'Spēlmaņu naktī' par mūža ieguldījumu godinās Māru Ķimeli un Leonīdu Lencu  (4)

"Māra Ķimele ir unikāla, un, kaut arī mākslā visiem tādiem būtu jābūt, tā gluži nav.
Pirmkārt, viņas unikalitāti veido piederība dzimtai. Viņas vectēvs ir Jūlijs Lācis, rakstnieks, žurnālists un politiķis, viņas vecmāmiņa – režisore Anna Lācis, kas prata inscenēt ne tikai izrādes, bet arī savu dzīvi, un šodien leģendas par to, kam viņa bijusi mūza, ir dzīvākas, nekā atmiņas par viņas izrādēm. Viņas tētis ir aktieris Vilis Ķimelis, viņas mamma – teātra darbiniece Dagmāra Ķimele. Viņas dēls Pēteris – mākslinieks," raksta teātra zinātniece Ieva Struka.

"Otrkārt, Māra Ķimele ir viena no joprojām retajām teātra režisorēm, kas profesiju apguvusi tradīcijām bagātā skolā ārpus Latvijas pie izcila meistara Anatolija Efrosa. Viņas ceļš uz režiju nav bijis caur veiksmīgu vai ne tik veiksmīgu aktrises karjeru, viņa tūlīt no skolas sola dodas studēt režiju Maskavā. Atgriezusies Latvijā, viņa visa mūža garumā strādājusi savā profesijā, kas arī nemaz nav tik pašsaprotama lieta, jo radošais gars, darbaspējas un enerģija, jutīgums pret pasaules notikumiem un jaunām vēsmām teātra pasaulē ne visiem saglabājas garai distancei.

Treškārt, Māra Ķimele ir izcila pedagoģe, un arī šo darbu viņa darījusi visa mūža garumā. Viņas pirmie audzēkņi šodien liekas esam ar skolotāju vienos gados, bet viņa joprojām ir Latvijas Kultūras akadēmijā un strādā ar jauniešiem. Visticamāk, alķīmiķu meklētā mūžīgās jaunības formula meklējama tieši te. Protams, jaunie dabū rūdīta profesionāļa vērtējumu saviem pirmajiem darbiem, tomēr pāri tam – vienreizēju iespēju atrasties Māras Ķimeles personības lauka starojumā. Domāju, ka tā ietekme ir vēl svarīgāka nekā amata prasmes, jo tāda mēroga cilvēki arī mākslā nav bieži sastopami," uzskaita Struka.

"Ceturtkārt, Māra Ķimele visa mūža garumā mākslā apvienojusi dziļi latvisku pasaules izjūtu ar vispārcilvēciskām vērtībām un kvalitātēm, ar pasaules elpu, ko viņai devusi pašas skola un brīvības garša no 60. gadu vidus puķubērnu laika, droši vien arī liktenis jeb noslēpums. Tā, kā viņa izjūt Raini un Blaumani, Priedi un Ābeli, atverot šo autoru tekstos ierakstītās vērtības arī citiem, nav dots visiem režisoriem. Bet – Māra brīvi jūtas arī Šekspīra un Čehova pasaulē.

Piektārtām, Māra ir Māra. Tiešām tikai viena tāda. Nesajaucama jau ar savu ārējo veidolu – pasīka auguma, rudiem cirtainiem matiem. Viņa nav latviešu māmuliņa, viņa kaut kādā ziņā ir ārpus laika un telpas – nenovecojoša un tomēr tāda, kas pārpārēm nopelnījusi balvu par mūža ieguldījumu teātrī. Sieviete ar krampi, kas noliks pie vietas neuzvedīgu aktieri, un vienlaikus trausla. Viņa pamanīs ik sīkāko niansi attiecībās, bet tieši tikpat jūtīga viņa ir pret to, kas notiek lielajās pasaules norisēs. Skaidrs, ka viņas sakāpinātā pasaules uztvere ne vienmēr ir ērta apkārtējiem, bet – vismazāk tā ir ērta viņai pašai. Bet tikai tā dzimst māksla," raksta Ieva Struka.

"Māra ir viena no tiem retajiem režisoriem, kas ir arī pedagogs. Kura pasaka ne tikai to, ko viņai vajag, bet arī, kā to aktierim izdarīt. "Šo uzplaucē kā puķi… šo palaid kā putnu…". Māras ģeniālais teiciens ir - "ne ātri un ne lēni, bet tā kā vajag…" Māra ir mana veiksmes stāsta sākums," tā par režisori saka Valmieras teātra aktrise Dace Everss.

Savukārt Ķimeles audzēknis, režisors Elmārs Seņkovs saka: "Māra ir īsts cilvēku un raksturu pētnieks. Cilvēku pazinēja. Viņa spēj atrast stiprās un vājās vietas. Viņa ir kā rentgens. Māra var pateikt tieši un reizēm skarbi, ja tas nepieciešams. Pie Māras var griezties pēc padoma. Māra var arī parādīt ceļu kādam, kurš ir apmaldījies. Viņas viedums un dzīves pieredze ir nenovērtējama. Pirmajā mirklī viņas teiktais ne vienmēr ir pieņemams, bet pēc laika tu saproti, ka viņai bija taisnība. Un aizvien biežāk man liekas, ka Mārai ir kontakts ar kādu informācijas lauku, kurš dod viņai pareizos vārdus un rīcību. Māra mīl teātri, bet šī mīlestība nav tik vien kā kaislīga interese. Tas ir vairāk! Teātris viņai ir dialogs ar autoru, ar Dievu un sevi. Mārai patīk strādāt ar gudriem cilvēkiem, gudriem aktieriem. Tas viņu iedvesmo. Tāpēc viņai ir svarīgi, lai viņas studenti iedziļinās un izprot pasauli. Lai viņi ir atvērti pret visu, kas svešs un nesaprotams. Māra nemīl pelēcību un vienādību. Māra mīl dažādību. Māra liek būt kustībā. Pati Māra ir mūžīgā kustībā un intersē par notiekošo. Māru tik bieži var sastapt dažādos pasākumos, festivālos un teātra izrādēs.Visi studenti un Māra sēž ap ugunskuru, te pēkšņi jautājums - paskatieties uz uguni, vai jūs varat pateikt, kas tas ir? Un visi klusumā skatās ugunī! Māra prot radīt mirkļus, kas paliek atmiņā. Māra nemīl paviršību un augstprātību teātrī. Un tas citiem, tai skaitā man, liek būt līmenī. Nekad nepadoties sarežģītas mākslas priekšā. Būt godīgam pret savu darbu.Es esmu neizsakāmi laimīgs un lepns, ka mans meistars un skolotājs ir Māra Ķimele.Māra tu esi jaudīga un ļoti skaista!"

Mūža balvu šogad "Spēlmaņu naktī" saņems Mihaila Čehova Rīgas Krievu teātra aktieris Leonīds Lencs (1947). Par viņu teātra kritiķe un zinātniece Edīte Tišheizere raksta: "Viņš ir viens no tiem kultūras cilvēkiem, kas vārda tiešā nozīmē bruģē garīguma, sapratnes un iejūtības tiltu starp cilvēkiem un nācijām. Dzimis Sibīrijā, kur izsūtījumā satikušies viņa vecāki, Leonīds Lencs ar saknēm daudzu paaudžu garumā ieaudzis Latvijas zemē. Ar dziļu dažādu kultūru un valdu izpratni, Leonīds Lencs ir radījis tēlus, kas skar ikvienu – jo tie vispirms un galvenokārt ir sarežģītas, pretrunīgas un interesantas cilvēciskas būtnes.Leonīda Lenca aktiera dabā veiksmīgi apvienojušās harisma un drosme, jūtība un prāts.

Studējis Latvijas Valsts konservatorijas Teātra fakultātē Arkādija Kaca kursā, viņš piesavinājies šā režisora formas precizitāti, analītisko attieksmi pret tēlu un izrādi kopumā un apvienojis to ar bezbailīgu iegremdēšanos cilvēka jūtu slēptākajās dzīlēs. Ar viņu strādājuši visdažādāko mākslas principu režisori, sākot ar mūsdienu teātra klasiķiem Pēteru Šteinu, Oļģertu Kroderu, Romānu Kozaku un beidzot ar daudz jaunākām režijas paaudzēm, ko pārstāv Viesturs Kairišs un Elmārs Seņkovs. Jo ir skaidrs, ka Lenīda Lenca dzelžainā profesionalitāte nepievils, viņš jebkuram režijas uzdevumam atradīs savu personisko atslēgu un garīgo piepildījumu. Tieši garīgā dimensija, ētiskais kodols bieži vien izvirzījis viņa spēlētos tēlus izrādes centrā, kaut arī Leonīds Lencs, būdams cieņpilns un iejūtīgs partneris, nekad nav izcēlis savu varoni pāri citiem. Par iestudējuma garīgo centru kļuva tiklab Leonīda Lenca spēlētais klaidonis Antonio izrādē "Lai lāsts pār abām jūsu dzimtām", kā augstdzimušais Kents Šekspīra "Karalī Līrā", dakteris Dorns Čehova "Kaijā" un Kurts Strindberga "Nāves dejā".

Mugurkauls un vīrišķīgā stāja piesaista skatienu Lenca aktierdarbos, taču aiz viņa tēlu stipruma nereti nojaušams jūtīgums, apjukums, vājums. Kurš redzējis, neaizmirsīs, kā sastingst Indrānu tēvs, apjautis ne tikai sava aizvainojuma, bet arī savas vainas dziļumu. Skatuves māksla ir gaistoša. Spēcīgs var būt nospiedums, ko tā atstāj skatītāja prātā un sirdī. Leonīds Lencs ir no tiem talantiem, kam lemts cilvēkus ietekmēt un varbūt pat mainīt uz labu."

"Leonīds Lencs ir ārkārtas talanta un psiholoģiskā spēka aktieris, kas iedvesmo gan kolēģus, gan skatītājus. Viņš ir viens no tiem unikāli apdāvinātājiem māksliniekiem, kuriem pateicoties, publika ar aizturētu elpu vēro uz skatuves notiekošo nevis sižeta, bet arī aktiera personības jaudas dēļ. Leonīds Lencs vienmēr spēle no visas sirds, pilnībā ieguldot sevi darbā. Jebkurā lomā viņš ar daudzpusīgu meistarību rada krāsainus un izteiksmīgus tēlus – gan klasikas, gan mūsdienu dramaturģijas iestudējumos. Savos varoņos viņš lieliski spēj apvienot intensīvu iekšējo dzīvi un psiholoģismu ar spilgtu ārējo formu. Spēcīga enerģētika, zema balss, milzīgas zināšanas un plaša talantu palete sniedz viņam apbrīnojamas radošās iespējas. Leonīds Lencs tiešām prot ar vienu vārdu, vienu žestu likt smieties vai raudāt – kā arī just līdzi.

Mūsu teātrī viņš ir nospēlējis vairāk nekā 130 lomu, tai skaitā latviešu autoru darbu iestudējumos. Te, protams, būtu vispirms jāmin spēcīgais un dziļais vecā Indrāna tēls Rūdolfa Blaumaņa lugas "Indrāni" izrādē (2012) – par šo lomu Leonīds Lencs tika nominēts "Spēlmaņu nakts" balvai. Viņš ar smalku izjūtu spēlēja izrādē "Mīlas svētība", kurā iemiesoja Raini dzejnieka brieduma gados. No pēdējo gadu lomām nepieciešams nosaukt Dornu Cehova "Kaijā" Pētera Šteina iestudējumā, Čmutinu izrādē "Retro", Vosmibratovu izrādē "Mežs" un Tēvu izrādē "Fro". Aktuālajā repertuārā Leonīdu Lencu var redzēt izrādēs "Skrandaiņi un augstmaņi", "Tango ar Stroku" un "Karalis Līrs", kurās viņam ir absolūti atšķirīgi tēli, taču katrs no tiem ir dzīvs, aizraujoši izveidots un uzrunā skatītāju. Leonīds Lencs ir ne tikai talantīgs aktieris, bet šarmants, inteliģents vīrietis ar smalku humora izjūtu. Cilvēks, uz kuru vienmēr var paļauties. Džentlmenis. Stipra personība. Jūtos lepna, ka esmu pazīstama ar Leonīdu Lencu, un ka liktenis ir lēmis man strādāt kopā ar viņu zem viena teātra jumta!" par aktieri raksta Rīgas Krievu teātra direktore, aktrise Dana Bjorka.

"Leonīds Lencs ir ĪSTS. Īsts vīrietis, īsts aktieris, īsts partneris un cilvēks! Par viņu es varētu runāt ilgi un jūsmīgi. Visas viņa lomas – bez izņēmuma! – ir spožas, vienalga, vai tas ir galvenais varonis vai epizodisks tēls. Atrasties uz skatuves viņam līdzās, būt viņa skatuves partnerei ir laime, ko esmu izjutusi ne reizi vien. Viņš ir dzīvs, viņam ir lieliska humora izjūta, bet viņa improvizācijas reizēm ir atsevišķas izrādes vērtas! Viņš ir uzmanīgs, gudrs un smalks. Es ļoti augstu vērtēju Leonīdu Lencu kā kolēģi un cilvēku. Un esmu bezgala priecīga, ka viņš ir nopelnījis šo balvu," par kolēģi pauž aktrise Jekaterina Frolova.

Atgādinām, ka Teātra mākslas nozīmīgākā balva tradicionāli tiks pasniegta 23. novembrī, latviešu teātra patriarha Eduarda Smiļģa dzimšanas dienā. Šogad "Spēlmaņu nakts" ceremonija notiks Liepājā, bet tiešraidē to varēs skatīties LTV1 tiešraidē.