JRT gaišās alejas. Hermaņa studentu izrādes 'Kalpa zēna vasara. Sākums' recenzija  (7)

Vērtējums:

Izrāde gan sākas (un arī beidzas) ar paša režisora un skolotāja uznācienu. Un arī tas zināmā mērā ir drosmīgs solis, jo Alvis Hermanis nemaz nemēģina paslēpties aiz jauniešu neveiklības un izlikties, ka jauniešu varēšana vai nevarēšana uz viņu pašu nekādi neattiecas. Viņš tiem ir blakus, līdz ar to jaunais iestudējums ir pārsteidzoši personisks katram iesaistītajam. Arī pašam Hermanim. Taču pirmziemniekiem tās ir īstas ugunskristības teātrī: gan kā aktieriem, gan kā personībām.

21. gadsimta teātrī mēs diezgan noraidoši izturamies pret tā dēvēto rādīšanas metodi, kad režisors aktieriem rāda priekšā, kā ir jāspēlē. Ir labi zināms, ka Jaunajā Rīgas teātrī aktieri strādā ļoti patstāvīgi, tādēļ jo īpaši aizkustina tie brīži, kad izrādes gaitā jauniešu žestos un intonācijās saklausu un saskatu kādu kopētu nieku no Alvim Hermanim raksturīgajām manierēm. No vienas puses, tas neviļus atklāj, ka Hermanis tiem ir īsta autoritāte, kam gribas sekot it visā. No otras puses – daži mirkļi Alvja Hermaņa solo epizodēs šķiet tādi kā izteiksmībā pārspīlēti, nedabiski, sarēķināti...? Tas savukārt lieliski uzzīmē aprises iestudējuma zemtekstam par skaisto, skaidro un vēl nesamaitāto jaunību. Tā var būt paša režisora jaunība, mūsu literatūras un kultūras, kā arī valsts jaunība, jo iestudējums tapis Latvijas simtgades projektu ietvarā un pirmizrādi piedzīvo 17. novembrī, dienu pirms svētku kulminācijas.

Vēl vairāk topošo aktieru klātbūtni iestudējumā paspilgtina ievaddaļā iekļautā katra jaunieša "vizītkarte". Katram dots savs mazs solo iznāciens: īss fragmentiņš no Jāņa Akuratera teksta, tad personisks komentārs par kādu detaļu, apstākļiem vai faktu tajā un iepazīstināšana ar sevi (vārds un vieta, no kurienes jaunais cilvēks nācis). Tā ir gan savdabīga teksta analīze, caur kuru kaut ko vairāk uzzinām par autoru un darbu, gan zibenīgs ieskats katra jaunā cilvēka personībā. Šādi veidotā mini priekšnesumā vērotājam ļauts sadzirdēt vismaz trīs dažādas intonācijas, ievērot jaunā aktiera ķermeņa saspringuma/atbrīvotības variācijas, spēju vai nedrošību būt kontaktā ar tekstu, skatītāju un skatuvisko uzdevumu.

Seko nosacīta izrādes otrā daļa, kurā Akuratera teksta fragmenti jau tiek izspēlēti pa pāriem, pārmaiņus kādam no septiņiem jaunajiem puišiem identificējoties ar galveno stāsta varoni Jāni. Meitenes savukārt mainās ar sieviešu lomām vai papildina Jāņa runāto, pārdzīvoto, cilvēkos vai dabā ieraudzīto. Alvis Hermanis spēles telpu veidojis kā garenu, izteikti gaišu, ar trim sienām ieskautu priekštelpu. Vienīgie rekvizīti ir trijkāju koka ķeblīši. Šajā nosacītajā vidē, vien ar kursabiedru atbalstošo plecu līdzās, jaunieši it nemaz neizskatās bezpalīdzīgi. Parasti iesācējam visgrūtāk ir novaldīt rokas, kuras nereti ceļo uz kabatām vai tiek pārmēru vicinātas. Arī ar šo stresu te it labi tikts galā, tieši tāpat kā ar spēju ļoti ātri panākt uzticēšanos skatītājos. Vai šis uzdevums ir vieglāks tāpēc, ka jaunajiem aktieriem "kaujas gatavībā" jābūt tikai uz dažām minūtēm, lai kādu brīdi atkal nemanāmi apsēstos maliņā? Ar izglītojamiem publiskās "parādēs" tā ir pareizākā taktika: rādīt tikai to, ko māk. Lai nav neērti ne pašiem, ne skatītājiem.

Šķietami vienkārši veidota ir izrādes spriedzes dinamika: sākotnēji ar mazajiem teksta fragmentiem aktieri runā par dabu, tikai nedaudz pieskaroties cilvēku iekšējām emocionālajām noskaņām, tad pamazām atklāj arvien kaismīgākus pārdzīvojumus. Jauniešus ieraugām arvien dinamiskākās savstarpējās saspēlēs un ekspresīvākās varoņa jūtu izpausmēs. Dramaturģiski spriedze veidojas arī, mijot laimes mirkļus un negaidītu vilšanos. Īpašais šajā Akuratera stāsta interpretācijā ir tas, ka te manāma tikai maza šķipsniņa no mūsdienu teātrim raksturīgās pašironijas. Ir gluži neticami, ar kādu maigumu šos mūsdienu jauniešus atklāj Alvis Hermanis. No izrādes staro milzīgs gaišums un mīlestība plašākā nozīmē.

Tuvojoties finālam, ir kāda aina, kas savukārt labi demonstrē ansambļa izjūtu: puiši, sēžot uz ķeblīšiem, imitē pļaušanu un, vaigus piepūtuši, šņāc. Tikmēr meitenes apkārt slīd kā pļava, daba vai varbūt pati saule. Te nav solistu, pat neraugoties uz to, ka konkrētajās epizodēs tikai viens ir Jānis. Protams, iestudējumu var skatīties arī tikai un vienīgi kā skolas darbu, tomēr tam piemīt kāds netverams dzejiskums, kas raksturīgs arī citiem Jaunā Rīgas teātra darbiem. Un tieši tāpat arī "Kalpa zēna vasara. Sākums" kārtīgi pabaro manu latvietes dvēseli.