“Mazā naudiņa” ir izrāde par 21. gadsimta lipīgākajām slimībām – vienaldzību un vientulību. Slimībām, kurām nav iespējams izmērīt temperatūru. Tas ir stāsts par vienu no divdesmit diviem tūkstošiem ļoti neredzamu Latvijas pilsoņu. Tomēr nopietnā tēma iestudējumā atslēgta nepiespiestā, gaisīgā un asprātīgā atmosfērā. Lugas galvenais varonis Jāsons savai mammai ir vienīgais bērns, un 40 gadu vecumā pienācis laiks ļaut viņam pašam doties pasaulē jeb šajā gadījumā – uz pilsētu. Naudiņa šajā stāstā nav tikai summa bankas kontā, ar ko Jāsonam ir iespēja un tiesības rīkoties, tā ir metafora uzticības kredītam, un tāpēc – maza. Mammai ir bail par savu Jāsonu, vai viņš tiks galā ar dzīvi?
"Es negribu melot un stāstīt, ka agrāk esmu ārkārtīgi interesējies par problēmām, kas saistītas ar cilvēkiem ar smagiem garīga rakstura traucējumiem. Lugu es izvēlējos tamdēļ, ka bija ļoti labs sižets, ļoti piemērots dramaturģijai. Tad, strādājot pie izrādes, sāku meklēt vietas, kur es varētu šādus cilvēkus satikt. Braucu uz dienas aprūpes centriem, uz pansionātiem, biju mājās, ģimenēs, runāju ar šādu cilvēku vecākiem, tuviniekiem. Es sapratu, ka problēma tomēr ir, mums Latvijā ir 22 000 neredzamu cilvēku, cilvēku ar smagiem garīga rakstura traucējumiem. 22 000 neredzamu Latvijas pilsoņu. Mēs viņus neredzam ne uz ielas, ne TV, ne masu medijos, mums vienkārši viņu nav. Un it kā – par ko tur vajadzētu uztraukties, jo tātad mēs viņiem arī neesam... Bet es tomēr sāku uztraukties," atklāj režisors Regnārs Vaivars.
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
