Empātijas vingrinājumi. Recenzija par DDT jauno klausāmizrādi

Gaidot izrādes sākumu, jutu lielāku uztraukumu nekā parasti. Pieņemu, ka jau ar nepieciešamību pašai ļoti konkrētā veidā (zvanot uz norādīto telefona numuru) sākt "savu izrādi" šajā pasākumā tiku iegremdēta (burtiski tulkojot "immersive theatre" ideju) visai spēcīgi jau dažas minūtes pirms sākuma. To es izvēlējos pati, divus vakarus pēc kārtas bija doti trīs iespējamie sākuma laiki – pulksten 18, 19 un 20. Un zināma trauksme mani pavadīja ik reizi, kad atkal koncentrēju uzmanību uz telefona numura sastādīšanu ik pēc 10 minūtēm. Apzinājos, ka nevajadzētu nokavēt, ka ik zvanā man pretī ir dzīvs cilvēks, kas gaida šo zvanu, ka tas, vai "Piederības vingrinājumi" ar mani notiks vai ne, atkarīgs tieši no manis. Turklāt "iegremdēšana" notikumā šajā reizē bija ne tikai ar biļetes nopirkšanu, bet arī došanos uz pakomātu pēc sūtījuma, kurā bija piecas aploksnes ar fotogrāfijām – piecu reālu cilvēkstāstu "lieciniecēm". Un līdz ar to – pat līdz izrādes dienai ik pa brīdim jutu nelielu fona satraukumu, vai nenokavēšu un neaizmirsīšu.

Iespējams, tieši tāpēc savu pirmo stāstu uztvēru tik emocionāli. Vairāk nekā citkārt teātrī tiku konfrontēta ar īstu pieredzes stāstu. Nekad neuzzināšu, kā būtu, ja mani pieci stāsti būtu salikušies citādā secībā, jo vienā no stāstiem tomēr pēkšņi sajutu pārāk lielu atsvešinājumu – dzirdēju visai monotonu teksta nolasīšanu. Bet varbūt tieši tādus šos stāstus bija iztēlojušies izrādes veidotāji, kuri uzsvēra vēlmi panākt klausītājos spēju identificēties ar šiem cilvēkstāstu notikumiem vai sajūtām un uztvert tos kā vispārinātus?

Runājot par vispārinājumiem, laikam gan jāņem vērā arī fakts, ka ir visai liela atšķirība, kādas funkcijas telefonā lieto dažādas paaudzes. Kamēr vieni telefonu izmanto tikai zvanīšanai (lielākā daļa senioru), jauniešiem "zvans" varētu nozīmēt tikai un vienīgi videozvanu ar draugiem. Šādā aspektā būtu patiešām interesanti uzzināt, tieši kādu auditoriju DDT jaunais projekts būs aizsniedzis, jo īpaši, ja runa šajā gadījumā ir par numura sastādīšanu un patiešām īstiem cilvēkiem klausules otrā galā reāllaikā. Cita lieta, ja, zvanot uz kaut kādu numuru, tu nokļūsti ierakstītu balsu labirintā, kāds tas bija, piemēram, "Kvadrifrona" pārsteidzoši jautrajā projektā "Rolanda dziesma". Arī klausoties "Piederības vingrinājumus", bija brīži, kad likās – nu nevar būt, ka cilvēki piekrituši vairākus vakarus pēc kārtas pa vairākiem lāgiem stāstīt savu dzīvesstāstu! Taču īstās fotogrāfijas, kas ir taustāmi priekšmeti man rokās un kam jāliecina par stāstu autentiskumu, piesaista brīdim šeit un tagad ļoti konkrēti. Kādā no aploksnēm fotogrāfijas nebija ielikušās stāsta secībā, un es pārjautāju, kura fotogrāfija tieši man tajā brīdī jāaplūko. Reakcija bija adekvāta un dzīva.

Tomēr paši trauslākie notikuma momenti (un reizē paši īstākie) saistās ar telefonsarunas sākumu un atvadīšanos. Ja sākumā stāstnieka pamatuzdevums ir vienkārši saprast, vai viņu sazvanījis īstais cilvēks (konkrētais klausītājs) un viņš ir dzirdams un gatavs stāstam, tad nobeigumā starp stāstnieku un klausītāju jau rodas teju maģisks mirklis – mēģinot nojaust klausītāja reakciju, pārdomas, sajūtas. Šo zvanu beigās, vismaz man, būtu gribējies dažas minūtes vēl kopā paklusēt. Lai gan nevienā no stāstiem es īsti neatradu ko tādu, kas varētu attiekties tieši uz manu pieredzi, taču mani aizkustināja šo konkrēto cilvēku gatavība dalīties, tādējādi drīzāk vingrinot nevis manu piederību, bet empātiju. Un brīžiem audzējot manī vainas apziņu, jo nekādi īpaši nevaru viņiem palīdzēt. Var jau teikt, ka arī ierastajā teātrī mēs skatāmies dažādus stāstus un iepazīstam atšķirīgus cilvēkus, taču šādā ausi pret ausi (līdzībā ar "aci pret aci") teātrī pasaules spoguļojums ir īpaši jūtīgs. Tāpēc pāris minūšu "galopā" došanās uz nākamo stāstu man bija nedaudz par strauju.

Šajā izrādē es arī sapratu, cik liela nozīme man personīgi ir vizuālajai informācijai (kas nav ne labi, ne slikti, jo zinu, ka mēs visi pasauli uztveram atšķirīgi), jo man saņemtajās fotogrāfijās pietrūka seju (bet es respektēju personu datu aizsardzības nepieciešamību), un tikai klausoties bija arī grūtāk uztvert stāsta detaļas. Lai gan – ja izrādes veidotājiem bija svarīgi panākt vispārinājumu, tad šīs detaļas varbūt arī nebija tik svarīgas. No otras puses – tam cilvēkam, kas stāsta, detaļas un konkrētie fakti tomēr bijuši svarīgi.

Gan stāstu teātris, gan līdzdalības un koprades teātris Latvijā nav gluži nezināma planēta, tāpēc iekāpšana arvien jaunās kurpēs (atceroties festivāla "Homo Novus" piedāvāto izrādi "Jūdze manās kurpēs") jau kļuvusi par visai stabilu teātra praksi arī mūsu teātrī. Drīzāk jaunās DDT izrādes kontekstā tagad intriģē novembrī gaidāmie Jaunā Rīgas teātra "Jaunie latviešu stāsti" – cik lielā mērā tie turpinās to pašu formu, kas tika radīta 2004. gadā, un cik daudz tur būs no laikmetīgā teātra strāvojumiem?

Tikmēr DDT radītie stāsti rada sajūtu, ka tie aptver Latviju un ļoti dažādas mūsu cilvēku pieredzes, ka mūsu starpā ir gana daudz jūtīgu, izglītotu un domājošu līdzcilvēku. Turklāt aizkustināt spēja gan sāpīgās, gan prieka pilnās cilvēku pieredzes. Un bažas beigās bija vien par to – vai abos vakaros pēc trim performances stundām ar viņiem kāds parunājas un kā viņi "iziet no mākslas"? Pat par profesionāliem aktieriem reizēm satraucamies, lai gan zinām, ka māka "novilkt" masku jeb iziet no tēla ir profesijas lieta. "Piederības vingrinājumu" vēstītāji, daloties ar saviem stāstiem, bija ļoti mierīgi, nosvērti un izturēti. Kā īsti profesionāļi.