Par darbu teātrī saņēmusi Bertas Rūmnieces balvu (1990) un V šķiras Triju Zvaigžņu ordeni (1996). Viņa Valmieras teātrim atdeva vairāk nekā 50 radošus gadus, raksta teātra pārstāve Marta Cekule. Līdz pat mūža beigām teātris viņai bija viss. Viņa pati sevi sauca par bezkompromisa cilvēku gan uz skatuves, gan dzīvē: "Teātris ir vienīgais, lielākais, kas man ir. Man nav ģimenes, man nav daudz draugu, vispār draugu nav. Mani uzskata par asu, skarbu. Bet, ja pret teātri kāds neizturas lāgā, es to nevaru pieņemt un tad kļūstu īpaši asa un nežēlīga. Man pašai varbūt tas kaitē. Tomēr kā cilvēks es tā veidojos un palieku stabila. Un es gribu būt stabila ir dzīvē, ir uz skatuves. Man tiešām ir tādas galējības – melns un balts, tās man ir pašas spilgtākās krāsas. Es nemīlu teātri. Teātri nevajag mīlēt, bet vajag strādāt."
40. gadu sākumā mācījusies Zeltmata dramatiskajos kursos, 1947. gadā Ņina Leimane spilgti debitē Jelgavas teātrī, iejūtoties jaunās Katerinas Aleksandras lomā Aleksandra Ostrovska lugas "Negaiss" iestudējumā, jau tur pierādot savu neparasto raksturu un spējas: "Jurijs Jurovskis mēģināja ar divām brīnišķīgām aktrisēm, bet es biju izdomājusi to lomu, tekstu no galvas, sēdēju pēdējā rindā un skatījos mēģinājumus. Nedēļu pirms pirmizrādes režisors man noprasa, ko es te sēžot." Režisors Jurijs Jurovskis ļāva viņai mēģinājumā parādīt rezultātu. Viņa izdarīja to tik labi, ka kļuva par lomas galveno tēlotāju. Kad 1953. gadā Jelgavas teātri slēdza un apvienoja ar Valmieras teātri. Ņina Leimane kļuva par vienu no 20. gadsimta vadošajām Valmieras teātra aktrisēm, izņemot laika posmu no 1959.-1961. gadam, kad kopā ar savu dzīvesbiedru, aktieri Artūru Petrovski spēlēja Daugavpils teātrī. Jau Jelgavas periodā viņa iepazinās ar Pēteri Lūci, kas kļuva par vienu no nozīmīgākajiem cilvēkiem un režisoriem viņas dzīvē.
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
