Baleta zvaigzne Adriāns Fadejevs: 'Balets nav sports, tas jādejo ar dvēseli'

Intervija publicēta sadarbībā ar festivālu "Zelta maska Latvijā".

Uz "Zelta Masku Latvijā" tas ved to labāko, kas ir teātra repertuārā: Ludviga Minkusa baletu "Dons Kihots" un Galā koncertu ar leģendārajām Leonīda Jakobsona dejas miniatūrām.

Tā šķiet, ka Jakobsona teātris Latvijā līdz šim vēl nav uzstājies.

Nē. Daudzkārt esam viesojušies Igaunijā, taču pie jums dosimies pirmoreiz.

Tāpēc, lūdzu, sāksim ar to, ka pastāstīsiet par savu teātri un tā dibinātāja Leonīda Jakobsona vietu horeogrāfijas vēsturē.

Mēs ļoti lepojamies ar teātrim doto vārdu. Tagad šis ir akadēmiskais teātris ar lielu trupu un vērienīgām izrādēm, taču sākās ar nelielu māksliniecisko kolektīvu "Horeogrāfiskās miniatūras", kas 1966. gadā tika izveidots "Ļenkoncert" paspārnē. Tā dibinātājs Pjotrs Gusevs pāris gadus vēlāk pieaicināja Leonīdu Jakobsonu, kurš izveidoja absolūti jaunu, savdabīgu trupu ar unikālu raksturu un autorizrāžu repertuāru. Jakobsons bija viens no izcilākajiem 20. gadsimta horeogrāfiem, baletus "Spartaks" un "Šurale" joprojām dejo tur, kur viņš tos iestudēja, - Marijas teātrī, savukārt mēs lolojam citus viņa šedevrus – dejas miniatūras. Tās mūsu dejotāji saņem kā tiešu mantojumu, no paša Leonīda Jakobsona audzēkņu rokām. Tas ir ļoti svarīgi, jo viņš pārstāvēja to paaudzi, kuras baleta zvaigznes bija Ulanova, Semjonova, Pļisecka, Kolpakova, Osipenko, - paaudzi, kura apzinājās, ka balets nav sports, tas jādejo ar dvēseli.

Un jums pašam dižais Jakobsons ir... Leģenda? Baletmeistars, ar kura daiļradi iepazināties, dejojot pats? Jūsu priekštecis trupas vadītāja amatā?

Ārkārtīgi talantīgs meistars, pret kuru jūtam milzīgu pietāti, kura darbus saudzīgi, ar cieņu un taktu saglabājam. Esmu studējis viņa horeogrāfiju Krievu baleta akadēmijas aktiermeistarības kursā, mans pedagogs Valērijs Sergejevs savulaik strādāja pie Leonīda Venjaminoviča. Šī nebūt nav vienkārša horeogrāfija, pat ja nepieprasa griezt klasiskos 32 fuetē un grand pirouettes. Ir savas sarežģītās lietas un nianses gan tehnikas, gan plastikas ziņā.

Pilns jūsu teātra godavārds ir Sanktpēterburgas Valsts akadēmiskais. Jums, protams, katra šā titula daļa nozīmē ko savu...

Sanktpēterburga man nozīmē pilsētu, kur esmu dzimis, audzis un dzīvoju, ar kuru lepojos. Valsts akadēmiskais – tas ir noteikts statuss. Mūsdienās teātris nevar izdzīvot bez valsts atbalsta. Un mūs valsts atbalsta, tikai tāpēc varam strādāt.

Pēterburgā ir vēl trīs trupas ar šādu statusu – Marijas balets, Mihaila balets un Eifmana teātris. Ja runājam godīgi – vai ir kāda nerakstīta ranga tabula? Kuru no tiem kā pirmo iespēju izvēlēsies skatītājs vai Vaganovas deju skolas absolvents ar izcilības diplomu?

Man šķiet, katram teātrim pilsētā ir sava vieta un sūtība. Mēs nekādā ziņā necenšamies ar kādu konkurēt. Tas būtu pat smieklīgi, ja mēs konkurētu ar Marijas teātri.

Un tomēr 2019. gadā konkurējāt ar Maskavas Lielo – jūsu "Dons Kihots" bija nominēts septiņās Krievijas Nacionālās teātra balvas kategorijās.

Bijām to pelnījuši. Mūsu teātrim ir sava vēsture, savs ceļš, skatītāji un repertuārs – arī mūsu "Dons Kihots" ir pašiem savs, ne tāds kā citos teātros.

Vai cerējāt uz šādiem panākumiem, kad uzaicinājāt dāni Johanu Koborgu to iestudēt?

Johans ir virtuozs dejotājs, kurš pats absolūti spīdoši izpildījis šā baleta galveno lomu uz pasaules labākajām skatuvēm. Neaizmirsīsim, ka viņš pārstāv divas no spēcīgākajām pasaules baleta skolām – dāņu un angļu. Un es ne mirkli nešaubījos par to, vai viņu aicināt veidot mūsu iestudējumu. "Dons Kihots" ir izdevies brīnišķīgs, to dievina skatītāji, arī to dejot ir tīrā bauda. Kaut gan jāatzīst, ka šī izrāde ir riskanta. Partijas ir trikiem piesātinātas, prasa milzīgu emocionālo atdevi – tev vienkārši jādeg trīs cēlienus no vietas. Turklāt Johans ir padarījis intensīvāku gan tehnisko, gan aktiermākslas komponenti, ļoti daudz strādājis pie niansēm, viņš vispār neatzīst vārdu "sīkumi".

Bijāt Marijas teātra premjers, kad saņēmāt piedāvājumu vadīt Jakobsona baletu. Stāsta, ka jūsu kontā jau bija ne tikai veiksmīgi darba līgumi Eiropas teātros, bet arī augstākā izglītība vadzinībās.

Nu, klausieties, tajās dzīves krustcelēs, kurās mani vienaudži dejotāji ir šobrīd, es stāvēju pirms desmit gadiem. Tiesa, tad es domāju, ka paralēli vēl padejošu, man bija tikai 33. Izrādījās, ka sēdēt uz diviem krēsliem reizē nevarēs... Vai pārejas periods bija sarežģīts un grūts? Jā, protams, bija. Taču grūtības mani stimulē. Man patīk pārmaiņas.

Tātad bijāt pārliecināts, ka jums tas ir pa kaulam.

Teikšu atklāti – es gāju, nezinot, kurp eju. Būdams dejotājs, es atbildēju tikai pats par sevi. Aizvēru teātra durvis un līdz nākamajai dienai, nākamajam mēģinājumam pārdomāju savas deju partijas, staigāju, lasīju, arī tas bija darbs augu diennakti, drīzāk ne darbs, bet dzīvesveids. Savukārt teātra vadītājs... tā ir ļoti interesanta profesija, radoša, darbietilpīga, taču tajā viss ir citādi iekārtots. Nezinu... Pirmkārt, es strādāju komandā un bez komandas nevarētu paveikt neko. Otrkārt, sevi zākāt, dabiski, es tagad nesākšu, bet lielīties būtu neglīti un pat nekaunīgi.

Jūs uzlielīs citi, ir taču par ko – tieši jūs šo teātri esot jaunās drānās ietērpis, trupai jaunus ieročus rokās iedevis, izveidojis izcilu repertuāru.

Taču neesmu veicis nekādas revolūcijas, nekādā gadījumā. Sāku no disciplīnas, jo bez tās nekur, un, bez šaubām, gadu gaitā trupa mainījās tikai uz labu. Daudziem teātriem ir tāda tradīcija – galvenās lomas atdot viesmāksliniekiem, savukārt mēs cenšamies virzīt augšup savas zvaigznes. Tāpēc mūsu dejotāji ciena savu teātri, augstu vērtē tā repertuāru un iespēju uzstāties uz slavenām skatuvēm, strādāt ar talantīgiem pedagogiem un baletmeistariem. Šosezon laižam gaisā leģendārā, Dienvidāfrikā dzimušā britu horeogrāfa Džona Krenko radīto "Oņeginu". Un piedalīties šādā izrādē ir neticama iespēja, katra dejotāja sapnis. Par "Oņeginu" cīnās visi izcilāki teātri pasaulē, un ar to viss ir pateikts.'

Vai tagad jums ir jādomā par jūsu darba komerciālo potenciālu?

Patiesībā man tieši ar to bija jāsāk. Jāpatērē daudz spēka, laika un sakaru – personisko sakaru, jo tie nekad nav lieki, ar daudziem impresārijiem es draudzējos jau daudzus gadus un esmu viņus iesaistījis sadarbībā ar mūsu teātri. Vienmēr ir mierīgāks prāts, kad strādā ar cilvēkiem, kuriem vari uzticēties... Tagad, protams, kļuvis nedaudz vieglāk. Taču šīs rūpes neatkāpjas.

Vai, stājoties jaunajā amatā, tikāt sev – vai varbūt trupai – apsolījis, kāda būs jaunā dzīve Jakobsona teātrī, dzīve Fadejeva laikos?

Nē, nekādus zvērestus ar asinīm neparakstīju... Taču man ir nemierīgs raksturs – palaižam pirmizrādi, izbraucam viesizrādes, bet es neesmu paspējis to izbaudīt, jo tikmēr nodarbojos ar nākamo projektu, visu laiku spraužu augstus mērķus – uzkāpt Everestā. (Smejas.) Tā ka mēs principā uzkāpjam arī. Taču atkal jau jāsaka – ne es viens, bet mēs visi, teātris.

Vai esat fiksējis savu darba dienas ilguma rekordu? Par Jakobsonu joprojām stāsta, ka viņš laiku ignorējis vispār.

Jā, dejotāji man ir stāstījuši, ka viņi mēdza griezt uz priekšu zāles pulksteņus un teikt – Leonīd Venjaminovič, jau pusnakts! Metro slēdz pēc pusstundas!.. Bet viņam pašam pamatdarbs līdz mūža galam bija citur – Marijas teātrī, vēlāk Kirova baleta teātrī, viņš vispirms radīja tur, tad brauca šurp uz Majakovska ielu...

Mans rekords?... Ir gadījies pirms pirmizrādes gulēt stundas trīs vai arī negulēt vispār. Pašlaik esam teātris bez savas skatuves, savām mājas sienām, un tāpēc, protams, ir daudz problēmu. Dažādos teātros ir dažādi apstākļi un nosacījumi, var teikt, ka visu laiku esam viesizrādēs. Ir teātri, kuri jau kļuvuši tuvi un mūs draudzīgi atbalsta – Marijas teātris, Aleksandrinas jeb Puškina teātris, - un tomēr nekad nevar zināt, kā veiksies pirmizrādei, kāds būs rezultāts, tā aizies vai neaizies. Uz skatuves var notikt jebkas.

Kuru sava direktora darba daļu jūs neuzticētu nevienam citam, pat ļoti pieredzējušam un pārbaudītam cilvēkam?

Droši vien dejotāju pieņemšanu darbā. Kaut ar vienu aci, tomēr labprāt paskatos uz katru – gan mācību stundā, gan izlaiduma izrādēs, gan uz skatuves. Obligāti. Un aprunāties arī ir obligāti. Un jo svarīgas ir ne tikai kājas, kas ideāli novietotas pozīcijās, rokas un tehnika. Ļoti svarīgi ir, kāda doma uz pieres rakstīta. Un kas acīs. Nemīlu skatuves māksliniekus, kam acīs tikai dolāri griežas, ziniet. Un sapņo tikai par tiem, jautā tikai par naudu.

Bet kas jūsu karjeras laikā ir mainījies baleta pasaulē plašākā nozīmē? Tiesa, neesmu droša, vai vispār var lietot vārdu "karjera", ja mamma ir balerīna, vecākais brālis arī dejotājs, bet pats esat pie stieņa jau kopš bērna kājas...

Jā, esmu pavadījis pie stieņa visu dejotāja mūžu, bet – ne jau tālab es gāju uz baletu! Gāju dejot, lēkt, griezties, cabriole rādīt... Un uzreiz attapos ar seju pret stieni monotonos stiepšanās vingrinājumos. Kad māte mani negribēja laist baleta skolā, es viņai teicu – mammu, ja tu mani nevedīsi, nozagšu tavu pasi un iestāšos pats! Kaut kā vienmēr biju pārliecināts, ka man jāiet šajā lauciņā, tā ir mana profesija...

Bet sākumā mani nemaz neuzņēma! Izkritu otrajā kārtā. Mamma bija laimīga! Izgājām no Vaganovas baletskolas, te piebrauc "Volga", no tās izkāpj Lidija Tjuntina, viena no vecākajiem pedagogiem, mamma bija viņas izlaiduma skolniece. Viņas sabučojās, Lidija Mihailovna saka – oi, Svetočka, vai tas tavs dēliņš? Un jūs jau stājaties? Jā, saka mamma, taču neiestājāmies, netikām cauri otrajai tūrei. Kā tā – neiestājāties?! Tūlīt ejam! Un ieveda mūs atpakaļ, pavēra durvis uz komisijas telpu, vai jūs te traki palikuši esat, neuzņemat tādu princi, ar tādu ārieni – tūlīt uzņemt, nekavējoties! Tāda bija likteņa griba, iedomājieties... Minūti vēlāk mēs nesatiktos...

Kas mainījies? Absolūti visa pasaule – bērni mainījušies, vajadzības mainījušās, tik daudzi ārprātīgu laika daudzumu pavada telefonos, ar citiem gadžetiem. Baletā – tehnika virzījusies uz priekšu, neapšaubāmi. Lai gan šie pēdējie divi gadi mūsu profesijai bija vienkārši murgs. Tik daudz laika nosēdēt mājās! Tas nav labi nevienam skatuves māksliniekam, bet dejotāju vienkārši nogalina... Pazīstu absolūti unikālus, spožus dejotājus, kuri sāka šaubīties – varbūt jāiet pensijā, kad vēl šī pandēmija beigsies? Jo 38 – 40 gadu vecumā, uz karjeras norieta sliekšņa, ir ļoti grūti uzturēt sevi formā, ja nevari kāpt uz skatuves. Jā, ir pieredze, ir prasmes, taču ik gadu teātrī ienāk jaunā paaudze, spēcīgi, veseli, drosmīgi dejotāji, ar viņiem konkurēt kļūst arvien grūtāk... Attiecībā uz to, kā mainījies balets globālā mērogā... Nu, talantīgu ļaužu nav kļuvis mazāk, arī kaut kādas revolūcijas nav notikušas...

Tas ir labi vai slikti?

Droši vien labi, jo revolūcijas es nemaz nemīlu... Tās izrādes, kam jau 200 gadu, joprojām būs kopā ar mums, bet jauno iestudējumu likteņus laiks izvētīs... Galvenais, lai baleta teātris joprojām paliek teātris – tad mūsu māksla dzīvos.

Ludviga Minkusa baletu "Dons Kihots" Leonīda Jakobsona Sanktpēterburgas Akadēmiskā baleta teātra priekšnesumā festivāls "Zelta maska Latvijā" piedāvā noskatīties Rīgā, Dailes teātrī 16. oktobrī. Savukārt 18. oktobrī Ventspils iedzīvotāji un pilsētas viesi tiek aicināti uz galā koncertu "Jakobsons un klasika", kurā piedalās teju visa teātra trupa. Viesizrāde notiks teātra nams "Jūras vārti".

Biļetes uz festivāla "Zelta Maska Latvijā" izrādēm var iegādāties teātru kasēs un "Biļešu paradīzes" tirdzniecības tīklā. Līdz 4. oktobrim, par godu festivāla 15 gadu jubilejai biļešu cenas ir samazinātas par 15%.