Ofēlija un saulessargu revolūcija. Valmieras teātra izrādes 'Hamlets' recenzija  (11)

Vērtējums:

Jau pirms izrādes sākuma redzama ārkārtīgi slīpā spēles laukuma grīda, uz kuras ēnu met milzīgi saulessargi. Fonā videoekrānā skalojas jūras krasts, bet kulišu vietā ir laukumi, kas atgādina reiz dedzinātu kūlas klajumu. Ik zīme vizuālajā izrādes noformējumā – scenogrāfijas un kostīmu detaļās, rekvizītos un gaismojuma niansēs – aktīvi rosina fantāziju. Scenogrāfs Mārtiņš Vilkārsis un kostīmu māksliniece Anna Heinrihsone radījuši tādu laiku un vietu, kas nav piesieti konkrētam vēsturiskam periodam: uz skatuves satiekas dažādi laikmeti un dažādas mākslas jomas, kas stāstam par Dānijas princi iedod plašāku kontekstu un vispārinājumu.

Jaunajam iestudējumam Šekspīra lugu no jauna tulkojuši Indra Roga un Hamleta lomas atveidotājs Mārtiņš Meiers. Var just, ka māksliniekiem bijis svarīgs gan Šekspīra teksts, gan pats tulkošanas process, minot un meklējot sakarības, atbildes, norādes. Rezultātā izrādes teksts veidojies ļoti biezs – līdzās iespaidīgajai "bildei" (kas dinamiski mainās un ik pa laikam sagādā pārsteigumus) ir nebeidzamas valodas un ideju spēles. Teksts skan mūsdienīgi, tajā ietverot arī šodienas leksiku un nozīmes. Skatīties ir interesanti, bet ne viegli. Pirmkārt, teksts ir pietiekami sarežģīts un pat piņķerīgs, un aktieriem acīmredzot vēl nepieciešams iespēlēties, lai tas plūstu organiski un atraisīti. Arī dikcija brīžiem ir neskaidra. Un šis nav gadījums, kad izrādes vēstījums būtu uztverams tikai vizuāli vai kinētiski, kur runātajam vārdam būtu vien sekundāra loma. Taču ar to, ka teksts ir "noķerts", skatītāja intelektuālais darbs nebeidzas – jo varoņu runātais un uz skatuves redzamais nemitīgi liek uzdot jaunus un jaunus jautājumus.

Galvenais jautājums, protams, ir saistīts ar Hamletu. Kas viņš ir par cilvēku; vai ir personība; varbūt viņš ir parādība no nākotnes; vai tiešām ir erudīts un labi izglītots? Meiera atveidojumā Hamlets ir sevī noslēdzies jauns intelektuālis, kurš nokļuvis lauvu bedrē – vai arī pagātnē. Jau vienā no pirmajām ainām redzams izteikts kontrasts starp iekšēji satraukto, nedaudz nomākto jaunekli un dzīrojošo kompāniju, kuras centrā ir uzsvērti bravūrīgs Kārļa Freimaņa Klaudijs. Vai Hamlets pārdzīvo tikai un vienīgi savas mātes ātrās kāzas ar nesen mirušā tēva brāli? Var nojaust, ka ir vēl kas. Bet visu kājām gaisā sagriež tikšanās ar Janusa Johansona komisko Garu. Drīzāk tas šķiet āksts, nevis metafiziska parādība ar kādu nopietnu uzdevumu zemes virsū. Gars izlien no pazemes, tērpts bruņukreklā un ķiverē, pa kuras atveri izspraucas kupla, sirma bārda. Turklāt Gars parādās pēkšņa pirotehniska trika pavadībā.

Iespējams, tēva gars tiek vienādots ar aklu kurmi jeb aklu atriebības kāri, kas tiek nodota tālāk Hamletam. Ārā no pazemes tēva gara galva, smīdinot publiku, parādās vairākkārt, kādā brīdī tur ielien arī Hamlets, tur "pazūd" nogalinātais Polonijs. Jautājums tikai – kurš šo komēdiju organizē? Atsevišķi savu teātri "organizē" arī Mīms Jānis Kreklis – ļoti izteiksmīgs iestudējuma tēls, kas visur ir klātesošs, visu dzird, varbūt pat spēj iepriekš arī daudz ko paredzēt. Varbūt tieši viņš ir īstais tēva gars vai varbūt tēva dvēsele, kas nerod mieru? Kamēr cilvēka ierobežotais prāts spēja saredzēt vien komisku veci, kādu to tēlo Johansons?

Komisks ir arī Tālivalža Lasmaņa Polonijs "ķertā profesora" veidolā. Viņš ir īsts ložņa un uzticams Klaudijam līdz riebumam. Turklāt Lasmanim glumo vecīti Poloniju izdevies savā smieklīgumā parādīt žēlojami simpātisku. Aprobežotība un taisnprātība iemiesojusies arī Polonija dēlā Laertā, ko atveido Kārlis Arnolds Avots. Šis Laerts ir neveikli stīvs savā lielajā mačo augumā, ar emocijām īsti neapgrūtināts, dara un daudz nedomā. Savukārt mīlīgumu izstaro Elīnas Hanzenas Ofēlija. Arī viņa daudz nefilozofē, vienkārši ļaujas Hamleta uzmanībai, kamēr tēvu spēj mierīgi ignorēt (kad tēvs viņu strostē, aktrisei ausīs ir austiņas un viņa acīmredzot klausās mūziku). Situācija mainās tikai tad, kad Ofēlija peļu slazda ainā patiesi notiekošajā saredz sakarības. Pirms tam, divatā tiekoties ar Hamletu, viņa nemana Hamleta dubultspēli. Ar ķermeni un acīm Mārtiņa Meiera Hamlets raida Ofēlijai savu mīlestību, kamēr ārēji runā un žestikulē kā sajucis prātā. Hamlets mīl arī savu māti – to nepārprotami apliecina abu satikšanās "divatā". Finālā, kad Ievas Puķes Ģertrūde aptver notiekošo galmā, viņa saindēto vīnu iedzer ļoti apzināti. Varam pieņemt, ka Ģertrūde izjūt ārkārtīgu vainas apziņu un saprot, ka savus grēkus zemes dzīvē vairs nespēs izpirkt.

Meiera Hamletu acīmredzot uztrauc arī jautājums par to, kas ir cilvēka gars un vēl vairāk – kas ir ķermenis. Hamlets izrādē lasa nevis mazu filozofa grāmatiņu, bet gan šķirsta milzīgu anatomijas atlantu. Vai Hamlets pie šīs šķietami taustāmu lietu izziņas grāmatas turas tāpēc, lai noturētos līdzsvarā iepretī neticamajai parādībai – tēva garam?

Neviennozīmīgs šajā iestudējumā ir Horācijs, kuru Rihards Jakovels spēlē atturīgi, emocionāli neatklājoties un Hamletam nekādu īpašu pieķeršanos neizrādot. Jā, viņš ir svarīgs "rezonieris", atklāti viņa vārdi ne uz ko noziedzīgu nenorāda, taču aizdomīgu dara fakts, ka visu laiku aktierim rokas ir kabatās un lielu daļu skatuves laika viņš savu seju līdz pat acīm ir paslēpis biezā kamzoļa apkaklē. Viņš varētu būt arī dubultaģents Norvēģijā.

Dubulta identitāte šajā iestudējumā ir arī tiem varoņiem, kurus attēlo Krišjānis Salmiņš un Sandis Runge. Programmiņā pretī aktieru vārdiem rakstīts – "Dvīņi", kas ir izrādes veidotāju jaunieviesums. Vien ar dažu kostīma detaļu nomaiņu abi aktieri izspēlē vairākus otrā plāna tēlus, turklāt Sandis Runga finālā ir arī Fortinbrass. Pārlaicīgajā, šovam līdzīgajā uzvedumā šīs spēlītes ļoti labi arī iederas. Tieši tāpat kā pārsteigums, kas saistīts ar aktieriem no lielpilsētas. Šī ideja spilgti iezīmē režisores formulēto apakšžanru – "piedzīvojums ar atriebību": izrāde ir piedzīvojums ne tikai skatītājiem, bet noteikti arī viesaktieriem.

Ja izrādes jautrākais brīdis saistīts ar galvaspilsētas aktieru ierašanos, tad viena no emocionālākajām kulminācijām ir Ofēlijas nāve. Šajā brīdī būtiski izmainās spēles laukums, it kā ietiecoties okeāna un debesu bezgalībā. Ofēlija stāv uz augsta podesta un dzied, tikmēr pasaule "brūk" un vairs neviens nevar paslēpties – pat zem saulessargiem ne. Jo tie novākti, tieši tāpat kā šī stāsta nevaroņi, Hamlets tai skaitā.