Pasaule bērnu acīm. Valmieras vasaras teātra festivāla apskats  (1)

Ar ko šā gada festivāls bija īpašs? Pirmkārt, ar to, ka tas vispār varēja notikt, un, otrkārt, ar to, ka visas izrādes ātri vien tika izpirktas jau uzreiz pēc programmas izziņošanas. Tas nozīmēja arī to, ka ar meitām mums izrāžu grafiki gluži nesakrita – ne uz visām izrādēm tikām vienā laikā. Savukārt laicīgi iegādāto biļešu dēļ nepiedzīvojām festivāla atklāšanas koncertu. Tas tika izziņots vēlāk un sakrita ar mūsu pirmo izrāžu skatīšanos. Bet atklāšanas pasākums, tāpat kā pastāvīgā rosība festivāla centrā, iepriekšējos gados mūsos radīja lielāku piederības un klātesamības izjūtu, kas šogad izpalika.

Var jau būt, ka šā gada īpašajos pandēmijas apstākļos visiem bija labāk, ja pulcēšanās tika maksimāli ierobežota ar plašo un intensīvo programmu (visu nevarēja piedzīvot pat gribot), festivāla apmeklētājus pēc iespējas izkliedējot laikā un telpā, kā arī digitāli meklējamās informācijas plūsmā. Tomēr pa vidu visiem šā gada plusiem un mīnusiem – milzīgs paldies festivālam par iespēju trīs dienas gandrīz vai aizmirst par vīrusu. Un cerēsim, ka nākamā gada festivālā jau varēsim atgriezties īstā normālībā.

Bērnu un jauniešu programmas vadītājs Jānis Znotiņš kādā intervijā minēja, ka festivāls aug kopā ar saviem skatītājiem. Varbūt tas ir iemesls, kāpēc tieši divas pusaudžiem adresētās izrādes – “Marija un zibens” un “Pusaudzis” – visvairāk sajūsmināja manu trīspadsmitgadīgo meitu. Abās ar krietnu devu humora tika risinātas pasaules gala problēmas pubertātes vecumā. Zināms, ka pasaule (daba) mums apkārt ir sačakarēta līdz nejēdzībai, un Covid-19 tam visam vēl uzlicis treknu punktu uz “i”, taču pusaudžiem, pirmkārt, ir jātiek galā ar savu pieaugšanu. Šīs izrādes katra savā formā dinamiski un atraktīvi parāda, ka ar tevi viss ir kārtībā pat tad, ja tev šķiet, ka neesi gluži tāds kā citi.

Grupas “Kvadrifrons” iestudējums “Marija un zibens” Paulas Pļavnieces režijā ir īsta enerģijas bumba, kas, šķiet, spētu uzspridzināt jebkuras paaudzes skatītāju (gan sākot no 13 gadiem) – četru jauniešu attiecību drāma ir ietērpta badmintona spēles formātā. Klāva Meļļa asprātīgie teksti, Rūdolfa Gediņa atsperīgā horeogrāfija un četru aktieru aizrautīgā spēle jauniešu attiecību drāmu pārvērš tik komiskā performancē, ka pie sevis izmisīgi domāju – ko es varētu darīt, lai tā aizsniegtu pēc iespējas plašāku mērķauditoriju? Un varbūt pat vēl svarīgāk būtu, lai šī izrāde aizsniegtu arī mērķauditorijas vecākus! Lūk, brīnišķīgs piemērs, kā par absolūti nopietnām lietām – dažādajām seksuālo identitāšu variācijām – teātra valodā iespējams runāt caur smiekliem un viegli, tomēr bez kariķēšanas vai pašcenzūras stīvuma.

Arī horeogrāfes Lienes Gravas kustību izrāde “Pusaudzis” (dramaturgs Artūrs Dīcis) skatītājam sagādā tīru dzīves prieku. Kvadrifroniešu izrādē jaunieši satikās badmintona spēlē, bet te jaunieši “triecas” basketbola laukumā, kas pēc brīža jau tiek iekārtota kā kino zālē, maza ballīte ap dīvānu, pagalms utt. Epizodes ņirb kā košā komiksā. Tā jau arī jaunā paaudze tver informāciju savos ekrānos – klips seko klipam, viena spēle nomaina nākamo, drusku paklausās vienu mūziciņu, otru, trešo.

Jā, protams, dejas spēle ir arī pilna ar attiecību klišejām, taču dzīvē ir bezgala daudz situāciju, kurās pazīstamas lietas un uzvedības modeļi atvieglo mūsu eksistenci un jaunu attiecību veidošanos. Katrā ziņā šie jaunieši (kas dzīvē ir dejotāji ap 30) tiešām dauzās, izklaidē ar ķermeņa tehniku un aktiermeistarību, dejas stāstā atgādinot, ka viss pāriet, dzīve ir skaista, bet attiecību kreņķi ar laika distanci var izskatīties arī komiski.

Mazāk komiski pasaules kreņķi bērnu acīm bija skatāmi jeb drīzāk klausāmi (lielākā daļa iestudējuma teksta dzirdami austiņās) Kristas Burānes iestudējumā “Pasaules gals un citas blēņas” (pa pāriem izstaigājama izrāde 5. vidusskolas ēkā). Satura ziņā šī izrāde būtu bijis labs līdzsvars (jo problemātikā iziet ārpus savstarpējo attiecību “ķīmijas”) abām jau tikko minētajām pusaudžu izrādēm, taču “Pasaules gala” izrādes forma tiešām vairāk bija atbilstoša 10+.

Izrādes aprakstā gan ieteicamā vecuma kategorija bija norādīta 10–14 gadi. Realitātē šādā vecuma amplitūdā bērni ir ļoti atšķirīgi: viens vēl ir bērns, kas gultā ņem mīļmantiņu, cits jau drūms tīnis vai paspējis vairākkārt noskatīties visas “Draugu” sezonas. Arī kā mamma es izrādes laikā biju stipri samulsusi par milzīgo informācijas apjomu un vēstījuma sadrumstalotību. Šķiet, šis materiāls nodrošinātu vielu vismaz 20 iestudējumiem.

Bet, ja visi bērnu radītie fantāzijas stāsti (scenārija autori ir skolēni) par dažādajiem pasaules galiem salikti blakus kā krāsainā mozaīkā, pa vidu vēl iestarpinot faktus no īstās realitātes, kā arī paralēli katram skatītajam individuāli satraucoties par nepieciešamību tikt galā ar tehnisko aprīkojumu un instrukcijām (kur jāiet, kas jādara, kas jāpaspēj – tādējādi novēršot uzmanību no klausāmā teksta), sanāk, ka mēs visi vienkārši spēlējam misiju, tēmās īpaši neiedziļinoties. Es, piemēram, joprojām jūtos iesprūdusi ainā, kas risinājās psihologa kabinetā.

Tur bija iespējams klausīties stāstu par meiteni, kurai labākā draudzene sadeg ugunsgrēkā, un kura ar burvju pulverīša palīdzību no saviem vecākiem izdzen sliktos garus. Pēc tam bija jāpaņem no kastītes auduma salvete, uz kuras uzrakstīts bērnu un jauniešu uzticības tālruņa numurs. Salvete gan ar visu numuru izrādes beigās pie mums nepalika, tā bija tikai RPG jeb viens no rīkiem pasaules glābšanai (tādi bija jāsavāc visos četros misijas posmos).

Bonusā vēl bija viens no “interesantajiem faktiem” par kādu meiteni, kas ieguvusi psihologa doktora grādu 13 gadu vecumā un mājiens ar sētas mietu par mums – cilvēkiem, kas negausīgi patērē papīra salvetes... Aprakstot šo piemēru, ar sevi laikam esmu nonākusi pretrunā, jo tikko dejas izrādes sakarā apgalvoju, ka tieši tik fragmentāri mūsdienu bērni arī uztver pasauli un tas ir normāli. Tad kāpēc šajā izrādē man tas vairs tā nešķiet? Varbūt tāpēc, ka ar savu pieauguša cilvēka racionālo prātu nepratu nošķirt, kur beidzas pasaules gals un kur sākas blēņas...

Toties ar krustu šķērsu paralēliem stāstiem lieliski bija tikušas galā Ance Muižniece un Pamela Butāne, kuras kā īstas detektīves bija mēģinājušas noķert dažādu paaudžu atšķirības, šarmu un postu klausāmizrādē “Pilsētas safari”. Četros, apmēram stundu garos maršrutos izrādes “lietotājs” varēja izsekot dažādu paaudžu ļaužu drāmām. Izrādes veidotājas atklāti arī ievadā pasaka, ka te būs pilns ar stereotipiem un cilvēki/personas ir izdomātas (uzkonstruētas).

Staigā, domā, ķer asociācijas ar sevi un sev pazīstamiem, atceries detaļas no iepriekšējā maršruta, prāto – kas tevī ir no vienas vai otras paaudzes, un jau ar nepacietību gaidi, kad tiksi nākamajā maršrutā. Skaidrs jau, ka pasaulē nekas nav tikai melns vai balts, bet, lai saprastu, ka pa vidu ir visi iespējamie toņi un pustoņi, uz brīdi der redzēt tīru melno un balto. Tā ir arī ar paaudžu raksturojumu, kam pamatā ir ļoti konkrēti dzīves apstākļi un sociālpolitiskie konteksti. Ļoti ceru, ka šī izrāde Valmieras pilsētvidē vēl kādu brīdi uzkavēsies. Lūdzu! Labprāt aizbrauktu un izietu arī festivāla dienās neuzspēto Y paaudzes stāstu.

Šā gada festivālā diemžēl neizdevās noķert īstu prieku abās vismazākajiem skatītājiem adresētajās izrādēs – “Bumba nerunā” (rež. Māra Uzuliņa) un “Cilts” (rež. Toms Treinis). Vienā man bija par daudz atstāstījuma izteiksmes un ilustratīvas darbošanās, bet otrā – pārāk daudz darbošanās (kas robežojas jau ar ākstīšanos) ar mazu jēgu. Tikmēr publikā bija gana daudz atsaucības gan bērnu (manīju pat gluži pārņemtu teātra vērotāju – gadu vecu meitenīti!), gan pieaugušo vidū, tātad bija arī ieguvēji un īsta prieka atradēji.

Sadaļā “Studentu šķūnis” izvēlējos no Liepājas atvesto “Upi” un, neraugoties uz izrādes laikā dabūto lietu, izrādi izbaudīju par visiem simts procentiem. Liepājnieku stāsti Valmieras pilsētvidē bija iegūluši neticami organiski. Un organiski šajā staigājamajā izrādē jutās arī paši dalībnieki – nule Liepājas Universitātē aktierstudijas absolvējušie jaunieši.

Saliedētu draugu kopa pa vienam un kopā horeogrāfes Kristīnes Brīniņas vadībā radījuši dzīvu portretu galeriju, kurā ieraugām šodienas atspulgus kā rāmā upes ūdenī. Līdzīgi kā “Pilsētas safari”, arī “Upe” savā veidā savijusi kopā paaudzes, likteņus un sapņus. Tāpat festivālā kopā kā upē saplūdušas teātra tērcītes no visas Latvijas un šogad mēs te pasauli pavisam noteikti varējām ieraudzīt mūsu jauno cilvēku acīm. Un ir cerīgi!