"Varbūt ka neatmaņā dziļā / es nakti aizvadījis pritonā vai bārā..."* – dzied bērnu koris Rīgas Krievu teātra iestudējumā "Piecas dziesmas pēc atmiņas". Izrādās, sapūt nabadzībā un aizmirstībā un tikt atrastam grāvī ir nākotne, ko režisors Vladislavs Nastavševs uzskata par diezgan reālu. Taču drīzumā viņš dosies uz Krieviju, kur Maskavas Lielajā teātrī iestudēs operu, savukārt Rīgā nesen pirmizrādi piedzīvojušas divas jau diskusijas raisījušas izrādes – jau minētā "Piecas dziesmas pēc atmiņas" Rīgas Krievu teātrī un "Te sākas nakts" Ģertrūdes ielas teātrī. Par savu darbu un dzīvi sarunā ar "Delfi" stāsta pats režisors.
Iestudējums Rīgas Krievu teātrī ir tapis sadarbībā ar tekstgrupu "Orbīta". Uz skatuves materializējas četru krievu dzejnieku atmiņas. Tas notiek bērnu kora "Accolada" pavadījumā. Iestudējumā piedalās arī kādreizējais kora dziedātājs un solists, šobrīd Rīgas Krievu teātra aktieris Maksims Busels, kurš iestudējumā kļuvis par paša režisora iemiesojumu.
Savukārt Ģertrūdes ielas teātrī pēc Alēna Girodī grāmatas motīviem tapis darbs "Te sākas nakts" – par neizskaidrojamām pusmūža vecuma vīrieša jūtām pret 98 gadus vecu kungu. Biļetes uz tuvākajām izrādēm šobrīd nav iespējams nopirkt.
Nastavševs vairākkārt ticis nominēts teātra balvām gan Latvijā, gan arī Krievijā. Viņš prot mulsināt publiku, nostādot to neērtā situācijā. Ja sabiedrība kaut ko nesaprot vai nepieņem, Nastavševam tas ir iemesls likt jautājuma zīmi, nevis punktu. Kā piemēru var minēt pirms vairākiem gadiem Jaunajā Rīgas teātrī vienu pēc otras uzvestās izrādes "Cerību ezers" un "Cerību ezers aizsalis", bet Ģertrūdes ielas teātrī – "Melno spermu" – pubertātes izaicinājumu pilnu iestudējumu pieaugušo pasaulei.
Turklāt viņš necenšas izpatikt kādai no pusēm, bet iet savu, tikai sev vien zināmu, moku un šaubu ceļu. Neapstrīdams ir tikai viens – izvēle katrā pagrieziena punktā ir jāizdara viņam pašam, nevis kādam citam viņa vietā.
"Salīdzinājumā ar Puškinu mēs visi esam miroņi"
Izrāde "Piecas dziesmas pēc atmiņas" iekustināja Latvijā būtisku tēmu – atmiņu. Ir cilvēki, kuri gribētu atgriezties atpakaļ pagātnē, savukārt citi velk ārā no turienes visu sāpi, bet vēl ir trešie, kas to visu izmanto. Jūs ne pirmoreiz pievēršaties atmiņas tēmai. Kāpēc?
Jums taisnība. Ja nebūtu atmiņas, es nespēju iedomāties, kā domāt un radīt. Ikviens cilvēks ir staigājošas atmiņas. Atņem mums atmiņu – kas paliek? Reizēm šķiet, ka mēs nepieredzam kaut ko jaunu, bet atceramies un pārdomājam kaut ko jau reiz notikušu. Visā plašajā pasaulē taču neviens nevar atbildēt uz jautājumu, kas ir dzīvība un kas ir nāve. Ir tik daudz mirušu cilvēku, kuri ir miljons reižu dzīvāki par mums abiem. Ja salīdzina ar Puškinu, mēs abi esam miroņi.
Tomēr vai nav tā, ka, dzīvojot atmiņās un pagātnē, mēs nogriežam sev tagadni un nevirzāmies uz nākotni?
Tas ir jautājums par to, ko esam gatavi ar šo pagātni darīt. Mēs nekur nevaram dēties no tā, ka daudzus gadus esam dzīvojuši Padomju Savienībā. To nevar nomazgāt. Ja mēs sāksim to darīt, tad tas būs ļoti nepareizi. Kad sprieda, aizvākt Maskavā mauzoleju vai nē, tika lemts to tomēr nedarīt, nomazgāt atmiņu ir bīstami.
Lai turpinātu lasīt, iegādājies abonementu.
Lūdzu, uzgaidi!
Pielāgojam Tev piemērotāko abonēšanas piedāvājumu...
Abonēšanas piedāvājums nav redzams? Lūdzu, izslēdz reklāmu bloķētāju vai pārlādē lapu.
Jautājumu gadījumā raksti konts@delfi.lv
