Vairums skatītāju Ditu Lūriņu pazīst kā Latvijas Nacionālā Teātra vadošo aktrisi, kas pēdējā laikā sevi nopietni piesaka arī režijā. Ar “#DiToo” iestudējumu Dita Lūriņa sper radikālu soli prom no sava ierastā repertuāra - nonākot radošo eksperimentu un piedzīvojumu pasaulē. Izrādes veidotāji apgalvo, ka tādu Lūriņu jūs vēl nebūsiet redzējuši nekad!
Savukārt, Kaspars Rolšteins ir atgriezies tikpat sireāli liriskā noskaņojumā kā pirms 20 gadiem, kad kopā ar Hardiju Lediņu sacerēja postmoderno operu “Rolstein On The Beach”.
Izrādes “#DiToo” libreta pamatā ir autobiogrāfiskā formā veidots stāsts par Dvīņu māsas neparastajiem piedzīvojumiem Papes Priediengalā - mazā apdzīvotā vietā Kurzemes jūrmalā. Kopš postošās vētras 1967. gadā, kad jūra pilnībā saplūda ar ezeru, ciema iemītniekiem piemīt spējas dzīvot vienlaikus paralēlos kosmosos un visās iespējāmās vēsturēs. Laika gaitā Dvīņu māsa pamet Priediengalu. Bet drīz vien viņa nonāk konfliktā ar pasaulē valdošajiem priekšstatiem par sievietes seksualitāti. Pārpratumi un neveiklas situācijas kļūst par viņas ikdienu. Turklāt, atgriezties dzimtajā ciemā vairs nav iespējams. Māsai neatliek nekas cits, kā radīt pašai savu, jaunu pasauli, apstākļos, kuros tas nav tik pašsaprotami…
Vai tas ir stāsts par pašu Ditu, vai viņas imagināro dvīņu māsu? Metafora par skatuves mākslinieces dzīvi?
Kaspars Rolšteins par izrādi stāsta: “Te, nenoliedzami, ir daudz intīmu detaļu un dokumentālu faktu, bet teksts ir “izlaists” cauri Kurzemes žargona “kvantu konvertoram”. Mūsdienu teorētiskā fizika vairs pat nemēģina noklusēt, ka vienlaikus pastāv visas iespējamās vēstures. Tas, ko spējam un nespējam iedomāties. Cieši saspiests viendimensionālā punktā vai izkaisīts pa visu jēgu piekrasti — septiņās vai divpadsmit dimensijās u.tml. Kamēr mēs dzīvojam “šeit”, mēs dzīvojam arī bezgalīgā skaitā “citur” aiz mūsu notikumu horizonta. Piemēram, “šeit” es viens pats uzkāpu Priediengala putnu novērošanas tornī, bet “citur” šai tornī ir arī mana Dvīņu māsa, jo vēlas būt kopā ar brāli. Mēs esam - gan tie tukšie tablešu iepakojumi, kuras mežā starp jūru un ezeru izmētājuši vidusskolēni no vasaras nometnes, gan arī tie, kurus reiz steidzīgi vēl tikai atvērs Dvīņu māsa, lai “apdrošinātos" pret sekām nākotnē. Kosmoss, kas bija, kas būs, pirmā klase, cietā paciņa. To var sajust, bet nemēģiniet saprast.”
Dita Lūriņa piebilst: “Viss ir pa īstam. Esmu es, Dvīņu māsa un ir arī Dita. Uz skatuves ir Kaspars ar basģitāru… No vienas puses es, protams, esmu lomā, no otras - tas ir īsts loms kādam zvejniekam, kas tai pašā laikā citā pasaulē atgriežas Priediengalā ar pilnu laivu zivju, lai pagatavotu vakariņas tūristiem, kuri jautrā omā gaida “Mikjāņos". Tā pasaule, kādu mēs pazinām, sākās ar mammas sāpēm Lielā Bunkša brīdī, ar jauno ceļu uz Ķoņu kapiem un turas pie trīs vasaras treileriem, no kuriem vienam ir uzraksts “Chateau”. Savukārt, “#DiToo” rodas no basa stīgu vibrācijām un turas pie Kaspara, Ditas un manis - es smēķēju cigaretes “Kosmoss”, dzeru viskiju “Ballantine’s” un esmu koncentrēta, nukleāri enerģētiska, tīrās formas libido iemiesojums - spokaini aktīvs manis pašas “atspulgs”, kas atbraucis uz šejieni no Tallinas ar nolauztu papēdi kaklā. Nekādu nejaušību - vieni vienīgi relatīvi grēki.”
Izrāde “#DiToo” ir dzīvi apliecinošu, pozitīvu sajūtu krātuve. Tā piepildīs skatītājus ar pozitīvas enerģijas blokiem, kurus varēsiet kūpināt visu turpmāko dzīvi. Varbūt tie noderēs arī kā izejmateriāls vai paraugs tai brīdī, kad katram no mums būs pienācis laiks - pašam radīt pasauli no sava privātā “Kosmosa” dūmiem. Lai vai kā, nu, viens ir skaidrs, ka pēc izrādes noskatīšanās nekas vairs nebūs - kā līdz šim. Būs tā - kā pēc tam.