Savāds mierinājums. Recenzija par izrādi 'Krizantēmas' JRT  (8)

Jaunais iestudējums ir īsta laika mašīna. Par šādu asociāciju vispirms jau mudina domāt Mārtiņa Vilkārša veca muzeja formātā veidotais skatuves iekārtojums – provinces pilsētiņas ļaudis un viņu problēmas izstādītas tumšzaļu sienu ieskautā telpā, kuras malās ir portreti un vitrīnas, bet vidusplānā vairāki dažāda augstuma podesti. Ļaudis šo telpu apdzīvo kā savas mājas – aiz portretu rāmjiem un melni polsterētās nišās tiek glabāti sadzīves priekšmeti, postamenti noder kā skapīši, soli vai galdi, arī lai pakāptos un palūkotos kaut kur ārpus "telpas" vai pakoķetētu ar savu svarīgumu. Bet pretī skatītājiem uz sienas esošais ekrāns atgādina digitālu albumu, kurā ik pa laikam nomainās iestudējuma varoņu fotoportreti no aizgājušās jaunības (darbojas arī kā remarku ilustrācija).

Izrādē spēlējošie aktieri savos skatuves tēlos ir krietni savecināti, tādēļ skatīties uz to nav diez ko omulīgi. Kuram tad patīk apzināties, ka izskaties vecāks nekā jūties. Vienīgais, kas glābj šo "situāciju", ir humors, kas ik pa brīdim uzdzirkstī aktierspēlē vai sižeta attīstības paradoksos. Gandrīz līdz nepazīšanai pārvērtusies Jana Čivžele šeptīgās un manierīgās večiņas Edītes Liversedžas lomā. Ļoti atgādina Šapokļaku no leļļu multfilmām par krokodilu Genu. Šī ierastās pasaules kārtības apšaubītāja ar gāzelīgo gaitu, nervozo acu mirkšķināšanu un paštaisno skepsi ir mana izrādes favorīte.

Arī pārējie ansambļa aktieri savas lomas izspēlē ar garšu, izbaudot priecīgo, humora caurstrāvoto atkalsatikšanos ar skatītājiem. Tāpat es pirmo cēlienu vēroju, priecādamās par savas paaudzes talantīgo aktieru buķeti, par asprātīgi stilīgo vizuālo ietērpu, kur nozīme katrai detaļai, vienlaikus nepārspīlējot ar atsauču pārbagātību. Turklāt, ar šo detaļu palīdzību iestudējumā izdevies panākt izmainītas un pat apšaubāmas realitātes izjūtu. Tikai viens piemērs – arhidiakona, kuru spēlē Andris Keišs, profils nojaušams gan bareljefā virs kamīna dzegas, gan pavisam dzīvā veidā kādā momentā vienā no "muzejsienas" tumšajām nišām. Savukārt Keitas radītās cepurītes, kostīmu griezums, tērpu aksesuāri, saskaņojums ar parūkām ir rūpīgi pārdomāta 20. gadsimta vidus modes stilizācija. Katrai lietai ir savs laiks un vieta, lai to pamanītu īstajā brīdī. Rotaļīgums manāms arī romāna dramatizējuma tekstā, kas ik pa brīdim gaumīgi saspēlējas ar aktieru fiziskajām darbībām un viegli groteskajiem žestiem (dramaturgs programmiņā nav norādīts; minu, ka režisors).

Taču saturiski uzvedums īsti ar šodienas realitāti nerezonē. Aiz spocīgajiem "karakteriem" ieraudzīt īstus cilvēkus neizdodas, tādēļ ir pagrūti nolasīt, par ko vēsta izrāde. Vienā brīdī pat piezogas jautājums – cik jauka šī komēdija šķistu tad, ja to spēlētu galīgi nepazīstamu aktieru ansamblis? Vai pietiktu ar apziņu, ka skatāms britu literatūrā tik ļoti atzītās Barbaras Pimas romāna dramatizējumu? Iestudējuma reklāmas materiālos mani ļoti uzrunāja šis teksts: "It kā nenozīmīgi ikdienas dzīves notikumi kādā Anglijas ciematā, autores redzējumā, iegūst episkus apmērus un stāsta par dzīves aizkustinošo un neparedzamo dabu." Var piekrist, ka ik katra cilvēka dzīve kādā momentā ir aizkustinoša un vēl vairāk neparedzama (tostarp, Pimas varoņu). Bet kas domāts ar "episkumu"? Vai šodienas realitāte, kurā joprojām, arī 85 gadus pēc romāna sarakstīšanas mierīgi jokojam par sieviešu aklo pakļaušanos vīriešiem (arī bez mācītāja sutanām)? Nu labi, komiski tēli šajā izrādē ir gan vieni, gan otri, paralēli iesmejot arī par bezbērnu cilvēkiem pusmūžā ("JRT pie Dzemdību nama"!), kam galvenais mīlestības objekts ir reliģija un literatūra, bet galvenās raizes – sieviešu un vīriešu apprecināšana. Taču, kā mums nesen tika atgādināts – teātrī ir atļauts jokot par visu.

Brīnišķīgi, ka JRT aktieri no jauna ieraugāmi kā lieliski raksturlomu tēlotāji, taču pēc ilgās pauzes šķita, ka gribētos ko vairāk. Lai gan. Var jau arī iztikt ar jauku vakaru komiskā atmosfērā. Vasarai tas piestāv un starp "dejām" ar Covid-19 viļņiem iespējams izklaidēties arī šādi. Jo īpaši, ja ar laika mašīnu drīksti aizlidot uz pagātni – gan uz pirmskovida ēru, kad kultūras pasākumos cieši un bez maskām visi saspiedāmies iekštelpās, gan uz stilizētu iepriekšējā gadsimta vidi.