Dankans Makmillans (Duncan Macmillan, dz. 1980) uz Latvijas teātra skatuvēm aizvadītajās teātra sezonās kļuvis krietni populārāks pat par savu britu kolēģi Šekspīru. Vispār jau ne tikai Latvijā – ne velti pasaules teātra kritiķu tiešsaistes žurnāls “Critical Stages” Laumai Mellēnai-Bartkevičai lūdzis uzrakstīt par Makmillana “gaitām” arī uz mūsu skatuvēm.
Lugu ievadrindkopā netulkoju apzināti – Latvijā katrā no teātriem, kur tā iestudēta, izvēlēts savs pārcēlums. Nedomāju, ka teātri, alkstot pēc skatītājiem, apzināti maldina, lai tie nāktu skatīties vienu un to pašu lugu. Katra no versijām – gan dažādajos teātros (tostarp arī Valmieras drāmas teātrī un Mihaila Čehova Rīgas krievu teātrī), gan atšķirīgu aktieru interpretācijās, kā arī katrā no vakariem –, ir jauns notikums. Jā, var teikt, ka viens un tas pats teātra iestudējums tāpat katru izrādes vakaru ir cits, tomēr šī Makmillana luga bez a priori iespējamās mainības paģērē arī skatītāju mijiedarbību. Un tādēļ šoreiz jo īpaši būtiski atzīmēt, ka es skatījos 23. jūlija izrādi.
Makmillana dramaturģija visvairāk saista ar to, ka te sastopami īsti cilvēki no mūsu šodienas pasaules. Stāstus caurauž dažādu slimību vai emocionālu pārdzīvojumu un traumu raisītas problēmas, tajos ir smalka cilvēka psiholoģisko portretu izpēte, un pāri visam – vēlme saprast, iedziļināties un domāt par sevi šajā pasaulē (Dailes teātrī skatāma “Elpa” un “Monstrs”, režisors D. Petrenko; Latvijas Nacionālajā teātrī – “Cilvēki, lietas un vietas”, režisors V. Sīlis).
Luga (sarakstīta kopā ar Džoniju Donaho), kas iestudēta Valmierā (“Visas labās lietas”, režisore I. Mičule), Rīgā (“Dzīves dārgAkmentiņi”, režisore R. Kalniņa) un tagad arī Liepājā, vēsta par jaunu vīrieti, kurš atskatās uz saviem pārdzīvojumiem kopš puikas gadiem, kad pirmo reizi tiek konfrontēts ar mātes depresiju un viņas pašnāvības mēģinājumu. Makmillans lugu rakstījis par cilvēku līdzās šai baisajai slimībai ar miljons absolūti ne-briljantām variācijām. Tātad jebkurš var mēģināt identificēties ar galveno varoni, kas izmisīgi vēlas saprast to, ko nav iespējams saprast. Tikai paši slimnieki zina, kas tā ir par elli, un no tās nav iespējams izkļūt tikai ar saviem spēkiem. Arī šajā stāstā nosaukt vārdos tās miljons brīnišķīgās lietas uz pasaules vajadzīgas tieši tam mazajam zēnam un vēlāk jaunajam vīrietim, nevis mammai – lai viņa gribētu dzīvot. Uz šī dramatiskā fona katrs no izrādes skatītājiem iegūst iespēju savu pasauli ieraudzīt negaidīti krāsainu, kā arī saprast, ka pasaule var būt sarežģīta, bet tāpēc ne mazāk brīnišķīga.
Izrāde tiek spēlēta teātra mazajā spēles laukumā – “Lielā dzintara” Eksperimentālajā skatuvē. Skatītāji ir izsēdināti pa apli divās-trīs rindās tik izretināti, lai aktieris varētu brīvi staigāt un komunicēt. Vispirms jau, ieņemot skatītāju vietas, aktieris ik pa brīdim pieiet pie ienākušajiem un iedod kādu lapiņu, dažiem vairākas, ar dažiem koleģiāli draudzīgi arī sačukstas. Lugas autors paredzējis, ka atsevišķās ainās skatītāji arī pasaka tiem iedalīto frāzi vai pat nospēlē kādas epizodes “īstā lomā” (ārsts, skolotāja, tētis, draudzene). 23. jūlija vakarā skatītāji izrādījās arī “īsti aktieri”. Bez liela mulsuma, ar ieinteresētu atsaucību ļāvās pat improvizēt – ļoti labi iztēlojoties kādas konkrētas dzīves situācijas, kurās paši esam nonākuši vai, sliktākajā gadījumā, par tām domājuši “kā būtu, ja būtu”.
Brīžiem varēja šaubīties, vai skatītāju iesaistīšanās patiešām nav iepriekš iestudēta. Var tikai apbrīnot aktieri Edgaru Ozoliņu, kurš pirms izrādes sākuma spēja tik precīzi izraudzīties piemērotākos skatītājus lomām. Šī nianse atkal ļāva aizdomāties, cik svarīgs aktierim uz skatuves ir partneris. Taču viens ir partneris-kolēģis, ar kuru mēģinājumos divu mēnešu garumā esat pudu sāls apēduši, cita – intuitīvi nolūkots skatītājs, uz kura reakcijām (arī spontānajām) jāspēj reaģēt gan dabiski, gan loģiski, lai visi kopā mēs neizkristu no radītās noskaņas un galu galā nepazaudētu stāsta pavedienu. Monoizrādē aktieriem pilnīgi noteikti tas ir ļoti augsts spriedzes līmenis, ar kuru Edgars Ozoliņš tika galā perfekti.
Vienlaikus aktieris visas izrādes garumā spēja radīt mierīga, atvērta un sirsnīga varoņa tēlu, ar kuru gribas būt kopā – gan skumt, gan priecāties, gan turpināt rakstīt labo lietu sarakstu, no jebkura punkta sākot. Aktieris Edgars Ozoliņš kopš ienākšanas teātrī nospēlējis vairākus desmitus lomu teju 40 iestudējumos. Un veiksmīgi debitējis arī kino ar taksista Mareka lomu Reiņa Kalviņa filmā “Maiņa”. Acīmredzot šāds kapitāls bijis gana pietiekams, lai iegūtu stabilu aktierisko un cilvēcisko pašapziņu un droši pieņemtu monoizrādes “1 000 000 labu lietu” izaicinājumu. Ticu, ka gandarījums ir abpusējs.
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!