Dilles tante nav parasta tante. Viņa sevi uzskata par lielisku dzejnieci, bet diemžēl viņas talantu neviens nenovērtē. Dilles tante burtiski katru dienu raujas rakstīt un rakstīt jaunus pantus. Galu galā pantu ir sakrājies daudz, un viņa neatlaidīgi cenšas kādu aplaimot ar savu brīnumaino daiļradi, bet nevienam viņas miesta iedzīvotājam nez kādēļ viņas panti nepatīk. Vēl trakāk. Viņi izvairās no Dilles tantes, ignorē, dzen viņu prom, pat izsauc policiju. Vai šis stāsts beigsies tik bēdīgi? Vai tiešām neviens viņas pantus pat neizlasīs? Vai Dilles tantes radošās izpausmes paliks nenovērtētas?
Iestudējot Kārļa Vērdiņa poēmu, režisors kā izpētes un sarunu tematu izvēlējies radošumu un tā uztveri sabiedrībā: "Veidojot izrādi, daudz domājām par mākslinieciskajām izpausmēm un tām nepieciešamo sabiedrības novērtējumu. Vai arī šobrīd mākslā eksistē kanoni, nosakot, kas ir labs vai kas ir slikts? Vai atšķirīgās pašizpausmes tiek novērtētas, un tām ir savs cienītājs? Vai radošums vispār var būt nosodāms? Šo poēmu izspēlējam, akcentējot radošās izpausmes, saglabājot klātesošo radīšanas brīdi. Dilles tantes ekstravagantā darbība rosinās arī skatītājam būt radošākam un patiesākam savās domās un izpausmēs," stāsta Edgars Kaufelds.
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
