Pārplēst krūtis un paņemt sirdi rokās. 'Spēlmaņu nakts' mūža balvas ieguvēja Māra Zemdega  (12)

Māra Zemdega dzimusi 1935. gada 11. decembrī slavenā latviešu tēlnieka Kārļa Zemdegas un Inas Elzas Millijas Ziediņš ģimenē, un tieši vecāki ir atbildīgi par viņas ievadīšanu mākslas pasaulē. Mamma, kā Māra Zemdega pati viņu raksturo, bija "Sarkandaugavas priekšpilsētas skuķis", kas pašmācības ceļā apguva angļu un franču valodu, apmeklēja Zentas Mauriņas lekcijas un daudz lasīja, savukārt tēva vārds īpašus komentārus, šķiet, neprasa. Viņš tēlniecībai mēģinājis pievērst arī meitu. Māra Zemdega mazotnē tēva darbnīcā sākusi veidot dažādas figūriņas, taču tas nav turpinājies ilgi – izrādījies, ka viņai trūkst talanta.

Aktrises gaitas Māra Zemdega uzsāka Rīgas 3. vidusskolā, kur apmeklēja Akadēmiskā drāmas teātra (tagadējais Nacionālais teātris) aktiera Alfrēda Jaunušāna vadīto dramatisko pulciņu. Kad viņa mācījās 10. klasē, laikrakstos parādījās sludinājums par jaunu audzēkņu uzņemšanu Teātra institūtā. Tā kā Jaunušāns bija pamanījis Māras Zemdegas aktrises dotības, viņš mudināja meiteni pieteikties. Rezultātā viņa nolika eksāmenus un 16 gadu vecumā kļuva par visjaunāko institūta studenti, vidusskolas pēdējo klasi pabeidzot neklātienē.

"Pārdaugava pēc Otrā pasaules kara bija vēl maza, un svarīgākos notikumus cits par citu zināja. Kad dabūju istabu pie aktrises Ernas Leites Bramberģes ielā, viņa kādu vakaru stāstīja par drausmīgu notikumu Pleskodālē: tēlnieka Kārļa Zemdegas dēls Klāvs nejauši uzgājis uz mīnas un saplosīts. Tēlnieks šo traģēdiju tik ļoti pārdzīvojot, ka vairākus mēnešus nespējot strādāt. Tad nu dēla zaudējums esot jākompensē meitai Mārai, kuras bagātīgai izglītošanai mākslinieks tērēšot visus spēkus," savā atmiņu grāmatā "Ziedēšana" raksta rakstnieks un publicists Jānis Liepiņš.

Lai arī iesākumā Kārlis Zemdega par teātri nu nemaz nav interesējies, līdz ar meitas skatuves gaitām viņš tomēr atzinis, ka arī tā ir māksla. Māras Zemdegas karsta vēlēšanās bija kļūt par Akadēmiskā drāmas teātra aktrisi, taču pēc Latvijas Valsts konservatorijas Teātra fakultātes beigšanas pie pedagoga Aleksandra Leimaņa, kurš, kā saka pati aktrise, iemācījis viņai peldēt, 1959. gadā viņu nosūtīja strādāt uz Valmieras teātri, uz kura skatuves dēļiem viņa aizvadīja divas sezonas.

Tiesa, pēc tam gan sapnis piepildījās un viņu uzaicināja strādāt Akadēmiskajā drāmas teātrī, kur jau atkal priekšā bija Alfrēds Jaunušāns, kurš gādāja, lai aktrise pēc iespējas labāk iejustos jaunajā kolektīvā. Viņas pirmā loma bija Žaņa Grīvas lugas "Medūzas plosts" iestudējumā, kura režisors bija skolotājs Jaunušāns.

"Ārpus ģimenes mans liktenīgais cilvēks mākslā ir Alfrēds Jaunušāns. Viņš bija tas, kurš paņēma mani savā dramatiskajā pulciņā un ierosināja mēģināt pārlēkt pāri vidusskolas klasei un iestāties Teātra fakultātē. Viņš kopā ar nelaiķi Gunāru Treimani noskatījās Valmieras teātra izrādes un teica, ka ņem mani uz manu sapņu pili Nacionālo teātri. Viņš ir mans liktenis mākslā," Latvijas Radio 1 raidījumā "Monopols" atklāj Māra Zemdega.

Māras Zemdegas pirmā loma bija Valmieras Drāmas teātrī 1957. gadā, kur viņa atveidoja Taņu Viļa Lāča "Ciems pie jūras" iestudējumā, un arī pēdējo lomu viņa spēlē Valmierā – Fēliksa Deiča iestudējumā "Augusta vaļi", kur viņa atveido kaimiņieni Tišu.

Starp spilgtākajām aktrises teātra lomām ierindojamas Patrīcija no Ēriha Marijas Remarka "Trīs draugiem", Elīna no Rūdolfa Blaumaņa "Skroderdienām Silmačos", Erta no Leldes Stumbres "Sarkanmatainā kalpa", Marga Alehandro Kasona "Trešajā vārdā", Sondra Teodora Dreizera "Amerikāņu traģēdijā" u. c. Pašai aktrisei sirdij tuvākā ir Patrīcijas loma.

Viņai bijušas arī divas kinolomas – 1967. gada Aloiza Brenča filmā "Kad lietus un vēji sitas logā" un Riharda Pīka 1983. gada filmā "Šāviens mežā" pēc Alberta Bela romāna "Saknes" motīviem, kā arī vairākas epizodiskas lomas citās filmās. "Viņa nav kinoaktrise. Tā arī ir viņas specifika – viņa ir izteikta teātra aktrise," komentē Eduarda Smiļģa Teātra muzeja direktors Jānis Siliņš.

Lai arī lielākā daļa dzīves aizvadīta uz skatuves dēļiem gaismu un skatītāju skatienu ielenkumā, Māra Zemdega iemantojusi noslēpumaina cilvēka slavu. Ar medijiem viņa sarunājas reti un par privāto dzīvi nestāsta teju nemaz. "Māra Zemdega ir ļoti, ļoti spilgta un savdabīga personība latviešu teātrī, tāpēc ka viņa ir dāma – labā nozīmē. Tas tā ir jau no jaunības. Viņa nekad nav bijusi padomju cilvēks. Viņas izturēšanās un attieksme visās lomās vēsta, ka viņa ir kaut kas cits. Tas ir no tēva, bet ne tikai. Tā ir audzināšana un tās intelektuālā bagāža. Tā ir personības iezīme, ko viņa cauri gadiem ir spējusi saglabāt – neatklāt visu pilnībā. Varbūt kādā brīdī kā aktrisei tas ir arī traucējis izpausties pilnā mērā," stāsta Jānis Siliņš.

Žurnāla "Liesma" 1984. gada sarunā ar Liu Guļevsku Māras Zemdegas skatuves partneris aktieris Jānis Kubilis atklāj: "Māra ir godīga. Kādā nozīmē? Viņas draudzību iegūt ir grūti. Bet, ja tā iegūta, tad šo draudzību viņa nenodos nekad. Arī kā aktrise viņa nenodos savu lomu."

Viens no retajiem cilvēkiem ārpus ģimenes, ko Māra Zemdega laidusi sev tuvāk klāt, ir Kārlis Pamše. "Viņš bija tik drosmīgs, ka man, nesen ienākušai šajā teātrī no Valmieras teātra, iedeva divas lomas, kuras iet cauri visam manam mūžam kā vienas no tām, ko cilvēki atceras, un kuras mani pašu ļoti, ļoti, ļoti ietekmēja. Tā ir Marga viņa leģendārajā izrādē "Trešais vārds" un Sondra "Amerikāņu traģēdijā". Es gribētu pateikt, ka Pamše bija ļoti saistošs ar to, ka viņš aktieriem neko neuzspieda. Viņš atļāva darīt, ko tu vēlies. Taču viņam bija pagrūti strādāt, ja aktieris pats nevarēja ķepuroties. Mums sakrita, jo es biju no tām, kas gāja un darīja," atklāj aktrise.

Otrs viņas režisors bija Mihails Kublinskis, kuru aktrise dēvē par Mikiņu. "Pievilcīga sieviete, skatītāju mīļota un cienīta aktrise un lieliska mamma. Neatkarīga, patstāvīga, un teātra darbinieku vidū iemantojusi autoritāti par spriedumiem un vērtējumiem par kolēģu paveikto. Mākslu pazinēja. Māra Zemdega ir sava tēva, izcilā tēlnieka Kārļa Zemdegas, un savas sirsnīgās mammiņas cienīga meita," aktrisi raksturo Kublinskis.

"Jā, es uzdrīkstos teikt, ka tas ir mans režisors. Pie viņa man ir dzimušas neaizmirstamas lomas, un pēdējā – Mērija – bija gulbja dziesma. Bet ar Miku nav vienkārši strādāt. Ir jājūt viņa stils. Ir aktieri, kuri nevar sastrādāties, bet man liekas, ka tas ir dabiski katram. Bet Mikum ir tāda sava interesanta un īpatna leksika, dažkārt, piemēram, viņš pasaka: "Te tev ir jāpārplēš krūtis un jāpaņem sirds rokās." Saproti nu!"

Gan dzīvē, gan teātrī aktrisi allaž interesējušas augstākas ētiskās un estētiskās vērtības. Noslēpumainība, drāma, arīdzan traģika – tie visi ir Māras Zemdegas lomas raksturojoši elementi, un te viņas talants izpaužas visspožāk. "Mana gara bagātība – tas ir tas, ko es esmu saņēmusi no vecākiem, vide, kādā es esmu augusi, cilvēki, kuri ir viesojušies mūsu mājās. Savukārt mana taustāmā bagātība ir mans vīrs un bērni ar savām paplašinātajām ģimenēm, kuri kopā radījuši man piecus mazbērnus."

Viņas garīgumu un viņai vien raksturīgo attieksmi pret dzīvi, cilvēkiem un teātri 1975. gada jūnija žurnālā "Liesma" kā būtiskas iezīmes min arī teātra zinātnieks Gunnars Treimanis. "Māra Zemdega nākusi no ģimenes, kur valda uzticības, harmonijas un neviltotības gars, un tāpēc aktrises tēlos skan šī cilvēku attieksmju – nezūdamā skaistuma dziesma. (..) Visa Māras Zemdegas dzīve bijusi cīņa par labu teātri, pret trulu vienaldzību un sīkiem dzīves utilitāriem principiem. Visu vai neko – šajā brandiskajā saucienā ir Māras pasaules izjūta."

Savukārt teātra zinātniece Rita Melnace akcentē aktrises profesionalitāti un transformāciju laika gaitā: "Pirmkārt, es teiktu, ka viņa ir aktrise šī vārda cildenākajā nozīmē. Viņa ir liela māksliniece. Jaunībā viņa ņēma ar skaistumu, pārgalvību, bet vienmēr blakus viņai ir stāvējusi gudrība un ļoti izstrādāta forma. Bet ar gadiem viņa ir kļuvusi jūtīgāka, pievērsusies tuvplāniem. Vēl es teiktu, ka viņa ir ļoti varonīga sieviete."

Par darbu teātrī Mārai Zemdegai 1973. gadā piešķirts Latvijas PSR Nopelniem bagātās skatuves mākslinieces nosaukums. Viņai ir arī divas "Spēlmaņu nakts" nominācijas – 1999. gadā kategorijā "Gada aktrise otrā plāna lomā" par Beātes-Branta kundzes-Minnas lomām iestudējumā "Rīts un vakars", kā arī 2011. gadā kategorijā "Gada aktrise" par Mērijas Taironas lomu Jūdžina O'Nīla lugā "Garās dienas ceļš uz nakti".