Patiess prieks un piedzīvojums. Atskats uz Valmieras vasaras teātra festivālu

Vilšus vai nevilšus – šis ir kļuvis par pasākumu ģimenēm un īpaši bērniem. Šoreiz, līdzīgi kā pirms diviem gadiem, viss festivāls ar devīzi "Dzīvā pilsēta" bija paredzēts bērniem un pusaudžiem. Par ļoti nopietno attieksmi pret gados jauno auditoriju liecina ne tikai bagātā festivāla programma ar deviņām izrādēm, no kurām septiņas ir jauniestudējumi, bet arī īpaši bērniem radītā festivāla pilsētiņa, "Riga IFF" sagatavotie ikvakara brīvdabas kinoseansi un dažādās Latvijas Laikmetīgās mākslas centra (LLMC) meistardarbnīcas. Šo trīs dienu laikā (no 2. līdz 4. augustam) kādu sev interesējošu nodarbi, tēmu vai žanru varēja atrast ikviens apmeklētājs. Teatrālo formu piedāvājumā bija gan kustību teātris, gan objektu teātris, gan izrādes, kas grūti ieliekas vienā konkrētā žanriskā kastītē. Īstenība jeb "pa īstam" sajūta ir tā īpašā festivāla atmosfēra, ko es nosauktu par trešo atpazīšanas zīmi, kas parādās teju ikvienā festivāla norisē.

Ir tik lieliski, ka festivāls nevis "apgūst jaunas spēles telpas", "dodas ārpus melnās skatuves kārbas", bet vienkārši notiek pilsētvidē. Grūti racionāli un loģiski pierādīt šīs lingvistiskās atšķirības, jo izrādes patiesi notiek dažādās, teātrim netipiskās vietās, bet tās tik dabiski notiek tieši tur, kur tās notiek, ka šķiet – organizatori vienkārši ir ļāvuši katram iestudējumam piedzimt konkrētajā vietā. Paši festivāla veidotāji saka, ka šādi ļauj apmeklētājiem "iepazīt pilsētu un tās noslēpumus" un paskatīties uz ierastām lietām no cita skatpunkta. Iespējams, valmieriešiem tas patiesi paver citu perspektīvu, bet man, vērojot no malas, liekas gluži loģiski, ka izrāde par slepenu organizāciju "B_Ž_S" notiek kādā attālā angārā, puiku vasaras piedzīvojumu dienai atvēlēta vesela māja vai bērnu jaunatklātā garāžu pasaule atklājas īstā garāžā. Tādēļ vislielākie komplimenti organizatoriem un izrādes veidotājiem par spēju stāstīt stāstu vidē, dodot balsi pašai norises vietai. Stāsta un vietas mijiedarbība visam notiekošajam dod papildu īstenības izteiksmi.

Uz vides un stāsta saspēli pilnībā būvēta izrāde braucošā autobusā "Unwanted", ko kopā ar Valmieras aktieriem iestudējusi režisore no Austrālijas Džesika Vilsone (Jessica Wilson). Brauciens it kā gluži parastā satiksmes autobusā negaidīti aizved sāpīgās bērnības atmiņās par atstumtību, nodevību un vajāšanu. Taču pie šī skaidrā izrādes vēstījuma skatītāji nonāk, tikai izsekojot detektīva cienīgu sižetu ar pakaļdzīšanos. Vienā no pirmajām autobusa pieturām iekāpj aktieris Mārtiņš Meiers un sāk visiem klātesošajiem stāstīt par vecmāmiņas māju un puisi dzeltenā kreklā/jakā. Ik pa laikam viņa stāstā parādās kādi sīki, stāsta īstumu apliecinoši elementi, piemēram, riteņbraucējs aiz stūra, sieviete ar ievārījumu pieturā, kas mazajos skatītājos raisa izbrīnu – "Kā viņš to zināja?" – un palielina paļāvību un ticību stāsta centrālajai līnijai. Tālāk seko īsta pakaļdzīšanās, īsti kapi, īsta pamesta māja un īsta bērnības slepenā pasaule, kur koku krāvumiem doti kalnu grēdu nosaukumi. Stāsts par vajāto puiku, kam skatītāji seko cauri pilsētai, gala beigās izrādās stāsts pašam par sevi un bērnības atmiņām. Autobuss piestāj pie "vecmāmiņas mājas", un ceļa malā māj visi izrādes dalībnieki.

Vide un vecmāmiņa kā centrs ir ļoti būtisks aspekts arī Lienes Gravas veidotajā kustību izrādē "Pus otrs". Izrādes komandai ir vesels nams, kurš kā noslēpumu lāde negaidīti atklāj arvien jaunus tā iemītniekus. Vispirms skatītāji iepazīst divus brāļus, kam visa diena paiet, vienam otru izaicinot un provocējot. Ķerenes, paslēpes, sacensības, apcelšanās. Ivars Broničs un Ģirts Bisenieks apdzīvo ne vien pagalma plakni, bet arī ēkas sienas un divus stāvus, brīvi pārvietojoties starp tiem. Viņi rāpjas, lec, kūleņo, mētājas ar ūdens baloniem. Abi dejotāji caur ampelēšanos nebeidz pārsteigt ar akrobātiskiem trikiem un veiklību. Spriedzi palīdz noturēt bundzinieka un komponista Kaspara Kurdeko uzdotais ritms, taču ne mazāki nopelni te ir arī dramaturgam Artūram Dīcim, kura ļoti grodi veidotais stāsts neļauj atslābt uzmanībai. Tiklīdz dauzīšanās draud iet pa apli, parādās Alda Liepiņa Mazais brālītis vai Egijas Abarovičas Meitene un notiek spēku pārgrupēšanās. Iespējams, ka viss notiekošais ir stāsts par dvīņu puiku sevis meklējumiem, bet tikpat labi tas ir stāsts par radiniekiem, kas uz vasaru nodoti vecmāmiņas pārraudzībā. Kad blēņošanās sasniegusi savu kulmināciju un pagalms ir lietu piemētāts, pie bungām sēžas pati vecmāmiņa, un ātri vien viss tiek nokopts. Izrāde šeit arī beidzas, atstājot to reto sajūtu, ka gribētos redzēt vēl, īpaši tādēļ, ka nevar zināt, kas sekos. Vietas, stāsta un izpildījuma ziņā šī bija tik harmoniska saskaņa, ka skaidrs, ka tāda tā iespējama tikai šeit – un laimīgi visi, kam izdevās to piedzīvot.

Uz vidi, iesaistot valmieriešus, savu stāstu būvē arī režisore Paula Pļavniece izrādē "Stacija Nezinkaskuriens". Stacijas atrašanās vieta ir pie "gājēju tilta blakus parkam", vietā, kur pulcējas bezpajumtnieki jeb "slepenie aģenti". Izrādei ir radīta plaša, autentiska scenogrāfija ar dažādām noslēpumainām ierīcēm, garu, nesaprotamu noteku cauruli, atkritumu konteineriem, telti un mašīnu. Vide ir tik īsta, ka tajā būvētais stāsts šķiet ļoti sadomāts – par bomžiem-aģentiem, kas saņem uzdevumu palaist raķeti. Izrādei ir lielisks skaņu celiņš un vairākas vizuāli krāšņas, asprātīgas ainas, bet veselai izrādei ar to vien ir par maz. Šeit ļoti jutās dramaturga trūkums, lai visus puzles gabaliņus savienotu vienā vēstījumā. Iespējams, ka pašiem mazākajiem skatītājiem pietika, ka ripoja, lija, čabēja, skanēja un brauca... tomēr lielākajiem palika neskaidri vairāki "kāpēc". Īpaši asi tas jutās uz kopējā festivāla "pa īstam" fona.

Īstenība jeb "pa īstam" sajūta ir tā īpašā festivāla atmosfēra, kas mani pārņēma jau pirms diviem gadiem bērniem veltītajās izrādēs, redzot, ka ar bērniem sarunājas kā ar līdzīgiem. Tieši "saruna" ir galvenais atslēgas vārds. Te neviens nemoralizē, neaudzina, neskaidro, bet dauzās, blēņojas un sarunājas. Bērni uz to ļoti precīzi atsaucas.

Lieliski šāda kontaktēšanās izdevās režisora Toma Treiņa veidotajā izrādē "Pagalms atdzīvojas", kur īstā garāžā Alise Danovska, Emīls Krūmiņš, Matīss Budovskis un Rihards Zelezņevs (aktieru vārdi doti arī viņu atveidotajiem personāžiem) mēģina iekārto savu štābiņu. Kā jau tas mēdz būt, garāžās nav daudz vērtīgu lietu, tikai tas, ko to iepriekšējie saimnieki tur nolikuši nenoskārstai vajadzībai. Jauno leļļu aktieru rokās šīs lietas atdzīvojas ar nebijušu atraktivitāti. Mašīna pārtop par milzīgu krokodilu, kas tiek dokumentēts "Animal Planet" raidījumam. Brīdi vēlāk tā atkal ir mašīna un aktieri ar skatītāju aktīvu līdzdalību cenšas to pārdot. Bērnu spēja vienlaikus līdzpārdzīvot katrai aktieru radītajai epizodei un apbrīnojamā skaidrībā redzēt lietu ikdienišķo dabu visam notiekošajam piešķir vēl kādu trešo – spēlēšanās – dimensiju. Paralēli mazajām epizodēm vijas arī bērnu savstarpējo attiecību un pirmo simpātiju stāsts. Šajā jomā absolūta esence ir Matīsa skaidrojums Rihardam, kāpēc meitenēm nevajag teikt pārāk daudz vārdu, kas tika uzskatāmi izspēlēts ar diviem kroņiem un vairākām pudelēm. Pēc trakās dauzīšanās un skatītāju iesaistīšanās aktieri uz brīdi atceras savas īpašās bērnības lietas, un publikā iestājas dziļš līdzpārdzīvojošs klusums. Tas ir brīdis, kas uzskatāmi apliecina aktieru profesionālo meistarību un sarunas patiesumu, jo bērni jūt, ja ar viņiem runā nopietni un pa īstam.

Ļoti nopietna un svarīga saruna veidojās Reiņa Botera baiļu izpētes laboratorijā "B_Ž_S". Vēl pirms izrādes sākuma katrs skatītājs tiek pārbaudīts ar īpašo baiļu sajušanas detektoru, bet mazajiem ar aizvērtām acīm jāizvelk katram savs aizsardzības talismans. Ļoti slepenā organizācija, kurā strādā trīs atlētiski, spēcīgi vīri – Reinis Boters, Uldis Sniķers un Āris Matesovičs, nodarbojas ar baiļu izpēti. Izrādes gaitā mēs uzzinām ne tikai to, ka eksistē dažādu veidu bailes, bet arī paņēmienus, kā ar katru no tām tik galā. Aktieri nopietni sarunājas ar publiku, lai izzinātu viņu bailes, un atraktīvā, asprātīgā veidā izstāsta, ka baidās visi. Te var saņemt gan zinātnisku skaidrojumu, kur ķermenī rodas bailes un kā tās darbojas, gan apliecinājumu, ka ar bailēm iespējams tikt galā, gan pieradīju tam, kā iespējams palīdzēt citiem pārvarēt bailes. Viss notiekošais ir gan nopietns, gan arī teatrāls, ik pa brīdim mazliet biedējošs un reizēm ļoti smieklīgs – tieši tāds emociju kokteilis, lai labi tiku galā ar bailēm. Tēmas, sarunas veida un iegūtās informācijas ziņā šī bija viena no vērtīgākajām festivālā redzētajām izrādēm, jo, dodoties prom no angāra, visās apmeklētāju grupās tika aktīvi spriests, no kā kurš baidās. Es ļoti ceru, ka "B_Ž_S" atradīs sev jaunas mājas, lai turpinātu dzīvot, jo to derētu redzēt ikvienam Latvijas bērnam, lai saprastu, ka baidīties ir dabiski. No bailēm nav jākaunas, bet ir labi zināt, kā ar tām tikt galā.

Spēles ar un par pamācošiem noteikumiem risināja igauņu grupas "United dancers of Zuga" un Valmieras teātra aktieru kopīgi radītais darbs "Tools to Rule". Ko drīkst un ko ne? Vai noteikumi attiecas uz vienu vai visiem? Kuri noteikumi ir jāievēro, un kuri ne? Aktieri lec, vingro un dejo pa krēsliem, izspēlējot stāstu par dzīvi kolektīvā. Savukārt pieaugušie visai uzskatāmi izbauda dažādu norādījumu, uzdevumu un noteikumu lavīnu, ko nenoguruši gāžam pār saviem bērniem.

VVTF kā nozīmīgu auditorijas daļu šajā reizē bija izcēlis spurainos pusaudžus. Uzrunāt šo auditoriju nav viegls uzdevums jau repertuāra teātriem, bet divtik grūts festivālam. Doties uz festivālu kopā ar ģimeni īsti nav stilīgi, bet kopā ar draugiem ceļš drīzāk ved uz kādu mūzikas pasākumu, ne teātra priekšnesumu. Par šādas izvēles prioritāti liecināja arī atnākušo skatītāju rindas, kurās vēlamā mērķauditorija bija stipri maz pārstāvēta, lai arī piedāvātie darbi bija precīzi un atraktīvi.

Kā pārbaudītu vērtību VVTF izvēlējies parādīt režisora Kārļa Krūmiņa ar LKA teātra aktiera mākslas ar specializāciju leļļu teātra mākslā absolventiem veidoto Roberta Askinsa lugu "Nelabā roka". Izrādē ir daudz tēmu, kam pieslēgties: reliģija, sekss, divkosīgā pieaugušo pasaule, mātes un dēla attiecības, mietpilsoniskā sabiedrība, cilvēks un viņa alter ego, mākslinieks un viņa radītais darbs. Tas viss pasniegts atraktīvā formā, ar bagātu melnā humora devu, ļaujot notiekošo tvert kā sakāpinātu vispārinājumu un smieklu šaltīs paslēpt radušos līdzpārdzīvojumu.

Otra izrāde, ar ne tik striktu vecuma cenzu 16+ kā iepriekš minētajai "Nelabā roka", ir Klāva Meļļa iestudētā "Mūžīgā izlaušanās" – lieliska parodiska situāciju spēle par cilvēku un lietu dabu. Nosacīti vienkāršais stāsts par diviem jauniešiem, kas dodas meklēt izeju no garlaicības un stulbuma, ir būvēts uz mīta struktūras, tādēļ labi saprotams arī mazākiem – brīnumpasaku cienītājiem. Izrāde burtiski ir pieblīvēta ar kultūrcitātiem, atsaucēm uz zinātni un popkultūru. Visi šie citāti tik organiski iekļaujas izrādē, ka to iespējams skatīties, arī nenolasot visus zemslāņus. Man ļoti gribētos zināt, kā šo izrādi tver tās mērķauditorija – pusaudži, bet man to skatīties bija neizsakāmi jautri, īpaši tāpēc, ka "garlaicība ar stulbumu tā arī kāzas nedzēra".

Visas trīs dienas, karuseļa griezti, Valmieras Vecpuišu parkā plīvoja festivāla karogi. Šis karuselis kustējās tikai tad, ja tur darbojās bērni. Karogi plīvoja nemitīgi, radot pārliecību, ka bērni ir ne vien festivāla mērķauditorija, bet arī enerģijas un jaunrades avots. Gluži nevilšus tas atsauc prātā slaveno "Lilioma dziesmu" ar plīvojošajiem meiteņu brunčiem: "Te mēs visi vienādi esam,/Vai tad būs tā vēl citur kaut kur?" Vienlīdzības sajūta starp lieliem un maziem ir šī festivāla veiksmes atslēga. Jauno režisoru un aktieru aizrautīgais darbs rada drošības sajūtu, ka bērnu izrādes nav tikai obligātās repertuāra vienības, bet patiess prieks un piedzīvojums. Es labprāt daļu no šeit piedzīvotā redzētu arī sava bērna "skolas somā".