Citādā Spēlmaņnakts. Jau otrā

Pagājušajā rudenī nebija iespējama pulcēšanās visiem kopā, bet, pateicoties asprātīgajai un raitajai balvu pasniegšanas "vadībai" no Liepājas teātra (kamēr pašas balvas tika saņemtas attiecīgajos teātros uz vietas), teātra pasaules kopības sajūta tomēr radās. Pat ja bez ciešiem apskāvieniem, dzīvām bučām un ballītes. Šogad kopā sanākšana tomēr notika – lai arī epidemioloģisko ierobežojumu dēļ uz pusi mazākā skaitā, kā ierasts Dailes lielajā zālē, un arī bez ballītes līdz rīta gaismai. "Un tas ir pareizi," svētku ievadā teica Latvijas Teātra darbinieku savienības (LTDS) valdes priekšsēdētājs Ojārs Rubenis. Kamēr slimnīcās ārsti cīnās par cilvēku dzīvībām, skandināt šampanieša glāzes būtu neētiski. Vispirms nervozi iesmējušies, zālē sēdošie momentā arī, šķiet, pievienojās šai Rubeņa rosinātajai kopnoskaņai.

Lai arī "aiz maskām slēpjot gan pozitīvās, gan negatīvās emocijas" (otra spēcīgākā frāze Rubeņa uzrunā), 23. novembra vakarā pulcējāmies Dailes teātrī klātienē un tiešraidēs, atmiņās izstaigājot citādajā sezonā piedzīvoto. To uzlūkojot atsvešināti, varētu pat šķist – kas tad tur bijis tik citāds? Jo tāpat ir daudz iestudējumu, bijušas neticamas virsotnes un vienkārši rutīnas darbi, ieraudzīti brīnišķīgi aktierdarbi un turpat līdzās vien ikdienišķi uzvedumi, eksperimenti un pavisam tradicionāls spēles teātris. Ja aizmirstam, ka pa vidu bija vairāki mēneši bez iespējas satikt skatītājus un daudzi iestudējumi šajā periodā pirmizrādi piedzīvoja tukšās zālēs, varētu teikt – kvalitatīvi un saturiski, sezona kā sezona.

Taču agrā pavasarī aktualizējās problēma – kā žūrijai vērtēt jocīgo 20./21. gada sezonu? Vēl jo vairāk – apzinoties, ka nav pilnīgi nekādu iespēju prognozēt, kā vēl mainīsies epidemioloģiskā situācija, kad atkal varēs vērt durvis skatītājiem, kurā datumā sezonai šoreiz likt punktu utt. Teātra balvas "Spēlmaņu nakts" rīkotāja LTDS kopā ar žūriju vienojās, ka šajā reizē lūgs teātriem pašiem nominēt savus darbus (kas noteikti būtu pelnījuši žūrijas izvērtējumu), bet žūrijai dos brīvas rokas no visa redzētā (arī ārpus pašu teātru nominētajām izrādēm) izvēlēties tās virsotnes, kas tiešām bijušas ievērojamas, izcilas, īpašas, būtiskas... Ceļā uz balvu pasniegšanas ceremoniju tas daudzos raisīja apjukumu. Arī es vienā brīdi "uzrāvos" – kādas izrādes veidotājs sociālo tīklu platformā aicināja uz savu, "Spēlmaņu nakts" balvai nominēto, izrādi, un es nez kāpēc padomāju, ka acīmredzot ir paziņoti balvu pretendenti...

Nominētās izrādes tika atklātas oktobra sākumā, bet joprojām nezinājām to, kas galu galā sagaidāms 23. novembrī. Tā nu arī es ceremoniju gaidīju ar zināmām bažām, bet arī ar prieku. Jo galu galā, pateicoties tam īsajam brīdim no vasaras līdz oktobrim, kad kultūra varēja nedaudz uzelpot, jaunāko izrāžu panorāma izrādījās visai jaudīga, un tieši tad arī notika īstais sezonas izvērtēšanas darbs. Ne velti "Spēlmaņu nakts" veidotāji kā šā gada ceremonijas vadmotīvu bija izvēlējušies frāzi "Teātris elpo".

Aizvadītās sezonas izvērtējuma formāts, kurā "Skatuves naglas" tika pasniegtas tiešām īpašiem notikumiem (kas būtiski Latvijas kultūrā) un personībām (kas ieguldījušas īpašu darbu kopējā teātra attīstībā), ir uzmanības vērts, un gribētos tam pēctecību. Protams, arī šādā formātā balvu sadalījums ir tieši šīs žūrijas cilvēku redzējums, kas nebūs pat šo piecu cilvēku simtprocentīgā vienprātībā radies. Tas ir tikai normāli, jo citādi – kam gan vajadzētu piecus cilvēkus?

Galvenais šī vērtēšanas principa pluss ir tas, ka veiksmīgi var izvairīties no "sacensībām" un "uzvarām", no kā mākslai principā vajadzētu stāvēt pa gabalu. Jā, katra nominācija ikvienam māksliniekam ir svarīga atzinība, taču periodā līdz "Spēlmaņu naktij" vienalga būtu jādomā – "būs" vai "nebūs"? Un, ja "nav", tad mieles tomēr neizbēgamas. Ir dzirdēts sakām, ka pati nominācija esot kā balva – un "Skatuves nagla" jau tad tikai žūrijas balsojuma matemātika. Bet varbūt arī tāpēc nevajag vairs to matemātiku? Jo arī nomināciju daudzumā, skaitliski ņemot, ir tik daudz "netaisnību" – cik mums ir aktieru un cik režisoru, cik gaismu mākslinieku un komponistu? Formāli skaitļojot, a priori vieni pie nominācijas vai balvas tiks daudz biežāk par citiem. Vai arī – tikai lielu izņēmumu gadījumā vienā kategorijā balvu ir saņēmuši divi mākslinieki.

Tad vēl tās runas par pirmā un otrā plāna aktieru svarīgumu vai balstu, kamēr izteiktos ansambļa darbos nemaz nedrīkstētu kādu lomu saukt par pirmo plānu, bet vai tādā gadījumā visas lomas automātiski būs otrais plāns? Bet varbūt pirmais? Un – vai vienmēr ir iespējams pateikt, kur beidzas režija un sākas scenogrāfija, horeogrāfija vai gaismas dizains; vai ir iespējams pat nojaust, kam bijusi izšķiroša loma izrādes veiksmē – galvenās lomas atveidotāja talanta mērogam, režisora fantāzijai vai teātra direktora ambīcijām un atbalstam? Pieredze rāda, ka mākslas brīnums var notikt tikai sadarbībā. Arī pirms simt gadiem, kad savu nākotnes teātri būvēja Smiļģis un viņa Dailē katram konsultantam bija sava "specialitāte", varam būt diezgan droši, ka lielo mākslas Notikumu pamatā bija daudzu talantu sadarbība. Izteikti sadarbībā top arī laikmetīgais teātris šodien, kad autorības mēdz savīties tik cieši, ka radošajā komandā nereti vienkārši rindiņā tiek uzskaitīti vien iesaistīto vārdi un uzvārdi.

Ciešu un veiksmīgu sadarbību visu teātru starpā piedzīvojām šā gada ceremonijas laikā. Balvu pasniegšanas svētku vakara veidotāji – Ojārs Rubenis, Laura Groza un Mārtiņš Meiers – bija atraduši formu, kā uzmanību pievērst katram no Latvijas teātriem. Katrs teātris bija aicināts sagatavot īsu video, kas reizē pastāstītu gan par saviem māksliniekiem, gan par aizvadītajā sezonā paveikto. Savukārt katra teātra videostāstu tālāk bija interpretējuši ceremonijas veidotāji atbilstošā dialogā, kuru jau dzīvajā plānā izspēlēja tikko skatītā teātra/sižeta pārstāvji/varoņi. Tie savukārt pieteica un pasniedza laureātiem kādu no "Skatuves naglām". Vairākkārt gan aplausi, kas tika veltīti laureātam, nomāca balvas pavadtekstu, kas šoreiz bija īpaši svarīgi, jo nebija vienkārši "uzvara" izrāžu, aktieru vai kādā citā konkrētā kategorijā. Tā bija pavisam jauna informācija – ļoti pārdomāts un rūpīgi formulēts pamatojums, par ko tieši šiem māksliniekiem balva piešķirta. Saturīgi jēdzīga atbilde bija arī katra balvas saņēmēja pateicības runa. Laureāti jau iepriekš bija informēti par sev piešķirto balvu, un līdz ar to viņiem bija laiks sagatavot savu runu, ētera laiku neaizņemot ar nervozu apjukumu un formāliem paldies visiem, ko šādā satraukuma brīdī iespējams atcerēties. (Nominācija gan arī ir pietiekama "informētība", lai sagatavotu runu, ja nu balva tiktu piešķirta. Tomēr gadu no gada nācies piedzīvot neērtību, dzirdot kārtējo "Ko lai saka?".). Sagatavota runa, starp citu, nozīmē arī to, ka ikviens skatītājs atcerēsies konkrēto balvas saņēmēju un jau īsu brīdi pēc ceremonijas nebūs jāmeklē internetā: "Pag, kas tajā kategorijā dabūja?"

Teātra pasauli no dažādiem rakursiem izgaismojošās runas, vakara vadītāju dialogi un joki, kā arī gana sarežģītā un nopietnā Imanta Kalniņa mūzika (kas veidoja pastarpinātu komponista klātbūtni, ik brīdi atgādinot par viņu kā šā gada "Spēlmaņu nakts" balvas par mūža ieguldījumu saņēmēju) kopumā radīja svinīgu un jēgpilnu vakara noskaņu. Un ne mazāk būtisks bija ievērotais "dreskods"! Šķiet, šogad tiešām uz skatuves varēja manīt tikai saposušos māksliniekus, un es to gribētu uztvertu arī kā cieņas apliecinājumu tiem teātra kolēģiem, kas bija parūpējušies par izcili gaumīgu, atturīgu, kā arī toņos un gaismojumā pārdomātu ceremonijas norises vizuālo telpu (ekrānus ieskaitot), – scenogrāfam Mārtiņam Vilkārsim, kostīmu māksliniecei Ilzei Vītoliņai, gaismu māksliniekam Oskaram Pauliņam un video māksliniekam -8.

Līdz šim bijušas dažādas pieredzes – ir bijuši gadi, kad ne ar ko nesalīdzināma šķitusi klātbūtnes svētku pacilājošā gaisotne, ir bijuši gadi, kad nav īsti aizrāvusi ne ceremonija klātienē, ne ekrāna formāts. Bet šogad pilnīgi noteikti bija domāts par tiem, kas ceremoniju skatījās ierakstā, par ko var spriest gan pēc priecīgajiem komentāriem sociālajos tīklos, gan pēc pašas pārsteiguma. Kad nākamajā dienā pēc ceremonijas biju domājusi ātri vien pārtīt ierakstu, lai šī komentāra vajadzībām atsauktu atmiņā redzēto, uzreiz arī sapratu, ka to vēlēšos tomēr noskatīties lēni un mierīgi. Jo tikai ekrānā bija iespēja izbaudīt vakara vadītāju un kora "Latvija" mākslinieku emociju tuvplānus, kā arī tuvākā plānā vēlreiz izgaršot teātru sagatavotos videostāstus. Starp tiem mani favorīti laikam ir Jaunais Rīgas teātris un Daugavpils teātris, taču ļoti uzmanīgi skatījos visus, baidoties kaut ko nepalaist garām (bija gan arī tādas epizodes un zemteksti, kurus neatminēju arī pēc atkārtotas noskatīšanās).

Salīdzinoši enerģijā un vēstījuma apjomā atšķīrās arī nosacīti "vienas rokas" veidotie dialogi, kas sekoja teātru sižetiem. Te kā spilgtākos gribētu izcelt Gundara Āboliņa (rūdīts "Spēlmaņu nakts" ceremonijmeistars) un Gerda Lapoškas filozofiski apcerīgo un vārdu spēlēs ļoti asprātīgo dialogu un Valmieras dīvas Ievas Puķes pašapzinīgi ironisko uznācienu "kaut kāda jaunā mākslinieka" Toma Treiņa pavadībā.

Neraugoties uz to, ka vakara programma saturiski bija visnotaļ nopietna, kopējā atmosfēra tomēr bija silti ģimeniska. Ne tikai pamanot daudzo teātra mākslinieku ģimeņu pāru jaušās un nejaušās tikšanās vai īsos video skatītās emocijas, laureātiem balvu vispirms saņemot tieši no Teātra savienības vadītāja Ojāra Rubeņa rokām Eduarda Smiļģa Teātra muzejā. Ļoti skaista bija izdevusies aizsaulē aizgājušo savienības biedru pieminēšana ar klusinātu kora dziedājumu. Bez lieka patosa, bet ar daudzām savas radošās dzīves atziņām ceremonijas noslēguma daļā krāsaini izgaismojās balvas par mūža ieguldījumu ieguvējs, daudzu teātra iestudējumu mūzikas komponists Imants Kalniņš videosižetā no savām mājām Liepājā.

Kovids pilnīgi noteikti ir iedevis jaunu fokusu, caur kuru tiešā un pārnestā nozīmē paskatīties gan uz pagātni un nākotni, gan uz ierastajām vai vēl tikai iespējamām tradīcijām. Un mainīties, kā laureāta pateicības vārdos uzsvēra arī Dmitrijs Petrenko, ir visgrūtāk. Tāpat manī joprojām skan mākslinieces Ievas Jurjānes vārdi par to brīnumu, kas turpinās mūsos arī pēc teātra notikuma. Kas ir teātra jēga? "Ilūzija, kas notiek uz skatuves, top par patiesību, kas dzīvo katrā skatītājā arī tad, kad viņš jau aizgājis prom. Tas ir tas radošais gars un spēks, kas liek rīkoties. Tas ir brīvs un vajadzīgs."