Horeogrāfs Ferbruhens: 'Esmu atteicies no amatiem, kuru dēļ daudzi būtu gatavi slepkavot'

Intervija publicēta sadarbībā ar festivālu "Zelta maska Latvijā".

Kā būtu, ja sarunas sākumā jūs pastāstītu, kas ir Jeruns Ferbruhens?

Ak Dievs, nu tā... Esmu beļģis, man ir 38 gadi, esmu dzimis Briselē, pabeidzu Antverpenes baleta skolu. Par klasiskā baletdejotāja karjeru īpaši nesapņoju, sajūtas, ka tā būtu domāta man, nebija. Nē, patiešām: mani vispār neuztrauca tas, cik apdāvināts esmu, vai man ir labas sekmes, vai kļūšu par premjeru. Vienkārši izbaudīju deju, un izbaudīju to ļoti – kā tāds naivs puisēns, ziniet. Taču šī attieksme ļāva man nonākt tādās vietās, kas iepriekš man neienāca pat prātā. Jā, uz skatuves sāku ar to pašu klasiku, lielu prieku man tā nesagādāja, lēnām, taču pārliecināti virzījos uz laikmetīgākas horeogrāfijas pusi – līdz visbeidzot nonācu Montekarlo baletā. Šajā trupā uzņem ļoti nopietni tehniski sagatavotus dejotājus, repertuārs ir ļoti apjomīgs, turklāt lauvas tiesa ir trupas direktora un mākslinieciskā vadītāja Žana Kristofa Maijo izrādes. Horeogrāfija, kas man bija ideāli piemērota: izteiksmīga, ekspresīva, teatralizēta. Esmu augumā neliels, toties ļoti kustīgs (Smejas.), man jau kopš skolas teica – o, jā, baletam tu esi kā radīts, bet Princi nekad nedejosi –, uz ko es atbildēju: lieliski, man toties tiks visas klasiskās raksturlomas! Galu galā nodejoju gan prinčus, gan Romeo...

Tas bija labākais Romeo, kādu man nācies redzēt.

Paldies! Vārdu sakot, manā karjerā notika daudz kas savāds, negaidīts un patīkams. Bet 31 gada vecumā es nolēmu tai pielikt punktu – jo bija radusies sajūta, ka uz skatuves esmu izdarījis pilnīgi visu, ko gribēju. Varēju palikt Montekarlo baletā un tur mierīgi pelnīt naudu, bet tas kaut kā neierakstījās manā dzīves redzējumā. Man prasās pēc piedzīvojumiem.

Kā deja vispār ienāca jūsu dzīvē?

Man kaut kā nav iespiedies atmiņā tāds konkrēts brīdis, kad es būtu pateicis: o, jā, es gribu dejot! Man šķiet, ka dejoju kopš dzimšanas. Un mani vecāki nolēma – ja reiz tā, nesūtīsim viņu uz futbolu vai basketbolu, atdosim baletskolā... Domāju, ka patiesībā mani virzīja vēlme un degsme kaut ko radīt. Man briesmīgi patika visu ko sacerēt, izdomāt – un tas attiecās ne tikai uz horeogrāfiju. Kad 11 gadu vecumā skolā iestudēju miniatūras, tā drīzāk bija vizuālā māksla, nevis deja. Vārdu sakot, nebūtu bijis baleta, es būtu atradis citu pašizpausmes veidu. Pat ja arī zīmēšanā esmu diezgan vājš.

Vai ir jābūt labam dejotājam, lai kļūtu par labu horeogrāfu?

(Smejas.) Nezinu. Droši vien katram tas ir citādi. Manuprāt, tev nav jābūt superdejotājam, lai tu būtu apveltīts ar horeogrāfa iztēli. Protams, darba pieredze man ir palīdzējusi, jau sākot no izglītības puses: еsmu sevī uzsūcis visu to baletmeistaru prasmes, pie kuriem dejoju pats. Arī darbs kopā ar citiem dejotājiem mēģinājumos un radošajās darbnīcās ir devis daudz.

Jūs dēvē par horeogrāfijas Timu Bērtonu. Kā jums patīk šis salīdzinājums?

Tas ir brīnišķīgs kompliments. (Smejas.) Tā mani sāka saukt pēc "Riekstkoža", kuru pirms sešiem gadiem iestudēju Ženēvā. Man, protams, ir grūti paskatīties uz to no malas, pats sevi ar Bērtonu neasociēju. Taču laikam nojaušu, kas ir bijis par iemeslu šim salīdzinājumam, kas man tik ļoti glaimo. Bērtons katrai savai filmai izdomā veselu Visumu, kurš ir kaut kas starp nomoda sapni un nakts murgu. Arī es jau kopš saviem pirmajiem darbiem esmu tiecies radīt mazas pasaules – tikai šim nolūkam izmantoju ķermeņa valodu.

Vai jums ir svarīga šī iespēja atšķirties – parādīt savu īpašo rokrakstu, nelīdzināties nevienam citam?

Tā ir svarīga visiem horeogrāfiem. Tiesa, pats nekad neesmu ar šo tēmu tā speciāli noņēmies, turklāt katram baletam, kas man jāiestudē, nepieciešama atsevišķa pieeja, jauns skatījums. Taču man ļoti vērtīgi šķiet tas, ka pazīstams režisors, kurš ir redzējis manus agrīnos opusus, tagad atnāk uz izrādi un pēc tās pasaka: zini, šim te cauri spīd tas divdesmitgadīgais Jeruns, kuru es reiz pazinu! Es augu, mainos, kā līdz ar vecumu maināmies mēs visi, bet tikmēr palieku es pats – un gribu, lai tā tas paliek arī turpmāk.

Taču, iespējams, ir tādi jums mīļi dejas meistari, kuru ietekmi jūs esat izjutis šajā attīstības ceļā.

Man daudzi ir mīļi. Dejotāja karjerā veicās satikties ar īstiem titāniem – strādāju ar Janu Fabru, strādāju ar Žanu Kristofu Majo un Matsu Eku, dejoju Jirži Kiliāna un Džordža Balančina baletos. Viņi visi ir manā ķermenī, manā dvēselē, manā bagāžā. Protams, viņi ir mani ietekmējuši – tāpat kā bagātinot ietekmē jebkura mākslinieciskā pieredze. Taču tad, kad es saceru savas horeogrāfijas, man nevajag iedvesmu no malas. Šajā procesā esmu absolūti ieciklējies sevī, it kā ieslēdzies savā burbulī.

"Deju grīdas" iestudējumā, kuru drīz rādīs festivālā "Zelta maska Latvijā", dejotājiem kājās ir visi iespējamie skatuves apavi - puantes, baleta kurpes, pat skrituļslidas. Kāds dejo basām kājām. Kāds – atbilstoši sižetam – līdz pēdējam elpas vilcienam... Vai šo tēmu jūs uztvērāt personiski?

Tad, kad man lūdza radīt izrādi par godu "Baleta Maskava" trīsdesmitgadei, noskaidrojām, ka šis teātris vēl nekad nav vienā izrādē iesaistījis abas savas trupas – klasiskos un laikmetīgās dejas dejotājus – kopā. Šo uzdevumu lika atrisināt man. Un, tā kā runa bija par apvienošanu, man sagribējās parunāt par telpu, kas vieno visdažādākos cilvēkus,– par deju grīdu. Vēl mani vienmēr bija aizrāvusi deju maratonu tēma: tie notika ASV Lielās depresijas laikos. Trūcīgie ļaudis piekrita par dažiem grašiem, burtiski par maizes kumosu dejot pat nedēļām ilgi bez miega un atpūtas, vien ar 15 minūšu starpbrīžiem. Tātad šeit, no vienas puses, mums ir dejas svētki, jubileja, no otras – šādos maratonos deja skaidri demonstrēja savu graujošo spēku. Doma ir tāda: tieši dejas valodā ir visvieglāk paust to, ka cilvēks ir laimīgs, taču deja var radīt arī nelabojamas traumas – tiem, kuri nav pratuši apstāties laikus. Tādēļ es izlēmu – o, super! Lūk, ļoti spēcīgs vēstījums par deju līdz pat nāvei. Par apsēstību ar deju. Par to, ka ikviens dejotājs tai ziedo – vismaz – savu normālo dzīvi.

Atlika tikai, šo divdabību nezaudējot, virzīt sižetu uz pozitīvo pusi... Un izdevās atrast atslēgu. Tā ir dziesma "Dancing Stars", kas skan izrādē. "Mēs visi esam dejojošas zvaigznes, mēs atstājam jums mantojumā savu gaismu pat mirstot..." Tie ir vārdi, kas man ļoti patīk. Un arī šie: "Tu nekad neesi vientuļš naktī, ja tu dejo. Kaut kur uz zemes noteikti ir kāds, kurš šajā brīdī dejo kopā ar tevi." Tas pieliek ļoti pareizu punktu izrādes beigās.

Vai bieži jutāties laimīgs, kad dejojāt pats?

Jā. Deja ir zāles pret visām nedienām un raizēm. Deja ir brīvība.

"Deju grīda" ir jūsu pirmais projekts Krievijā? Kādi ir jūsu iespaidi par šo sadarbību?

Satriecoši. Mani sajūsmināja krievu dejotāju skaistums, viņu kultūras savdabība, viņu gara spēks. "Balets Maskava" ir ļoti interesanta kompānija, unikāla, un – lai arī sākumā es ne visai iztēlojos, kā baletdejotāji sadarbosies ar kolēģiem, kuru specializācija ir laikmetīgā horeogrāfija, viss norisa viegli un vienkārši. Vienīgā problēma bija valodas barjera – pasaki: "OK, puiši un meitenes, viss ir forši, visi iet pa labi, skaidrs?" Viņi atbild: "Yes!" Un iet pa kreisi. Taču tas bija jautri, es iemācījos dažus krievu vārdus. Nē, patiešām, šīs ir vienas no pēdējā laika patīkamākajam atmiņām – mans krievu piedzīvojums.

Vai jums ir bail no pirmizrādēm? Vai arī vienmēr esat pārliecināts par saviem spēkiem?

Pirmizrādēs ir pilnībā jāizslēdz tas kontrolfrīka režīms, kurā tu esi darbojies mēģinājumu laikā. Citas izejas vienkārši nav. Tu kluss un nekustīgs sēdi zālē, publikas acu priekšā, tu vairs nevari ietekmēt to, kas notiek uz skatuves. Kur, protams, kaut kas notiek ne tā, kā vajadzētu. Ideāls uzvedums nav iespējams, tādi vispār neeksistē. Tas jāpieņem kā dotais lielums, nekrītot izmisumā, jo ir jākoncentrējas uz to, kā novērst kļūmes līdz nākamajai izrādei. Tas ir viss, kas kopš šā brīža tiek prasīts no tevis. Jo te, lūk, ir viņi, dejotāji ar savu tehniku, savām emocijām, kopš šā brīža tā ir viņu izrāde, ne tavējā. Atlaid viņus! Taču tas nenotiek viegli. Šajā ziņā ir daudz jāstrādā ar sevi.

Un mēģinājumi – tie jums patīk?

Man šķiet, horeogrāfija savā ziņā ir radniecīga tēlotājmākslai – zīmēšanai vai veidošanai. Arī top no nulles, un tieši mēģinājumu zālē. Tur notiek vissvarīgākā darba daļa, tur es tērēju maksimālu enerģijas daudzumu. Vēl būdams dejotājs, es rūpīgi vēroju baletmeistarus – daži no viņiem bija satriecoši meistarīgi, dažs īsts pamuļķis. O, izrādes tapšanas process nemaz nelīdzinās nodarbībām klasē. Te dzirksteles iet pa gaisu, te vienam cilvēkam ir jāspēj aizraut un vest līdzi pārējos, ja vajag, bīdīt viņus uz priekšu, iedvesmot... Empātijas jautājumi ir ļoti svarīgi... Zinu, ka izpildīt manas prasības dejotājiem dažkārt ir tīri fiziski grūti. Tāpēc cenšos viņus izklaidēt, cik nu iespējams, – manos mēģinājumos ir daudz spēles, jautrības, varbūt par daudz reizēm. Toties gaisotne laba. Un tas ietekmē gala iznākumu.

Neesmu tas horeogrāfs, kurš atnāks uz zāli ar jau gatavu izrādes variantu – paskatieties, ko es daru, kā es jūtu, un tagad precīzi atkārtojiet! Protams, esmu maksimāli strādājis sagatavošanās procesā. Protams, rādu kustības. Taču galīgo lēmumu pieņemu, skatoties uz dejotāju. Man vajag, lai viņš manas idejas interpretē atbilstoši savām spējām, iemaņām, meistarības līmenim, nacionālajām īpatnībām. Es dodu viņam brīvību. Daudz brīvības. Un tomēr visi mani dejotāji saka – ak, cik jauki, tu precīzi zini, ko gribi! Un tas ir ļoti smieklīgi, jo pašā sākumā man nav ne jausmas, ko es gribu. Drīzāk es zinu, ko negribu. Droši vien tas ir pat svarīgāk.

Šie nav vienkārši laiki. Vai esat pamanījis, sajutis, kā teātra pasaule ir saliedējusies, teiksim, pēdējā gada laikā?

Runāsim atklāti: esmu brīvmākslinieks, tādēļ šajos grupu procesos ne visai iesaistīts. Neviens no kolēģiem un dejotājiem man neprasa, ko es domāju un jūtu pandēmijas sakarā – un par citām lietām arī. Izklausās tā paskumji, jā. Taču man ir jābūt stipram un ar savām emocijām jātiek galā pašam.

Vai jums ir kaut kas, par ko sapņot?

Es, protams, esmu veiksminieks. Pirms sešiem gadiem, kad nolēmu pievērsties horeogrāfa karjerai, pie apvāršņa bija tikai pāris projektu, ar kuriem varēju rēķināties. Ja tie netiktu īstenoti, nāktos atkal atgriezties uz skatuves un dejot. Taču tie tika īstenoti. Un es sāku iestudēt daudz, trīs deju kompānijas vienlaikus piedāvāja man kļūt par to vadītāju. Par tādiem amatiem daudzi būtu gatavi galēt un slepkavot. Taču man vajadzēja vispirms atrast sevi horeogrāfa arodā, noslīpēt savu stilu, saprast, kā strādāt ar dejotājiem. Un es atteicos. Ticiet, ka tas bija ārkārtīgi grūts lēmums – pateikt "nē" laikos, kad man vispār nebija droša pamata zem kājām. Taču uzskatu šo lēmumu par vienīgo pareizo, jo, manā skatījumā, būt horeogrāfam un vadīt trupu – tie ir divi dažādi darbi, dubulta atbildība. Agrāk nejutos tam gatavs. Tagad, manuprāt, esmu nobriedis. Būtu labi, ja man uzrastos sava, kaut vai neliela deju kompānija. Taču forsēt notikumus, tos steidzināt es negribu, man arī "frīlansā" neklājas slikti. Kaut gan kāds mazumiņš stabilitātes netraucētu. (Smejas.) Taču es patiešām uzskatu sevi par veiksminieku. Un strādāju tik daudz, ka tāds darbs nevar nenest augļus.

Vai dejojat mājās, kad jūs neviens neredz?

(Smejas.) O, jā! Tiesa, savas virtuves dejas "Instagram" nepublicēju. Dejoju, kad esmu viens pats mājās, taču tikai sev!

Festivāla "Zelta maska Latvijā" programmā ir iekļauta Jeruna Ferbruhena (Beļģija) izrāde "Deju grīda", ko viņš veidojis teātrim "Balets Maskava". Mūzika: Stefans Levins (Zviedrija),

mākslinieks: Dmitrijs Razumovs (Krievija). Izrādi varēs noskatīties Ventspilī, teātra namā "Jūras vārti", 7. oktobrī pulksten 19 un Liepājas teātrī 9. oktobrī pulksten 19.