šī laikmeta fona arvien nosacītākā jēdziena "cilvēciskums" pētījums. Vai kaut kas nemirstīgs un mehānisks var būt cilvēcisks? Bredberijs arī atbild uz šo jautājumu – jā, tas var būt pat cilvēciskāks nekā cilvēki.

Uzreiz jāsaka, ka Valmieras teātra izrādi ir vērts redzēt divu iemeslu dēļ. Pirmkārt jau scenogrāfijas dēļ, ko radījis Sanktpēterburgas mākslinieks Emīls Kapeļušs, kurš ar Jekaterinu Polovcevu sastrādājies arī Krievu drāmas teātra izrādē "Marija" 2016. gadā. Viņa, gaismu mākslinieka Igora Fomina (Sanktpēterburga) un videomākslinieka Aleksandra Gruntes izveidotā skatuves pasaule ir viena no aizraujošākajām, ko nācies redzēt pēdējā laika Latvijas teātrī un atgādina dzīvā klasiķa Roberta Vilsona sirreālās ainavas – ņirb ēnu teātris un neona lielpilsētas ainavas, aktieriem ejot, viļņojas asprātīgi veidots "mežs", vecākās paaudzes aktieri "spoguļattēlā" redz bērnus, pa skatuvi braukā steam-punk stilistikā veidotas auto-bungas, savukārt par laika neapstādināmo ritumu atgādina milzu pulksteņa pendele, kas slīd pār skatuvi.

Otrkārt – veiksmīga izveidojusies izrādes autoru sadarbība ar burvju māksliniekiem Daci un Enriko Pecolli – "Fantočīni Limited" veikala tumsā peld rokas un galvas, vienam no varoņiem pēkšņi izaug ūsas, pusdienu galds "uzklājas" pats no sevis un no elektriskās vecmāmiņas pirksta plūst tēja (izrāde rezonē ar teātra mākslinieciskās vadītājas Indras Rogas radošajām interesēm, starp kurām ir arī šai izrādei tuvais maģiskais reālisms – žanrs, kuru pārstāv turpat Valmierā iestudētie Mihaila Bulgakova darbi "Zojas dzīvoklis" un "Meistars un Margarita").

Izrādes telpa veido materiālam nepieciešamo noskaņu – fantastisku, uz robežas starp iztēli, atmiņām un realitāti esošu pasauli, tāpēc jo izteiktāk ar to disonē režijas trūkumi. Nepamet grūti pierādāma sajūta, ka režisorei kādā brīdī apnicis iestudēt šo izrādi, vai arī interesantāks par darbu ar aktieriem šķitis izrādes vizuālais koncepts. Izrādes galvenie varoņi ir trīs sirmgalvji – Daces Eversas Agate, Riharda Rudāka Toms un Tālivalža Lasmaņa Timotijs, kuri drīzā dzīves noslēguma priekšā ceļo atmiņās uz bērnību – vislaimīgāko savas dzīves laiku, kuru tādu padarījusi tieši elektriskās vecmāmiņas ierašanās ģimenē. Aktieri atveido savus varoņus gan deviņu, gan 80 gadu vecumā. Nostaļģijas apcerīgais lirisms veidojas organiski, taču skatuviskajām norisēm, kas notiek bērnības atmiņu pasaulē, trūkst nepieciešamās enerģijas – šķiet, ka aktieriem nav doti skaidri uzdevumi un rezultātā veidojas runājošo galvu teātris, ik pa brīdim aktieru kustībās iezogas sadzīviskums un izrādes temporitms attīstās gauss un nogurdinošs. To veicina arī sentimentāli monologi, kuri, šķiet, veidoti ar mērķi maksimāli ātri ievest skatītāju izrādes noskaņā un panākt aizkustinājumu.

Veiksmīgākais tēls izrādē ir Elīnas Vānes elektriskā vecmāmiņa – aktrise meistarīgi pārvalda formas teātri un allaž sirsnīgās, rosīgās un atsperīgās mehāniskās vecmāmiņas uguņošana uzlādē izrādi otrajā cēlienā, kad scenogrāfija īpašus pārsteigumus vairs nesagādā, vienlaikus gan arī izceļot pārējo aktieru bezpalīdzību režisoriskajā zīmējumā. Tai pašā laikā kontrastu starp elektrisko vecmāmiņu un cilvēciskajiem izrādes varoņiem var uztvert arī kā papildu nozīmju nesēju, jo starp citām izrādes tēmām (atmiņu motīvu, dvēseles un ķermeņa attiecībām, nesavtīgu mīlestību) īpaši izceļas cilvēka pieaugšana un neizbēgamā novecošana. Toma, Timotija un Agates ķermeņu padošanās laika ritumam un to cilvēciskā, trauslā neveiklība, gan esot bērniem, gan sirmgalvjiem, disonē ar mehāniskā, nemirstīgā vecmāmiņas dzinēja jaudu. Šo iespaidu paspilgtina un intīmu, ļoti personisku vēstījumu veido videoprojekcijas, kurās redzami aktieri jaunībā.

Runājot par "Fantočini noslēpuma" nozīmi jaunās Valmieras teātra sezonas kontekstā, šo izrādi nevar saukt par sevišķi spilgtu startu, taču ir uzteicami teātra meklējumi ārpus Latvijas teātra profesionāļu loka, arī piesaisot citu nozaru māksliniekus. Gaidīsim, ko nesīs turpinājums.