Koronavīrusa laikmetā dusošā princese. Recenzija par baleta izrādi

Raksts publicēts sadarbībā ar interneta žurnālu "Dance.lv".

Teātra mājas lapā iespējams uzzināt, ka "Apburtās princeses" pirmizrāde notikusi 2010. gada 8. maijā un izrādes ilgums ir 2 stundas un 50 minūtes. Piedāvātais ieraksts veikts 2021. gada 12. februārī, un šī izrāde ilgst 2 stundas un 13 minūtes. Nevaru spriest, vai video izrādes īsināšana saistīta ar to, ka "dzīvās" izrādes ilgums aprēķināts kopā ar starpbrīdi, vai arī veiktas kupīras mizanscēnās, ņemot vērā, ka lielformāta baletu skatīties mājās (nevis teātra zālē) ir ļoti grūti. Jebkurā gadījumā, vērtēsim piedāvāto ierakstu kā patstāvīgu mākslas darbu. Un tātad...

Kā horeogrāfijas autori nosaukti Mariuss Petipā un Aivars Leimanis. Mājas lapā arī rakstīts: "Baletā saglabāta oriģinālā Mariusa Petipā horeogrāfija." Lieliski, taču nez kāpēc aizmirsts Fjodors Lopuhovs, kura horeogrāfija izmantota Ceriņu fejas partijā, un Konstantīns Sergejevs, kura horeogrāfija izmantota Auroras sapņa ainā (Leimanim tā ir otrā cēliena otrā aina).

Kā zināms, Pēteris Čaikovskis "Apburtās princeses" mūziku sacerēja Mariusa Petipā un Ivana Vsevoložska libretam, kas veidots pēc franču rakstnieka Šarla Pero pasakas "Dusošā meža skaistule" motīviem. Uz Rīgas iestudējuma afišas abu libreta autoru vārdu nav, lai gan tas ir ļoti līdzīgs pirmavotam. Identiskās fabulas interpretācijas gan atšķiras. Atšķirīgā it kā nav daudz, taču kārtējo reizi tas pierāda, cik bīstami ir mainīt jelko klasikas mantojuma šedevrā, jo līdz ar to mainās Petipā-Čaikovska koncepcija un cieš pat elementāra loģika.

Par ko Mariuss Petipā pasaulei vēstīja "Apburtajā princesē"? Vai par labā un ļaunā cīņu? Tā izcilajam baletmeistaram ir iemīļota tēma, kas vijusies cauri visai viņa daiļradei. Taču "Apburtajā princesē" tai ir savs īpašs akcents: tā ir dzīvības un nāves, jaunības un vecuma spēkošanās. Cīņa gan notiek pasakas žanrā, taču filozofiski tā ir dziļa un saprotama tēma. Kādēļ feju Karabosu neielūdz uz svinībām pilī, kas tiek rīkotas par godu karaļa jaundzimušajai princesei Aurorai? Vai tā bija ceremonijmeistara Katalabita kļūda? Daļēji jā, taču ne jau bez iemesla. Feja Karabosa bija tik veca, ka visi domāja – viņa jau sen vairs nav starp dzīvajiem.

Ieradusies svinībās, kas tiek rīkotas par godu jaunai dzīvībai, Karabosa atriebjas ne tikai par sadragāto autoritāti, viņa ir arī arhetipisks tēls. Viņa ir pati nāve un vecums – briesmīga un neglīta vecene. Tāpēc viņa ienīst nevis tiešo vainīgo – Katalabitu, bet gan Ceriņu feju, kura simbolizē dzīvi (ceriņš kā debesu valstības koks), un viņas krustmeitu – princesi Auroru, kas personificē rītausmu jeb jaunas dienas dzimšanu. Tāda bija Petipā un Čaikovska ideja. Leimanim feja Karabosa ir jauna, eleganta modes dāma dekoltētā balles kleitā skaistās balerīnas Ievas Rācenes izpildījumā. Tādu skaistuli ne tikai Katalabits neaizmirstu, pats karalis būtu uzmanījis, vai ielūgums ticis nosūtīts. Karabosas tēla arhetipa nojaukšana ir pats principiālākais Leimaņa jaunievedums, taču savu – pārliecinošāku – koncepciju viņš nepiedāvā.

Baletam ir sava valoda, savi noteikumi, un skatītāji lieliski saprot: varonis, kuram ir sarežģītākā un efektīgākā partija, arī uzvarēs. Saglabāta epizode, kurā Karabosa atdarina piecas labās fejas. Kad Petipā versijā to dara nejauka vecene, Karabosas fiasko redzams kā uz delnas. Taču skaistā Karabosa uzskatāmi ir pārāka. Ko tas varētu nozīmēt? Atbildes nav. Iestudējot Karabosai dinamisku variāciju uz puantēm (!), Leimanis parāda Karabosu kā pārāku par Ceriņu feju (Alise Prudāne). Un, lai gan Karabosa pili pamet savos burvju ratos, atgādinot Cēzara triumfa pozu no Fokina baleta "Ēģiptes naktis", sižetā tas nebūt tā nav: jo uzvara ir Ceriņu fejas pusē!

Līdzās Ceriņu fejai pirmajā cēlienā ir vēl piecas labās fejas, kurām Petipā bija devis vārdus (krievu valodā: Кандид (Невинности), Флер-де-Фарин (Цветущих колосьев), Крошка, Канареек, Виолант (Пылких чувств)).[1] Padomju laikos, kad tautas masām (publikai) bija vajadzīga konkrētība, fejas dēvēja to īpašību vārdos, ar kurām tās it kā apdāvināja Auroru: Maigums, Spriganums, Dāsnums, Bezrūpība, Drosme. Leimaņa iestudējumā fejām vārdu nav.[2] Nav īsti skaidrs, ar ko tās apdāvina jaundzimušo. Un kā man to aprakstīt? Droši vien pēc kostīmu krāsas. Feja zilā kostīmā parādīja pārliecinošu tehniku, bet feja rūsganajā kostīmā bija eleganta un gracioza, pārējās īpašas emocijas neraisīja.

Pirmajā cēlienā liela uzmanība veltīta Katalabita (Antons Freimans) partijām. Dramaturģiski viņa loma ir svarīga – viņa nolaidības dēļ arī samilzt šī stāsta konflikts. Taču horeogrāfiskajā ziņā tas tomēr ir otrā plāna epizodisks pantomīmas tēls. Šajā izrādē viņš ir ne tikai pārmēru satraukts, bet arī apveltīts ar klasiskās dejas dinamiskiem lēcieniem. Ar šādu leksiku iespējams nolasīt ziņu, ka tas ir princis, kurš lemts stāsta varonei jau no šūpuļa.

Otrā cēliena pirmā aina noformējuma ziņā ir pati efektīgākā (māksliniece Ināra Gauja). Darbība norisinās parkā – uz ziedošu koku un lapeņu fona. Skaists ir valsis ar ziedu virtenēm un groziem. Kordebalets tērpts elegantos sudrabainos pelēkrozā kostīmos – meitenes kleitās ar stilizētu krinolīnu, jaunekļi pusgarās biksēs. Tas rada tādu karaļa izpriecu atmosfēru, kurā galminieki izliekas par zemniekiem. Petipā versijā ainas krāšņumu papildināja bērnu piedalīšanās, viņiem atkārtojot pieaugušo kustības. Nezinu, vai pie tā, ka bērnu nav, vainojama koronavīrusa situācija, vai arī viņu piedalīšanās nav paredzēta vispār. Katalabits, kurš auļo pa vidu brīnišķīgi valsējošajam ansamblim, par rotu nekļūst.

Līdz ar pirmo Auroras parādīšanos Sabīnes Strokšas izpildījumā staro jaunība un dzīvesprieks. Uzmanīgi ar kājiņu izzīmējot ronds de jambes en l'air, viņa kā īsta princese ierāda distanci, kuru nepieciešams ievērot apkārtējiem. Tā nav balerīnas vaina, ka inscenētāja dēļ šī distance tiek pārkāpta. Petipā versijā līgavaiņi bauda Auroras laipnību, taču neraisa jūtas, kas būtu atklāti manāmas: viņa vienādi dejo ar katru no četriem, nevienam no tiem neveltot īpašu uzmanību. Leimaņa versijā kavalieris zaļajā kostīmā ar turbānu acīmredzami ir favorīts – ar viņu Aurora dejo vairāk nekā ar citiem. Līdz ar to mēs saprotam, ka meitene ar šo jaunekli ir aizrāvusies – kas atkal ir pretrunā ar libretu. Un pavisam pārsteidzošs gājiens: Aurora elegantajā arabeskā visiem līgavaiņiem pēc kārtas pieliecas pie vaiga un auss. Tāda mizanscēna ir arī Petipā, taču tajā princese pieliecas pie pāžiem, kas spēlē vijolītes, ieklausoties to mūzikas skaņās. Pāži principā nepieder vīriešu kārtai, tie personificēja mūziku (baleta žargonā viņus tā arī dēvē – par vijolniekiem). Piekritīsiet, ka tas nav tieši tas pats, kas pieglausties vīrietim. Tāpēc nav saprotams – kāpēc?

Pēc tam, kad Aurora sadūrusi pirkstu ar vārpstiņu, viņa aizmieg tādā tumsā, ka ainu var arī saīsināt – saskatīt jelko nav iespējams.

Otrā cēliena otrā aina ataino medības, kurās piedalās princis Dezirē (Sergejs Neikšins). Kā gaisma tika izslēgta iepriekšējā ainā, tā arī netiek ieslēgta. Medības, protams, var norisināties arī naktī, taču stacionārais molberts (blakus kreisajai kulisei), pie kura ar entuziasmu glezno mākslinieks, tādā gadījumā ir lieks. Arī "Aklās vistiņas" iespējams spēlēt tumsā, taču diez vai tām būtu īstā vieta medībās. Visi braši dzer vīnu, vienīgi Dezirē no tā atsakās, kas viņu nešaubīgi parāda kā pozitīvo varoni.

Kad galminieki, vīna un "vistiņu" nogurdināti, izklīst, vienatnē palikušajam princim Dezirē parādās Ceriņu feja. Viņa jautā, vai prinča sirds ir brīva? Izrādē tā ir vienīgā tīrā pantomīmas epizode. Trupas dejotājiem pantomīmas aina padodas ar grūtībām, un ne katrs skatītājs sapratīs, ko Ceriņu feja un Dezirē viens no otra vēlas.

Pēc Ceriņu fejas vēlēšanās parādās Aurora, kuru pavada sieviešu kordebalets zilās balles kleitās. Petipā sākotnējā ideja, kas nerealizējās, bija parādīt Auroru meiteņu pavadībā. Tā vietā Aurora parādās nimfu ieskauta. Ideja par sākotnējo Petipā ieceri ir intriģējoša, taču neveiksmīgi ir tas, ka kordebalets un princis ir ģērbti vienādi zilos kostīmos un skatuves puskrēslā viņu figūras saplūst.

Trešais cēliens nav vienkārši pasakas laimīgās beigas. Petipā un Čaikovskim tā ir īpaša pasaule, harmonija un dzīves pilnasinība, kur labais ir uzvarējis, tajā nav vietas ļaunajiem spēkiem un nāvei. Mīlestība, pārvarējusi visus šķēršļus, top mūžīga.

Darbība notiek pils zālē. Aizmugures plānā ir divi troņi, kuros visu cēlienu sēž karalis un karaliene. Šāda izvēle nav uzskatāma par veiksmīgu: monarhi novirza uzmanību no dejām, kas noris viņu priekšā, bet no augšējā skatu punkta tie atspoguļojas grīdas linolejā.

Savu aizbilstamo kāzās Ceriņu feja joprojām nav šķīrusies no ceriņu zara un nomainījusi apģērbu, līdz ar to apjomīgā tunika neļāva pilnvērtīgi novērtēt dejotājas écarté.

Svētku divertismentā cita aiz citas izkārtotas klasiskās un raksturdejas. Sākumā ir Briljanta, Zelta, Sudraba un Safīra feju (šajā iestudējumā trīs pēdējās vienkārši nodēvētas par dārgakmeņiem) Pas de quatre. Īpaši efektīga ir Briljantam sacerētā horeogrāfija – ar ātrajām un dinamiskajām roku kustībām jāspēj radīt krāšņa dimanta iespaidu. Diemžēl dejotāja Annija Kopštāle nav tik meistarīga, lai to parādītu.

Pasaku numuru iznācienus iesāk komiskais Runča zābakos (Antons Freimans) un Baltās kaķenītes (Nataļja Lipska) Pas de caractère. Kaķis kā musketieris – galants, tomēr prasts kavalieris. Viņa dāma atgādina koķetu marķīzi, kas karnevālā uzvilkusi kaķa kostīmu. Abu maigumu pēkšņi nomaina skrāpēšanās un smieklīgas ķildas.

Seko klasisks Zilā putna un princeses Florīnas Pas de deux. Abu liktenis franču rakstnieces Marijas Katrīnas d'Olnuā (Marie-Catherine, Madame d'Aulnoy) pasakā "Zilais putns" ir līdzīgs Auroras un Dezirē stāstam. Zilais putns – šarmantais karalis – ir iemīlējies princesē Florīnā. Taču ļaunā burve – Florīnas pamāte – to pārvērtusi par putnu, jo karalis atteicies precēt viņas neglīto meitu. Zilais putns naktīs atlido pie mīļotās, kas ieslodzīta tornī. Pārvarot visus šķēršļus, abi galu galā svin kāzas. Petipā no pasakas paņēmis abu mīļoto satikšanās fragmentu, kurā karalis redzams putna izskatā. Zilā putna partijas izpildītājs Viktors Seiko lec jeb drīzāk lidinās dinamiski un augstu. Viņa partnere Juka Mijake-Sokolova ar viņu kopā veido harmonisku duetu.

Nav saprotams, kādēļ mākslinieks Zilajam putnam radījis nevis gaiši zilu, bet košu, tumši zilu kostīmu. Acīmredzot solidaritātes vārdā arī Florīna ieģērbta tādas pašas krāsas kostīmā. Šķiet, tumši zilā ir viena no mīļākajām kostīmu mākslinieku krāsām, taču šajā gadījumā būtu labi nejaukt skatītāju prātus, jo Zilais putns tomēr ir cits arhetips.

Klasiskajam Zilā putna un princeses Florīnas Pas de deux seko daļēji raksturduets, ko izpilda Sarkangalvīte un Vilks ar smieklīgi pūkainu asti. Izpildītāju uzdevums ir grūts: numurs ir ļoti īss un tā laikā jāpaspēj parādīt viņu savstarpējās attiecības, turklāt ar delikātu humora izjūtu. Abu lomu atveidotājiem – Alisei Tomkovičai un Andžejam Signarskim – tas izdevās.

Tālāk seko pantomīmiski dejisks Pelnrušķītes (Marta Ozoliņa) un prinča Fortinē (Aidens Viljams Konefrijs) numurs. Aivara Leimaņa iestudējumā šis numurs piesaista sevišķu uzmanību, jo zaudējis Petipā horeogrāfiju. Īpaši izdevusies ir prinča straujā pakaļdzīšanās meitenei.

Fināla Pas de deux, kurā laimīgi savienojas Auroras un Dezirē likteņi, ir pati atbildīgākā izrādes daļa. Sabīne Strokša un Sergejs Neikšins ar uzdevumu tikuši galā labi: ir gan partnerība, gan izteiksmīgs aktiertēlojums. Īpašu uzslavu pelnījusi Sabīne Strokša – skaista, gracioza, balerīnas pozu jūtoša.

Kādi secinājumi? Izteiktās piezīmes nevajadzētu uztvert kā pārmetumu, kura mērķis būtu noniecināt ieguldīto darbu. Tieši otrādi – uzskatu, ka rīdzinieku trupa spēj iemiesot šādu repertuāru. Taču ļoti svarīga ir kopējā iestudējuma kultūra, kas veidojas arī no sīkumiem. Kā teicis Nikolajs Ciskaridze: "Klasiskais balets – tā ir kārtības uzvara pār patvaļu."

Tiešām novērtēju gan teātra centienus karantīnas un izolācijas apstākļos nepazaudēt skatītāju, gan vēlmi sagādāt tiem prieku satikt baleta mākslu kaut video formātā. Un par to, ka skatītāji baletu skatās ar prieku, nešaubos. Valdzinošā Čaikovska mūzika un Petipā izcilā horeogrāfija jebkurā redakcijā spēj kļūt par šedevriem.

Recenziju no krievu valodas tulkojusi Dita Jonīte.

Larisa Abizova ir viena no vadošajām Sanktpēterburgas baleta kritiķēm, Agripinas Vaganovas Krievu baleta akadēmijas pasniedzēja.

[1] Baleta "Apburtā princese" iestudējumos Latvijā nav izmantoti Petipā doto vārdu tulkojumi [tulkot. piez.].

[2] Ne feju, ne izpildītāju vārdi nav atrodami izrādes video ieraksta titros un mājas lapas informācijā. LNOB iestudējuma bukletā un programmiņā (2010) fejām doti vārdi Vaļsirdība, Ziedošā vārpa, Feja ar maizes drupačām, Dziedošais kanārijputniņš, Lielā kaislība [tulkot. piez.].