Par kazaku, kas lūdzās pēc brīvības. Kairiša iestudējuma 'Mumu' apskats  (2)

Vērtējums:

Dzimtbūšanas kritika, kas šķietami ir bijusi Turgeņeva darba galvenais konceptuālais ietvars, izrādē kļūst par stāstu par beztiesiskiem cilvēkiem bez savas gribas. Jau intervijās pirms pirmizrādes režisors Viesturs Kairišs runā par "vergu psiholoģiju", kam var pielīdzināt arī tautā krietni populārāku apzīmējumu "kalpa domāšana". Un tieši šis aspekts palīdz izrādei aizskart daudz mūsdienīgākas tēmas un uzrunāt skatītājus, kuri, visticamāk, savas dzīves laikā ar dzimtbūšanu nav saskārušies.

Par to, ka arī Ivans Turgeņevs ir vēlējies savā fabuliskajā stāstā ielikt ko vairāk par dzimtbūšanas kritiku, liecina viņa radītā atkāpe no reālā notikuma, kurš rakstnieku iedvesmojis sarakstīt "Mumu". Atšķirībā no stāsta varoņa Gerasima īstais dzimtcilvēks vārdā Andrejs pēc savas kundzes nežēlīgās pavēles izpildīšanas turpinājis viņai kalpot līdz pat viņas mūža beigām. – Tad kāpēc Gerasims beigās kā izrādē izmantotās dziesmas varonis – kazaks – izvēlējies brīvību, tomēr izpilda savas kundzes kaprīzo pavēli? Un tieši šeit slēpjas gan Turgeņeva stāsta, gan izrādes lielākā mīkla, par ko jāaizdomājas katram.

Par ko tad ir stāsts (informācija tiem, kuri nav pazīstami ar Turgeņeva stāstu vai nav lasījuši izrādes aprakstu)? Gerasims ir kurlmēms, miesās ražens sētnieks, kurš kalpo pie kaprīzas un acīmredzot arī ļaunprātīgas kundzes. Tatjana ir iebiedēta un klusa veļas mazgātāja ar nelaimīgu likteni (kā norāda viņas dzimumzīmītes uz kreisā vaiga). Gerasimam Tatjana iepatīkas, bet tajā brīdī kundze nolemj veļas mazgātāju izprecināt kurpniekam – alkoholiķim Kapitonam, jo laulības taču ir paredzētas tam, lai glābtu vīriešus no viņu vājībām. Tā nu savu nepiepildīto mīlestību Gerasims pievērš no noslīkšanas izglābtam sunītim – Mumu. Taču arī Mumu neliela pārpratuma dēļ kundzei neiepatīkas, un viņa pavēl no tā atbrīvoties. Un Gerasims to arī izdara.

Kāpēc viņš to izdara? Kāpēc Tatjana apprec nožēlojamo Kapitonu? To ir grūti saprast cilvēkam, kas piedzimis brīvībā un šo brīvību arī saglabājis savas dzīves laikā. Vienlaikus gan nesenākā pagātnē, gan mūsdienās joprojām ir cilvēki, kuri izvēlas paklausīt pavēlēm vai akli sekot ideoloģijām, pat ja tās ir absurdas, vardarbīgas vai atklāti kaitnieciskas. Tieši tāpat mūsdienu Latvijā ir gana daudz cilvēku, kas atceras padomju laikus ar prieku un nožēlo, ka tie ir beigušies. Un lielu tiesu tas ir tieši šīs apgrūtinošās brīvības dēļ – neviens nepasaka priekšā, ko domāt, kam ticēt, kur strādāt, ko vilkt mugurā, kā dzīvot. Ne velti ir neskaitāmi piemēri, kad no ieslodzījuma vai pakļautības atbrīvoti cilvēki, ieguvuši tik ļoti kāroto brīvību, nesaprot, kā tajā funkcionēt, un izvēlas atgriezties savā beztiesiskajā stāvoklī.

Šo pamācošo un maldinoši vienkāršo stāstu režisors Viesturs Kairišs ir izvēlējies iestudēt tradicionālā japāņu leļļu teātra bunraku stilistikā, un izvēlētā forma ir visnotaļ veiksmīga. Gerasima lelles izmēra atšķirība salīdzinājumā ar pārējiem izrādes aktieriem vizuāli uzsver stāstā aprakstīto raženo sētnieku, un tieši tāds pats iespaids ir par miniatūro Tatjanas lelli kā suņuku Mumu. Tā kā lellēm blakus un kopā ar tām darbojas arī aktieri – Maksims Busels kā Gerasims (vai – precīzāk –Gerasima dvēsele) un Jekaterina Frolova kā Tatjana un Mumu, proporciju atšķirības liek domāt arī par paša stāsta līmeņiem – simbolisko, konceptuālo un reālistisko. Lai arī reālisma šai izrādē ir maz – atskaitot skumjas. Tās gan ir pavisam reālas.

Izrādes galvenā stāstnieka (vai teicēja) lomā ir Jakovs Rafalsons, kurš jau izrādes sākumā nosaka tās toni un vada skatītājus cauri stāstam. Vienlaikus aktieris arī iemieso kundzes tēlu, taču izrādes pirmajā daļā uz skatuves grīdas neparādās, uzsverot kundzes attālināto, bet tāpat klātesošo varu. Taču brīdī, kad kundzes iesaistīšanās savu dzimtcilvēku likteņos kļūst arvien spēcīgāka, aktieris parādās arī uz skatuves, ar ironisku manieriskumu izspēlējot savas varones kaprīzes un tēlotos ģīboņus.

Stāstnieka ieviešana izrādē, kā jau minēju, nosaka tās toni – par sevi trešajā personā runā arī pārējie izrādes tēli (protams, atskaitot kurlmēmo Gerasimu), veikli virpinot stāstu uz priekšu. Pārējie stāstītāji ir kundzes saimes locekļi – nosirmojuši un krunkaini tēli, kurus acīmredzot bezierunu pakalpība jau ir izsūkusi līdz pēdējam. Lai arī katrs aktieris veikli ir piešķīris savam tēlam konkrētas un asprātīgas izpausmes, ir skaidrs, ka šī ir pakļautā masa, kuras dzīves jēga ir tikai kalpošana. Tas, ka tēli par sevi runā trešajā personā, piešķir vēl vienu atsvešinājuma līmeni izrādei, kā arī, kontrastējot ar emocionālāku Maksima Busela un Jekaterinas Frolovas spēles stilu, rada baisu universu, kurā "labajiem varoņiem" ir jādzīvo.

Spēles telpa ir minimālistiska, galvenais akcents ir leļļu un aktieru darbošanās, kā arī Janas Jacukas horeogrāfija. Vienkāršs, bet trāpīgs ir skatuves ripas izmantojums – tas palīdz izvairīties no ilgstošām pārejām starp ainām, kā arī iezīmē laika ciklisko kustību un nespēju izrauties no konkrētās vides un tās skarbajiem noteikumiem. Svarīgs aspekts "Mumu" ir arī muzikālais pavadījums, ko izpilda neliels ansamblis, paspilgtinot izrādes emocionālākos mirkļus. Īpaši skaudrs ir uz zāģa izpildītais skaņdarbs – brīžiem pat šķiet, ka zāģa izdvestās žēlīgās skaņas izskan kā Gerasima skumjā murmināšana: "Mumu, Mumu..."

Lai arī ir redzams, ka visi aktieri darbojas ar atdevi un apbrīnojamu virtuozitāti, jāuzteic Maksima Busela emocionālais tēlojums Gerasima cilvēciskajā veidolā – lācīgā gaita kopā ar skumjo skatienu un īstām asarām atstāj skaudru iespaidu. Izrādi, kuru apmeklēju, skatījās arī krietns bariņš skolnieku, kas bieži vien nozīmē ķiķināšanu, knosīšanos un dažāda skaļuma sačukstēšanos. Taču brīdī, kad izrāde nonāca līdz tās skumjākajam un reizē arī klusākajam punktam, visa skatītāju zāle sastinga pilnīgā kapa klusumā. Un bija skaidrs, ka visiem sirds sažņaudzas par nabaga Gerasimu un upurēto Mumu.

Par izrādi varētu rakstīt vēl un vēl, analizēt un ķidāt, tomēr galvenais, kas ir panākts, – emocionālais piedzīvojums un kamols kaklā. Protams, jāņem vērā, ka par sunīša nāvi neskumt varētu tikai, manuprāt, necilvēks. Taču skatuve ir mistiska telpa – pat visskumjākie stāsti uz tās var atstāt skatītāju vienaldzīgu un pat jautrākās komēdijas var likt tiem raudāt. Viestura Kairiša "Mumu" aizkustina bez agresīvas jūtināšanās, nezaudējot arī ironiju un spēles prieku, kas padara teātra mediju dzīvu un joprojām dzīvotspējīgu. Jācer, ka skatītāji pēc izrādes noskatīšanās vēl vairāk novērtēs savu brīvību, kā arī pieņems atbildību, ko šī brīvība paģēr. Jo katra cilvēka individuālā brīvība lielākoties ir viņa paša izvēle un ļoti ātri var arī izzust, nostādot arī mūs Gerasima, Tatjanas vai pat Mumu pozīcijā.