Stāsts sākas 1908. gadā, kad leģendārā simfoniskā skaņdarba "Melanholiskais valsis" radītājam Emīlam Dārziņam ir 33 gadi. Viņš nodzīvos vēl tikai nepilnus divus gadus, pareģos un brīdinās kāda zīlniece. Viņš un diriģents, dziedāšanas skolotājs Pāvuls Jurjāns ir labi kolēģi. Abi sapņo par latviešu operas dibināšanu. Emīls strādā pie operas "Rožainās dienas". Negaidīti abi domubiedri kļūst nesamierināmi pretinieki. Ar Pāvula gādību Emīls tiek publiski apvainots muzikālā zādzībā. Emīls pārstāj komponēt, pats iznīcina vairākas savas klausītāju iemīļotas kompozīcijas. Kas notika? Kas bija šī konflikta pamatā? Muļķība? Skaudība? Greizsirdība?
Teātra un kino režisora Vara Braslas un dramaturga, kinoscenārista Alvja Lapiņa radošā tandēma ciešā sadarbība daudzu gadu garumā ir bijusi nozīmīga ne tikai latviešu nacionālajam kino, bet arī Valmieras teātrim un tā skatītājam. Vara Braslas iestudētās Alvja Lapiņa oriģināllugas – "Atvari" (2008), "Eldorado" (2010), "Nepabeigtās kāzas" (2017), kā arī spilgtie dramatizējumi pēc latviešu trimdas rakstnieka G. Janovska prozas darbu motīviem "Sōla" (1993), "Izdedži" (1994), "Gredzens uz tilta" (2009) un "Klaidoņa lūgšana" (2012) – ir nozīmīgs pienesums latviešu nācijas 20. gadsimta vēstures sarežģītāko posmu un tā laika izcilāko kultūras cilvēku apzināšanā, izrādēm kļūstot ne vien par nozīmīgiem mākslinieciskiem sasniegumiem. Galvenā pamattēma, kas abiem māksliniekiem nav likusi mieru, ir Latvija: Latvija, kas ir pazudusi, dzīve, kas aizgājusi, un sāpe, kas palikusi – uz šī motīva arī tiek balstīts Vara Braslas un Alvja Lapiņa pēdējais kopdarbs - "Es neesmu klaviernieks", ar divpadsmit brīnišķīgām lomām Valmieras teātra aktieriem.
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
