Džeinas Ostinas manieru romāns “Lepnums un aizspriedumi” kļuvis par hrestomātisku literatūras lielumu. Iedvesmojoties no tā un romāna tulkotājas Ilgas Melbārdes krāšņās latviešu valodas, Klāvs Mellis sadarbībā ar Evartu Melnalksni radījis versiju par notikumiem, kas norisinās apmēram piecpadsmit gadus pēc romāna notikumu beigām, daļu no romānā notikušā graciozi “atceļot” un nevilšus iepludinot vīrišķo elementu Ostinas sievišķajā skatienā.
„Sievietei jābūt skaistiem sejas vaibstiem un manierēm, dziļām zināšanām mūzikā, dziedāšanā, zīmēšanā, dejā un jaunajās valodās šo vārdu īstajā nozīmē, turklāt viņas izskatā, gaitā, balss skaņā, runā un izteicienos jājūt kaut kas īpaši izsmalcināts. Visām jaunajām dāmām jāprot apgleznot koku, ar rāmīšu palīdzību izšūt aizslietņus un tamborēt tabakmakus. Es nepazīstu gandrīz nevienu sievieti, kas to neprastu darīt.” (no Dž. Ostinas romāna “Lepnums un aizspriedumi”)