Šā gada martā apritēs gads, kopš režisors Viesturs Kairišs uzsāka darbu kā Dailes teātra mākslinieciskais direktors. Ambiciozos plānus un ieceres, kas tapušas sadarbībā ar teātra jauno vadītāju Juri Žagaru, Dailes simtgadē aizēnojusi Covid-19 pandēmija, tomēr rasts pats galvenais – saprašanās. Paralēli jaunajam amatam Karišs uzsācis arī darbu pie spēlfilmas "Janvāris" par 1991. gada barikāžu laiku. Režisors to sauc par īpaši personisku darbu. Un, lai arī tas noteikti nebūšot autobiogrāfisks vēstījums, nevar nesaskatīt paralēles ar paša Kairiša dzīvi – jauns, enerģisks cilvēks ar lielu interesi par kino vēsturisku pārmaiņu laikā. Par barikāžu nozīmi Latvijas vēsturē, tā laika jauniešiem, čekas maisu atvēršanu un pārmaiņām Dailes teātrī – mūsu turpmākajā sarunā.
Ir aizvadītas pirmās filmas "Janvāris" uzņemšanas dienas. Kas tajās tika nofilmēts?
Pirmajās četrās dienās mēs filmējām tikai Jaža – galvenā varoņa – dzīvokli Āgenskalnā. Tur viņš dzīvo ar vecākiem. Viņš ir atvedis draudzeni...
Dzīvoklī ir ļoti sarežģīti filmēt un atjaunot tā laika sajūtas. Tās ir mierīgākas ainas, bet psiholoģiski intīmas, ne-vieglas lietas. Tomēr, man šķiet, ka ļoti labi viss ir sanācis.
Filmēšana tika uzsākta 20. janvārī. Nejaušība vai īpaši izvēlēts simbolisks sākums?
Sakritība. Skaidrs, ka filma par barikādēm ir jāfilmē ziemā. Tomēr Covid-19 situācija ir tik sarežģīta. Mēs testējamies, ik pa laikam kaut kas ir jāpārliek. Ir iesaistīta starptautiska komanda. Mēs bijām gatavi janvāra otrajā pusē sākt. 20. janvāris nebija speciāli, bet šajā dzīvē, kā jūs zināt, nejaušību nav.
Lai turpinātu lasīt, iegādājies abonementu.
Lūdzu, uzgaidi!
Pielāgojam Tev piemērotāko abonēšanas piedāvājumu...
Abonēšanas piedāvājums nav redzams? Lūdzu, izslēdz reklāmu bloķētāju vai pārlādē lapu.
Jautājumu gadījumā raksti konts@delfi.lv
