Abas manas vājības. Nacionālā teātra laikmetīgās dejas – dzejas izrādes recenzija

Vērtējums:

Neraugoties uz to, ka izrāde notiek Nacionālā teātra mazajā Jaunajā zālē, skatītājos tomēr esam ļoti dažādi un katram no mums savs, īpašais pārdzīvojums var notikt atšķirīgos brīžos. Tomēr kulminācija gan, jādomā, vairumam ir tikai viena – absolūti brīnišķīgais Elīnas Lutces un Ģirta Jakovļeva duets. Taču līdz šim mirklim ir "jānodzīvo" – daudz domājot, uzdodot retoriskus jautājumus, mulstot vai arī aizraujoties ar redzamo un dzirdamo.

Es domāju par to, ir vai nav svarīgi zināt, kurā brīdī kurš no horeogrāfiem ir atbildīgs par mākslinieciskajiem risinājumiem. Zināms ir vien tas, ka horeogrāfi ir trīs – Agate Bankava, Dmitrijs Gaitjukevičs, Rūdolfs Gediņš un horeogrāfa asistente Elīna Gaitjukeviča. Izrādei ir trīs atsevišķas daļas un arī izpildītāju sastāvs katrā no tām mainās. Tomēr galvenais vienojošais faktors šajā iestudējumā, šķiet, ir Edgara Mākena mūzika un trīs mūsdienu dzejnieki – Jānis Tomašs, Krišjānis Zeļģis un Arvis Vigulis, – kuru vārsmas, kā noprotams, bijis iestudējuma veidotāju iedvesmas avots.

Es domāju par to, kāpēc mani šoreiz īpaši uzrunā mūzika. Tā ir tik dažāda, noslēpumaina, atmosfēriska un jūtīga. Bet kāpēc es gandrīz nemaz nespēju uztvert dzeju? Izņēmums ir vairākās epizodēs trešajā daļā, kad dzejai, mūzikai, dejai un teātrim izdevās saslēgties harmoniskā veselumā, vienlīdz intensīvi nodarbinot dažādus uztveres un izjūtu kanālus. Bet es domāju arī par to, ir vai nav svarīgi, kura dzejnieka tekstus konkrētajā brīdī teātris man piedāvā. Un es nesaprotu, kāpēc mani vairāk nodarbina autorības jautājums nekā iestudējuma žanra, veida vai stila definējums. Ja jau mēs atzīstam arī izteikti posdramatisku teātra telpu, kurā teksta autors ir tikai viens no mākslas darba līdzradītājiem un kurā viens, galvenais režisors nemaz nav nepieciešams, un kurā nav izteiktu žanru robežu, tad taču manas pārdomas un jautājumi varētu būt nevietā. Vai tā vietā nevajadzētu vienkārši vērot izrādi, tverot notiekošo vizuālajās, kustību un skaņu bildēs?

Izrādes pirmajā daļā es redzu smukus puišus, kas ir glamūrīgi nogrimēti un safrizēti, ieģērbti krēmīgi baltos uzvalkos (kostīmu māksliniece Madara Botmane). Viņi gan dzied, gan dauzās, uzlūdz padejot arī skatītājas. Kustās viņi katrs savā kustību kvalitātes diapazonā un ritmā, nepretendējot uz perfektu vai sinhronu izpildījumu vai elpu aizraujošām kustību kombinācijām. Brīžiem šķiet, ka viņu galvenais uzdevums ir būt jaukiem. Viņiem pat izdodas sasmīdināt skatītājus, un skatītāji arī ķiķina par to neveiklību, kas rodas tad, kad uz deju grīdas uzaicinātās skatītājas veiklākos vai neveiklākos duetos tiek vadītas dejā. Man ir nedaudz neveikli par to, ka skatītāji ar ielas apaviem kāpj uz deju grīdas. Smiekli īsti nenāk. Pat ja šī interakcija sagādātu prieku padejot ar "kinozvaigzni", "goliātu" vai "čirkaino". Taču prieku sagādā Ģirta Jakovļeva parādīšanās (pat ja tā ir vienkārša pantomīma ar klišejiskiem jociņiem pa vidu) un Edgara Mākena muzikālā partitūra.

Vienlīdz sīvi "spēkojas" mūzika un kustība otrajā daļā. Abas reizes skatoties šo iestudējumu, otrajā daļā gandrīz ne uz brīdi neatslābst uzmanība. Iespējams tas tādēļ, ka šī daļa ir ļoti fiziska un arī mans ķermenis uz šo intensīvo kustību atsaucīgi reaģē, radot tiešas klātbūtnes izjūtu. Pieci dejotāji (tai skaitā aktieri) stumj, velk, griež, ceļ cits citu, mainoties partneriem un grupām. Visvairāk uzmanību saista abas dejotājas: Anna Novikova ar savu kustību dinamiku, bet Agate Bankava daļas finālā atgādina teju infernālu nāru pārējo dejotāju grupas radītajā kustību destrukcijā. Drusku biedējoši, bet arī intriģējoši.

Vispretrunīgākās izjūtas raisīja trešā daļa, kura sadalās divos stāstos: vienu vēsta trīs jaunu sieviešu augumi, kas ieģērbti melnās garās biksēs, smailpapēžu zābaciņos, krūšturos, un ar melniem kubiem "galvas vietā". Viņas kustas disko ritmos, brīžiem labi orientējas telpā, brīžiem skrien ar "pieri" sienā. Iespējams, ka tas iecerēts kā jaudīgs kontrasts šīs izrādes daļas otrajai vēstij, kas ir ļoti poētiska. Ģirts Jakovļevs un Elīna Lutce izdejo, izvij, iztēlo, izdzīvo kādu vārdos nedefinējamu pasauli, varbūt dvēseles kustības, varbūt atmiņu vai sajūtu materializēšanos. Ģirta Jakovļeva tēls vien puspievērtā acu skatienā un gadu nastas noguruma slāpētajā kustību ierobežotībā bez vārdiem izstāsta, šķiet, viena vīrieša piepildīto mūžu. Ārēji viņš mums šķiet jau ļoti vecs, bet viņa gars Elīnas Lutces veidolā – joprojām smalks, vijīgs un viegls. Turklāt rodas pārliecība, ka meitenes tēls iemieso ne tikai viņa jaunību un atmiņas, bet arī mīlestību. Es teiktu – šis duets ir viena no skaistākajām horeogrāfiskajām ainām, kas aizvadītajos gados redzēta spēles mākslās.