'Ilkni pret ilkni cauri mūžībai'. Dailes teātra izrādes 'Lauva ziemā' recenzija  (6)

Vērtējums:'

Amerikāņu dramaturga Džeimsa Goldmena luga ir lielisks izejmateriāls aktieriem, jo gandrīz visi varoņi risina spilgtas paralēlās dzīves – ārējo ar skaļi deklarētiem nolūkiem, un slēpto – ar ilgi krātu rūgtumu, mazvērtības sajūtu, vainas apziņu, apspiestām kaislībām un tā tālāk – katra skapī grab savi skeleti.

Visi aktieri meistarīgi tiek galā ar sev piešķirtajiem raksturiem – tie ir dzīvi, daudzslāņaini un precīzi veidoti. Centrā ir Anglijas karaļpāris: Jura Žagara Henrijs II joprojām ir pievilcīgs, harizmātisks un spēcīgs valdnieks, kura vecuma nespēka tuvošanos ļauj nojaust tikai laiku pa laikam sāpošie vecie ievainojumi vai smagākas kustības, un viņa sieva, Rēzijas Kalniņas Eleonora, kura, būdama Henrijam gudrībā un ambīcijās līdzvērtīga partnere, nav spējusi samierināties ar laulātā neuzticību un vedusi pret viņu karus, par ko izpelnījusies beztermiņa ieslodzījumu un brīvlaišanu tikai uz svētkiem.

Abu attiecības un Jura Žagara klātbūtne šajā "duelī" atsauc atmiņā Regnāra Vaivara pirms pāris gadiem uz tās pašas skatuves iestudētās "Laulības dzīves ainas", kuru centrā arī ir nepanesama, taču tai pašā laikā nepārvarama savienība starp diviem laulātajiem, kas liek viņiem kā mainīgi lādētām daļiņām vairāku gadu garumā pievilkties un atgrūsties. Izrādē "Lauva ziemā" Rēzijas Kalniņas un Jura Žagara varoņi labāk sāks karu viens pret otru vai, spītīgi noliegdami savas ciešanas, paceltām galvām gadiem sēdēs cietumā nekā atzīsies mīlestībā un līdz ar to – savā vājumā. Viņi nemitīgi apšauda viens otru dzēlībām un pāridarījumiem, taču katra lode tiek uzņemta ne tikai ar sāpēm, bet arī mēmu atzinību pretinieka precīzajam trāpījumam. "Ilkni pret ilkni cauri mūžībai," Henrijs saka Eleonorai. Viņi ir lepni būt viens otra sāncenši spēlē ar sev vien zināmiem noteikumiem, un abu dzīvesspēks barojas tieši no savstarpējās cīņas azarta, jo abi dievina varu, spēku un dzīvelīgu sparingu, kura radītās sāpes apliecina – viņi joprojām ir dzīvi.

Ansambliski vienots un tai pašā laikā individuāli izstrādāts karaļpāra bērnu, jauno un ambiciozo prinču trio izdevies Laurim Dzelzītim, Artūram Skrastiņam un Tomam Treinim, kuru rīcību virza alkas pēc allaž trūkušās vecāku atzinības un mīlestības, un vienlaikus tieksme pēc, katraprāt, viņam pienākošā karaļa troņa. Dzelzīša Ričards (vēsturē zināms kā Lauvassirds), vecāku savstarpējo ķīviņu nogurdināts un sāpināts, vairs neuzticas nevienam, un savu atklāto, godīgo sirdi sargā aiz vēsas atturības un ironijas maskas, Skrastiņa Džefrijs savus vecāku mīlestības trūkuma radītos ievainojumus slēpj zem salta aprēķinātāja tēla, savukārt otrā plāna aizraujošākais aktierdarbs ir Toma Treiņa aizkustinoši tizlais Džonijs – izstīdzējušā, neveiklā pusaudža loma ne tikai lieliski piestāv aktiera faktūrai un ievieš izrādē virkni komisku situāciju, bet Treinis pratis tai piešķirt arī sirsnīgu, bērnišķīgu naivumu un godīgumu, ļaujot saprast, kāpēc Henrijs tik bezcerīgi pieķēries savam jaunākajam dēlam. Dainis Grūbe moderni izsmalcinātā, sevi pierādīt alkstošā Francijas karaļa Filipa lomā jūtas un izskatās pārliecinoši, savukārt Anetes Krasovskas maigā un mīlošā Elisa, Francijas karaļa atvase, kas savulaik bērna vecumā atdota par līgavu Henrija dēlam Ričardam kā garants politiskai savienībai starp abām valstīm, taču pieaugot kļuvusi par Henrija mīļāko, izrādē ienes papildu nozīmes, ne tikai ilustrējot tipisku tā laika augstdzimušo sieviešu likteni, bet arī iemiesojot dzīves krustceles – viens ceļš ir palikt par paklausīgu mīļāko, otrs – līdzīgi kā to izdarījusi Eleonora, sacelties pret vīriešu varu un veidot savu likteni pašai. Abas izvēles nozīmē upuri, un to, kāds tas bijis Eleonorai, savā lomā rāda Rēzija Kalniņa.

Aleksandrs Morfovs ir no tiem, kas prot iedzīvināt Lielās zāles skatuvi un veidot darbību vairākos plānos, un arī šoreiz tā vārdā ieviesta virkne galminieku, kas gan padara izrādes tempu raitāku, gan ļauj atsvaidzināt darbību ar dažiem komiskiem elementiem un asprātīgām niansēm, kā arī apdzīvo un piepilda Mārtiņa Vilkārša vērienīgo scenogrāfiju, radot skudrupūžņa rosībai līdzīgo Ziemassvētku vakara noskaņu. Režisors atteicies no vēsturiskā laikmeta konkrētības, un pēc sižeta 12. gadsimta varoņi fotografējas un vienubrīd runā mikrofonā, kā arī ir tērpušies pēc 19. gadsimta modes un zviln krāšņi iekārtotos salonos, nevis kažokādām klātās gultās viduslaiku mūra pilī. Pieļauju, ka šāda laikmetu eklektika īstenota ne tikai estētisku apsvērumu dēļ (lai aiztaupītu aktieriem viduslaikiem raksturīgos, taču diezgan aseksuālos tērpus, kas redzami pēc lugas 1968. gadā uzņemtajā filmā ar Ketrinu Hepbērnu un Pīteru O'Tūlu galvenajās lomās), bet arī norādītu – šis ir pārlaicīgs stāsts par varu un mīlestību, kas, nedaudz pamainot vēsturiskās dekorācijas un titulus, tikpat labi varētu norisināties (un norisinās) arī mūsdienās (sižeta arhetipiskumu un dzīvotspēju pierāda arī transformācijas, ko tas piedzīvojis amerikāņu 2015. gada TV seriālā "Empire", kurā Anglijas tronis pārtapis multimiljonu vērtā hiphopa ierakstu kompānijā "Empire Entertainment", kuras paspārnē risinātas attiecības starp tās dibinātāju un viņa trīs mantiniekiem).

Starp Dailes teātra Lielās zāles izrādēm, kas biežāk sagādā vilšanos, nevis prieku, kvalitatīvs iestudējums ar aizraujošu, neatslābstošu skatuvisko darbību un spilgtiem aktierdarbiem, tāds, kas spēj pulcēt daudzveidīgu skatītāju loku – gan tos, kas meklē sestdienas vakara izklaidi, gan tos, kas seko teātrim pastiprināti, ir vērtība. Un "Lauva ziemā" tāda noteikti ir.