Skumjā sievu māja. Liepājas teātra iestudējuma 'Bernardas Albas nams' recenzija  (4)

Vērtējums:

Izrāde sākas ar prologu, kurā ļoti nosacīti un pustumsā, vien ar aktrišu kustību valodu un rekvizītiem (nūjām – gaismas objektiem) tiek izspēlēta ģimenes tēva bēru aina. Vispirms šķiet, ka no nūjām tiek salikta māja, ko tikpat labi var uztvert kā kapu. Šis ievads ir ļoti daudzsološs un intriģējošs. Tikpat, labā nozīmē, stilīgs kā izrādes programmiņa un "tīzeri" sociālajos tīklos. Ar šo izrādes ievadu režisors, pirmkārt, piesaka ļoti striktu iestudējuma formu, un, otrkārt, norāda uz māju kā kapu, kas Bernardas Albas gadījumā varētu arī būt ļoti precīzs tēmas kopsavilkums.

Režisora veidotā scenogrāfija ir ļoti tēlaina un konceptuāli "pielādēta". Nenoliedzami ļoti skaisti risināta aina ir sieviešu runas par jaunajiem, pievilcīgajiem vīriem druvās. Tajā nolasāms ārkārtējais kontrasts starp pieminēto vasaras tveici labības laukā (stāvā izrādes dzeltenā grīda/siena tiek Mārtiņa Feldmaņa koši izgaismota) un pelēkbālajām, nedaudz kleinajām, neglītajām, šķiet, daļu dzīvības sulu jau zaudējušajām Albas nama sievietēm. Gandrīz visi iestudējuma tēli veidoti ar izteiktu atsvešinājumu: lai uzskatamāk parādītu to greizumu, kas radies despostiskās mātes audzināšanas un sabiedrības uzskatu akceptēšanas rezultātā, aktieri it kā nedaudz deformē savu varoņu uzvedību un runas veidu. "Normāla" šeit nav neviena no sievietēm. Jo īpaši tās divas meitas, kas vispār nerunā – personas, kas ieviestas no jauna un kuru lomas atveido Viktors Ellers un Pēteris Lapiņš. Abi puiši sieviešu drēbēs nosacīti aizstāj Lorkas lugā ierakstīto, prātā jukušo vecmāmiņu. Režisors pret skatuves stāsta varonēm ir ļoti nesaudzīgs – vairākkārt Albas meitām jāatklāj nedaiļā apakšveļa, it kā uzsverot, ka sievietes par katru cenu vēlas parādīt savu seksuālo gribēšanu, bet patiesībā nekā iedvesmojoša tur apakšā nav. Starp citu virsdrēbes, lai arī tumšos sēru toņos, kostīmu mākslinieces Evija Pintāne un Baiba Litiņa darinājušas visai glītas un stilīga piegriezuma.

Pirmajā brīdī teju elpu aizraujoša šķiet arī Viestura Meikšāna izdomātā stipri stāvā skatuves grīda, pa kuru lejā var tikt tikai šļūcot vai augšā – strauji uzskrienot. Pēc prologa, izrādes tumšvioletajam priekškaram vēl nepaceļoties, proscēnijā ieslīd vairākas Albas meitas, bet izrādes gaitā, kad skatuves kārba top atklāta pilnībā, aktieri ik pa brīdim gan šļūc lejā, gan skrien augšā. Tikai izrādes fināla daļā šajā slīpajā plaknē izbīdās pakāpieni, vēstot, ka šajā šķērslī var iesprūst arī uz nāvi.

Slīpā siena/grīda gan nav nepārvarama. Drīzāk tā varētu būt prāta un sabiedrības normu konstruēts "žogs", kas norāda uz sievietes vietu. Sievietes dzīves jēga ir adata, diegs un paklusēšana, kamēr vīrietis ar pātagu var dzenāt gan dzīvniekus, gan sievas, gan bērnus. Jaunākā māsa Adela, kuru atveido debitante teātrī Elza Gauja, finālā mēģinās izrauties no šīs "trakomājas", bēgot skatītāju zālē. Taču plīvurs, kas viņu "piesējis" pie sava nama, tai tomēr neļauj aiziet brīvībā. Pēc nāves Adelas vieta ir uz pakāpiena slīpajā sienā. Taču rodas arī jautājums, kāpēc Ineses Kučinskas Bernarda Alba tagad Adelu vairs nespēj aizsniegt, kamēr visas citas meitas izrādes laikā šo ļoti slīpo plakni bez īpaša iespringuma vairākkārt spējušas pārvarēt abos virzienos? Tikai tāpēc, ka Adela mirusi? (Starp citu, skatītāju zāles telpas iesaiste un īpašā platforma-spēles grīda rada alūzijas ar Vladislava Nastavševa iestudēto Lorkas lugu "Asins kāzas" Latvijas Nacionālajā teātrī.)

Pieņemu, ka režisors ļoti apzināti veidojis tik intensīvas skatuviskās zīmes, jo vēlējies maksimāli neitralizēt runātā vārda "varu". Piemēram, ainā, kurā Adela mēģina bēgt no mājām, grūti uztvert, ko runā Elzas Gaujas spēlētā jaunākā māsa un Agnese Jēkabsones izmisusī Martirio. Uzmanību saista neprātīgi garais plīvurs, liekot minēt, cik dziļi aktrise skatītāju zālē ieies, plīvuram aizvien daiļi ritinoties no skatuves dibenplāna balkona. Līdzīgi aktrišu fiziskums ir dominējošs brīdī, kad, sekojot Adelai zālē, Martirio spraucas cauri skatītāju rindai, ar draudīgo vāli – gaismekli šaurībā žonglējot. Tomēr es tajā brīdī vairāk spēju domāt par to, kā jūtas Agnese Jēkabsone ar šādu aktierisko uzdevumu un kā jūtas tie skatītāji, kuriem izrāde tik fiziski pēkšņi "uzbrukusi".

Katra no aktrisēm atsvešinājuma radīšanai piemeklējusi sev savu, atšķirīgu intonāciju, raisot asociācijas ar citos iestudējumos spēlētām lomām. Ja pieņem, ka Albas namā māsas pamatā staigā ar "maskām", tad šāda lomu kolāža varbūt arī attaisnojas. Māsu bezpersoniskums dažviet risināts arī ar tādu horeogrāfisko klišeju kā grupēšanās bariņā, neveikli grūstoties. Pieļauju, ka tādējādi tiek ilustrētas māsu kolektīvās bailes, pazemība un nepārliecinātība par sevi.

Albas namā ir tikai viena daudz maz ar skaidru galvu apveltīta būtne – kalpone Ponsija, kuru ar apburošu ironiju spēlē Anda Albuže. Viņa ir spilgts kontrasts dažādās pakāpēs nervozajām Albas ģimenes sievietēm. Vardarbīgas tieksmes gan nojaušamas arī pie Ponsijas, kura nekautrējas stāstīt par to, kā vajadzības gadījumā ir tikusi galā ar vīrišķiem. Taču Bernardas Albas uzvedībā režisora interpretācijā vardarbība paspilgtināta jo uzskatāmāk: māte savu meitu – Katrīnas Tatarinovas Angustiasu – gan ieper ar pātagu, gan galvu tai iemērc grīdas lupatas spainī. Par nepaklausību, aiz mīlestības? Vai iestudējums būtu režisora šī laika izjūtu atspoguļojums, vai tomēr plašāk – mūsu sabiedrības portretējums? Skarba šī Meikšāna un Lorkas traģēdija Liepājas teātrī – daudz prāta konstrukciju, daudz ārēja fiziskuma, daudz dusmu un tradīciju žņaugu. Taču, bez katarses.