"Izredzētība un pamatīgums. Tie ir pirmie divi vārdi, kas nāk prātā, domājot par aktrisi Hildu Žīguri. Tā patiešām ir milzu izredzētība – būt klāt brīdī, kad dzimst jauns teātris un līdz ar to arī pilnīgi jauns virziens visā latviešu teātra mākslā. Leļļu teātrī, kopš tā pirmsākumiem 1942. gadā, klātesoša ir arī jaunā aktrise Hilda Žīgure. Ar prātu, sirdi un talantu. Ar milzu vēlmi apgūt visu jauno, nezināmo, darīt kaut ko pirmo reizi un darīt to tik labi, cik vien iespējams", stāsta teātra vēsturnieks Aldis Linē.
Latvijas Leļļu teātra dzimšana cieši saistīta ar Hildu Žīguri un aktrises vecāko brāli, rakstnieku un tulkotāju Jāni Žīguru. 1942. gadā, atrodoties bēgļu gaitās Ivanovā, LPSR Mākslas ansambļa paspārnē Žīguri kopā ar dzejnieci Mirdzu Ķempi un citiem latviešu inteliģences pārstāvjiem izveidoja leļļinieku ansambli, kurš jau 1944. gadā ieguva oficiāla teātra statusu un iespēju atgriezties Latvijā.
Jānis Žīgurs kļuva par jaundibinātā teātra direktoru, Mirdza Ķempe – par māksliniecisko vadītāju, savukārt Hilda Žīgure – par vienu no vadošajām aktrisēm. Teātrī viņa pavadīja visu savu radošo mūžu – no tā dibināšanas līdz pat 1986. gadam, kad devās pelnītā atpūtā.
Jau ar pirmajām darba sezonām teātrī Hilda Žīgure izvirzījās par vienu no trupas vadošajām aktrisēm. Par to liecina lielas un atbildīgas lomas – Buratino (Alekseja Tolstoja "Zelta atslēdziņa", 1953), Melnā māte (Raiņa "Zelta zirgs", 1955) un citas. Hildas Žīgures atveidoto tēlu galerijā bijis maz romantisku princešu vai dzīves skarbi locītu sērdienīšu. Viņa bija temperamentīga raksturlomu veidotāja – Sprīdītis (Annas Brigaderes "Sprīdītis", 1957, 1961.), Paija ("Maija un Paija", 1964), Baronese (Rūdolfa Blaumaņa "Velniņi", 1969), Šveiks (Jaroslava Hašeka "Šveiks", 1974, "Šveiks frontē", 1975), Agate (Arnolda Skutula, Pāvila Šenhofa "Un atkal Pifs", 1983) un citas.
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!