Jaunā Rīgas teātra “Vēstures izpētes komisija” pārliecinoši iekļaujas kopējā lustrācijas procesā, jo ir mākslinieku pētījums-komentārs par “drošu valsts drošības nodrošināšanu” Padomju Latvijā. Recenzijas virsrakstā izmantotais vārdu virknējums ir citēts no VDK priekšsēdētāja pavēles (izdotas 1983. gada 4. jūlijā), kas nosaka kārtību, kā jānotiek darbam arī Latvijas PSR aģentūras aparātā. Dokumenta teksta latviskajā tulkojumā var “piesieties” neveiklajai izteiksmei, taču, no otras puses, – tas precīzi simbolizē arī totalitārās sistēmas daudzpakāpju kontroli un neuzticēšanās zirnekļa tīklu.
Vērtējums:
Režisora Alvja Hermaņa vadībā veidotais iestudējums būvēts, balstoties uz aktieru veiktajām intervijām ar laikmeta lieciniekiem un dažādu materiālu izpēti. Atrastais un saprastais interpretēts spoži komisku un reizē sāpīgi traģisku etīžu kolāžā, kura ierāmēta ar lekciju par Latvijas "nezināmo vēsturi" Kaspara Znotiņa atveidotā Vēsturnieka sniegumā (burvīgi modulētā intonācijā). Lekcijas jeb prezentācijas slaidos redzam asprātīgas liecību fotomontāžas – atbilstošas "vēsturnieka" naratīvam par Rietumrīgas izveidošanos pēc Otrā pasaules kara. Gan šo vēstures fikciju, gan etīdēs izspēlētos notikumus uz liela ekrāna papildina materiāli no dažādu vēstures posmu foto un video arhīviem.
Izrāde sākas spēji – atveroties priekškaram, aktieri enerģiski iet rotaļās. Es sabīstos, jo rotaļas vārdus pēkšņi uztveru ar dziļu zemtekstu. "Ja kādu atrod, liec to savā vietā": vai te jau nesākas stāsts par aģentu meklēšanu un grēkāžu atrašanu? Arī "Ādamam bij' septiņ' dēli" ar refrēnu "visi dara tā" gaidāmās izrādes kontekstā pēkšņi iegūst pilnīgi citu jēgu, vēl trakāk – kādā tūrē ir jāsabučojas diviem "puišiem", un es zinu, ka tolaik tas bija vēl briesmīgāks "grēks" nekā mūsdienās (starp mums joprojām ir daudz homofobu, kas arī ir tiešs totalitārās sistēmas mantojums). Līdz ar šo ievadu izrādes spriedze, ekskursija vēsturē un teātra piedzīvojums ir sācies bez "liriskām" atkāpēm.
Rotaļas izrādās vien atpūtas pauze iestudējuma veidotāju "izpētes komisijas" darba dunā. Ap galdu sēž aktieri un caurskata dažādus dokumentus, taču aktieru vidū uzreiz redzu šaržam līdzīgu sveicienu īstajai komisijai: Gunas Zariņas tēls atgādina vadošo viespētnieci Kristīni Jarinovsku, bet Andra Keiša un Jevgēņija Isajeva tēli – komisijas priekšsēdētāju Kārli Kangeru. Nenoliedzot lielo darbu, ko VDK zinātniskās izpētes komisijas dalībnieki ieguldījuši dokumentu izpētē, nevar arī ignorēt to, ka no milzīgā apjoma sabiedrībai saprotamā valodā iztulkots visai maz. Tas gan daļēji saistīts ar kopējo valsts politiku, precīzāk, politikas trūkumu. Tostarp ar čekas maisu atvēršanas novilcināšanu, VDK fenomena skaidrojuma/komentāru nepietiekamību, kā arī ar nožēlojami trūcīgo finansiālo nodrošinājumu. Nepabeigtā darba rezultāts redzams arī izrādes ainā, kurā aktieru kompānija jeb komisija "piepūš vaigus" un melnos atkritumu maisus, kas sakrauti kaudzē spēles laukuma stūrī, samet ejā starp skatuvi un skatītāju zāli. Maisiem tagad varam tikt klāt, bet ko ar tur atrodamajiem faktiem darīt? Un tā ir viena no robežām, sienām, žogiem, kas šķir zinātājus, cietušos, upurus un darboņus no visiem tiem, kam palaimējies nepiedzīvot padomju perioda šerminoši absurdo pieredzi. Tāda noteikti ir mana paaudze un jaunāki cilvēki – tie, kas dzimuši jau 80. gados un vēlāk.
Režisors jau pirms pirmizrādes neslēpa, ka arī šoreiz viņi strādājuši ar ierasto etīžu metodi. Un arī šoreiz te ir vesela rinda mīlestības un latviešu stāstu, ir "Garās dzīves" smeldze, kā arī krietna deva satīras, atsaucot atmiņā "Kārklus". Taču šoreiz izrāde uz mani atstāj daudz personīgāku iespaidu, jo apzinos, ka arī es varēju trāpīties kāda varoņa ādā. Ja būtu piedzimusi agrāk vai, vēl trakāk, – ja būtu piedzimusi kā vīrietis... Lai atcerētos savu neapzināto kolaboracionismu, man pietiek minēt vien to, kādu lepnumu izjutu dienā, kad mani kopā ar klasesbiedriem uzņēma pionieros. Taču man laimējās, jo mana pilngadība sakrita ar Atmodu, un komjaunatnē jau varēju nestāties ar pārliecību. Sev un citiem es paziņoju, ka arī bez piederības partijai varu būt labs cilvēks. Šo konkrētās paaudzes pieredzes kontekstu ieskicē arī aktieri izrādes programmiņā, kurā tie dalās ar saviem personīgajiem stāstiem un atmiņām, kas paskaidro viņu attieksmi pret pētāmo tēmu: ne nosodīt, bet caur traģikomiskas groteskas prizmu mēģināt restaurēt sistēmu un cilvēkus tajā.
Vienā no pirmajām izrādes ainām čekas kabinetā ir Gunas Zariņas filoloģe Laimdota. To skatoties, jau jutu, ka arī es viņas vietā būtu gribējusi aizbraukt uz VFR, vēlāk, iespējams, jau pieņemtu arī citus labumus no kuratora. Vienīgais, ko es nevaru īsti aptvert (iedomāties?), kas būtu bijis tas, ko man vajadzētu ziedot. Ar katru jaunu sižetu, raidījumu, materiālu saprotu: jo dziļāk mežā, jo vairāk koku. Bet – jo vairāk koku, jo labāk, jo tikai tā varam nojaust (bet diez vai aptvert, izskaidrot vai saprast) to baisi visaptverošo sistēmu, kurā mūsu vecāki un vecvecāki dzīvoja. Ja vispār gribam par to domāt.
Paradoksālā kārtā izrādi skatīties ir viegli, pat neraugoties uz tās neikdienišķo ilgumu. Turklāt fakts – jo izspēlētās dzīves ainiņas ir komiskākas, jo sāpīgāk iesmeldzas pakrūtē – izrādes pieredzi padara tikai vērtīgāku. Vai smeldz tāpēc, ka redzi – tā ir šo cilvēku vienīgā dzīve, kuru viņi dzīvo tā, kā prot, kā jūt, kā sistēma liek/atļauj. Savukārt "vienīgā dzīve" ir acīmredzamā kontrastā tam, kādā tempā aktieri maina lomas un Kristīnes Jurjānes piemeklētos laikmetam precīzi atbilstošos tērpus. Tikmēr fonā ik pa brīdim ieskanas vārdi "ej un dedz, sadedz, savu balsi meklējot" no "Mēmās dziesmas" (J. Peters/R. Pauls) vai "varēja būt, bet nebij'. Pārslas krīt lēni un smagi" no dziesmas "Kā caur pelniem" (Ā. Elksne/R. Pauls). JRT izrādē lieliski atklājas padomju laikos tik būtiskais teātra ierocis – zemteksts. Nevainīgi vārdi, ielikti īstajā kontekstā, var trāpīt kā zibens spēriens, no kura grūti attapties.
Kad melnie maisi tiek pārkrāmēti ejā pie pirmās rindas skatītāju kājām, atklājas īsta, dzeltena kvasa cisterna. Vairākkārt aktieri dzer no lieliem kvasa/alus kausiem, pie mucas risinās vairākas etīdes, tā noder kā dabisks aizslietnis, aiz kura aktrisēm pārģērbties arvien rafinētākos kostīmos, un finālā tajā arī tiek atklāts līķis. Tas izrādās slepkava Jānis Kalniņš, bet pārnestā nozīmē – drausmīgā pagātne, kas joprojām ietekmē mūsu sirdsmieru, neraugoties uz to, ka pat par sīkiem privātiem kreņķiem šodien varam pasūdzēties, pie kā vien tīk: ņem psihologu, psihoterapeitu, izaugsmes treneri vai biktstēvu. Toreiz par šaubīgām lietām dažkārt nebija droši runāt pat ar saviem tuvākajiem ģimenes cilvēkiem.
Izrādi caurvij jau pieminētā Vēsturnieka lekcija, kas visu laiku arī liek atgriezties pie jautājuma – kas tas par mūri uz Brīvības ielas? Ideja par Rietumrīgu un visiem no tā izrietošajiem pekstiņiem ir ārkārtīgi ietilpīga. Vai tas ir šķērslis, kas joprojām vago mūsu domāšanu, mūsu šodienas Latviju? Kas tad ir Rīgas mērs un valdošā partija pašvaldībā, kuru par PAŠvaldību nemaz negribas saukt? Vai nav runa par robežu arī starp melu un realitātes pasauli? Siena, kas vienmēr būs starp tiem, kas zina, bet nerunā, un tiem, kas mēģina saprast, KĀ tas viss bija iespējams. Caurviju motīvs ar sašķelto Rīgu ir skarba alegorija, lai arī brīžiem neprātīgi jautra – īpaši publiku sasmīdināja epizode par Dailes un Nacionālā teātra "sadraudzību".
Izrādes mugurkaulu veido JRT talantīgo aktieru lomu spēles, kur citu starpā savā vietā un laikā ir arī Jevgēņijs Isajevs. Viņa radītie dīvaiņi smalkajā groteskā un precīzajās reakcijās uz partneriem neatpaliek no rūdītajiem raksturu meistariem Gunas Zariņas, Kaspara Znotiņa, Viļa Daudziņa un Andra Keiša. Šajā kompānijā tāpat ar savu šarmu, lielisko pašironiju un jauneklīgumu organiski dzīvo Inga Tropa. Neraugoties uz to, ka aktieri atveido daudz un dažādas personas, kopējā izrādes intonācija ir izturēta, ansamblis ir vienots, un nav iespējams pateikt, kura no izspēlētajām ainiņām ir vissmieklīgākā, absurdākā vai traģikomiskākā. Katrs aktieris izrādes piecu stundu laikā nospēlē plašu raksturu spektru. Pat balstoties tikai uz šajā izrādē radītajām lomām, par katru aktieri būtu iespējams uzrakstīt atsevišķu radošo portretu. Tieši tāpat, kaut tikai dažos vārdos pieminot izspēlētās tēmas vai situācijas, būtu iespējams uzrakstīt eseju par 80. gadu Latviju. Jā, tas prasa spraigu līdzdomāšanu, jo lielu daļu izrādes mēs skatāmies diezgan greizā spogulī un lielā sakāpinājumā. Piemēram, Znotiņa un Daudziņa atveidotie čekas kuratori ir paši simpātiskākie, normālākie cilvēki visādi citādi lielajā dīvaiņu plejādē. Un ir skaidrs, ka patiesība ir kaut kur pa vidu, grūti notverama. Bet vienlaikus tu arī apzinies, ka aiz šiem ļautiņiem un jaukajiem kuratoriem ir vēl simtiem tipu un tūkstošiem citu neiedomājamu likteņu, aiz komiskajām ainiņām ir baisie Stūra mājas pagrabi un pratināšanas kambari.
Šajā reizē, nemaz nepārspīlējot, viena no sāpīgākajām vēstures tēmām ir atklāta caur komisku grotesku, kam turpat līdzās nepazūd arī traģiskais. Tik pamatīgi pētīta tēma un ar tādu aizrautību slīpēta šīs izrādes forma un saturs, ka šķiet – vai man ir tiesības maz uz komentāru viena raksta apjomā? Bet varbūt tomēr ir, kaut vai tāpēc, lai arī es ar savu balsi pēc redzētā varu būt līdzdalīga lustrācijas procesā. Pilnā mērā piekrītu iestudējuma režisora tēvam, žurnālistam un publicistam Voldemāram Hermanim, kurš pirms gada rakstīja: "Mēs neizvēlamies laiku, kurā dzīvojam, bet varam izvēlēties veidu, kā nokārtot savus rēķinus ar pagātni. Pretējā gadījumā turpināsim dreifēt tajā pašā frustrāciju straumē." JRT iestudējums, tāpat kā filma "Lustrum", "Delfi" sērija "Maisi vaļā" un dažādie raidījumi TV un radio, frustrāciju daļēji noņem gan mums, gan jums.
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
